Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Roberto Rosellīni
Vācija, nulles gads, 1948
Germania anno zero, Roberto Rossellini
Gadu pirms tiek izveidota Vācijas Demokrātiskā Republika ar lepno Johannesa Behera himnas tekstu “Cēlušies no drupām”, pēckara Berlīne gulst tik dziļi drupās, ka par drīzu celšanos (reālu, nevis ideoloģisku) nekas neliecina. Gluži otrādi, Rosellīni attēlotajā pēcnacisma Vācijā cilvēki kopīgas vai individuālas atlabšanas iespēju nemaz nepieļauj. Niecīgā dzīvoklī mītošas piecas saimes nicina cita citu par kaimiņu trauslo veselību un tējas vārīšanai izniekotajiem kilovatiem. Tikmēr gruvešiem klātajās ielās ļaudis griež miruša zirga gaļu un mazi zēni bez atļaujas strādā kaprača darbu, lai pabarotu karā sapostīto ģimeni. Viens no šiem instrumentalizētajiem zēniem, 12 gadus vecais Edmunds, kļūst par ģimenes galveno apgādnieku, jo viņa tēvs guļ uz nāves gultas, bet vecākais brālis, nacistu karavīrs, slēpjas bailēs tikt notiesātam par kara noziegumiem. Edmunds uz ielas iemācās pārdot kaimiņa svarus par diviem traukiem gaļas konservu un plati ar Hitlera runas ierakstu par 200 markām, no kurām plates īpašnieks, joprojām nacionālsociālistiski noskaņotais Edmunda skolotājs, zēnam atvēl 10 markas. Par tēva veselību satraukto Edmundu viņš pamāca: “Vājākie tiek iznīcināti, lai stiprie izdzīvotu.” Galu galā cietsirdīgie apstākļi spiež bērnu pāragri pieaugt – pareizo no nepareizā neviens cits atšķirt nepalīdz.