Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pjērs Paolo Pazolīni
Dekamerons, 1971
Il Decameron, Pier Paolo Pasolini
Lai gan mums “Dekamerons” ir interesants kā mēra laika pašizolācijas laika kavēklis, tajā iekļautie stāsti jeb, pareizāk sakot, anekdotes attēlo atmiņas par kaut kādiem “vecajiem, labajiem laikiem”, kad cilvēki brīvi ceļoja, satikās, iekūlās nepatikšanās, piedzīvoja visādus priekus un bēdas, bieži vien arī mira. Pazolīni izvēlējies deviņas epizodes no Bokačo romāna un izklaidē skatītāju ar krāšņiem dabasskatiem un seno pilsētu mūriem, neapoliešu valodu, kādā runā varoņi, viduslaicīgām drēbēm un nereti kailiem ķermeņiem. Īpašu autentiskumu piešķir bojātie zobi un Holivudas prasībām neatbilstošie aktieru sejas vaibsti. 1971. gadā tā bija trešā visvairāk skatītā filma Itālijā – pēc “Krusttēva” un spageti vesterna “Trinitāte ir joprojām mans vārds”. Skatoties Pazolīni sejā mākslinieka Džoto lomā un vērojot brutālu slepkavības ainu vienā no novelēm, nākas domāt par paša režisora noslēpumaino nāvi četrus gadus pēc filmas uzņemšanas: viņš tika atrasts pa pusei sadedzināts, lauztiem kauliem, sašķaidītiem sēkliniekiem. Lai arī par slepkavību notiesāts kāds jauneklis, 25 gadus vēlāk viņš atzinies, ka samelojis, jo kādi “nepazīstamie ar dienvidnieku akcentu” piedraudējuši viņa ģimenei.