Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Čārlijs Čaplins
Rampas gaisma, 1952
Limelight, Charlie Chaplin
Mēmās komēdijas karalis Čārlijs Čaplins šajā filmā izspēlē gan savu, gan slapstick komēdijas, vārdu sakot, vesela laikmeta, aiziešanu. Lai arī sentiments raksturīgs visām Čaplina filmām, “Rampas gaismā” tā spraucas pa visām vīlītēm, jo kurš gan varētu pretoties skumjām par novecojušo klaunu, neiespējamu mīlestību un tumsu, kas, skaidrs, sagaida viņa skatuvi. Mazliet neērti, ka, skatoties filmu, nevaru nedomāt, ka dzīvē jau nu gan Čaplins neatraidīja jaunas meitenes, tieši otrādi. Jebkurā gadījumā vislieliskākā aina ir tā, kurā uz vienas skatuves filmas noslēgumā satiekas divi padzīvojušie komēdijas grandi – viņš, Čārlijs Čaplins, un nepārspējamais “akmens seja” Basters Kītons. Abi kādreizējie mēmā kino konkurenti daudz nerunā. Viņi liek lietā savu enerģiju, fizisko veiklību, lai, izārdot mūzikas instrumentus, krītot un ceļoties, vienotos kopīgā – pēdējā – numurā. Čaplins esot uzskatījis ka, lai joks nostrādātu, svarīga katra sekunde. Acīmredzot viņš arī zināja pēdējās stundas nozīmi. Ja jau viss beidzas, tad vismaz smieklīgi! Nu, tas, ja neskaita vēl divas viņa vēlāk uzņemtās neizdevušās patiešām pēdējās filmas.