Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Deivids Līns
Vasaras laiks, 1955
Summertime, David Lean
Filmā satiekas tik daudz klišeju, ka pēc pirmajām nopūtām par kārtējo “kaut kur jau redzēts” kadru kļūst arvien interesantāk. Vispirms jau – neprecēta pusmūža (ilgu laiku filmu aprakstos viņa tiek dēvēta par vecmeitu) amerikāniete (Katrina Hepbērna) ierodas vasaras brīvdienās Venēcijā. Brodskis reiz, aprakstot šo pilsētu, kuras ūdeņos spoguļojas dievišķais gars, brīdināja, ka “uz ūdens mēs labāk izjūtam otru cilvēku”. Šajā pilsētā parasti vai nu iemīlas, vai mirst (visbiežāk notiek abas lietas), vārdu sakot, Venēcija ir ļoti kinematogrāfiska. Arī atturīgā Džeina iemīlas. Pēc ļaušanās attiecībām ar itāļu vīrieti viss iemirdzas vēl skaistākā gaismā. Renato, izrādās, ir precējies; abiem, skaidrs, nav cerību uz “ilgi un laimīgi”, un beigu nojauta ir vēl viena šīs pilsētas labirintos ieslēpta nolemtība. Lai arī filma brīžiem līdzinās Venēcijas tūrisma veicināšanas (pēc filmas patiešām bijis ievērojams tūristu pieplūdums) rullītim, varoņu dialogi ir samāksloti un joki šaubīgi (Džeina iekrīt kanālā), “Vasaras laikā” ir kas ļoti atbruņojošs. Ja skatoties atmet mūsdienu galveno – ironijas – intonāciju, filma atklājas kā skaists stāsts par skaistu mīlestību skaistā pilsētā, un tas taču ir daudz.