Tālās balsis, klusās dabas, 1988

Terenss Deiviss

Tālās balsis, klusās dabas, 1988

Distant Voices, Still Lives, Terence Davies

Atmiņas darbu mācēja aprakstīt Prusts, un kino to prot Terenss Deiviss. Viņš ļauj savas pagātnes tēliem kā uzmācīgiem kukaiņiem no jauna atgriezties filmā šķietami haotiskā secībā, kas galu galā atklājas kā visaptveroša atminēšanās sistēma: filmas kadri slīd cits aiz cita, apstājoties un “izraujot” no pagātnes kādu notikumu, kas tā vai cita iemesla dēļ ir izšķirošs atmiņas darbā. Kā jau liecina filmas nosaukums, pagātnes “balsis” ir tālas un jau daļēji piemirstas; Deiviss atceras savus vēlīnos pusaudža gadus Liverpūlē, vardarbīgo, bet kaut kādā ziņā arī ideālistisko tēvu, mātes izturību un abu vecāko māsu privātās dzīves kaislības. Grūti pateikt, kāda būtu bijusi filma, ja režisors kinematogrāfiski aprakstītu visu savu plašo katoļu ģimeni, kurā viņš bija jaunākais starp vēl 10 brāļiem un māsām, jo jau šajā kompaktajā modelī situācijas un varoņi parādās kā nejauši uzplaiksnījumi, sakārtoti nevis laika, bet sevis saprašanas loģikā. Rezultāts ir kinematogrāfisks šedevrs, kas vēlreiz atgādina, ka filmas spēj ne tikai stāstīt lineārus literārus stāstus, bet atveidot cilvēka iekšējos stāvokļus.