Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Despota vājums
https://ej.uz/remniks_kotkins22
Deivids Remniks, The New Yorker, 2022. gada 11. martā
Saruna ar Krievijas vēstures pētnieku un Staļina biogrāfu Stīvenu Kotkinu par Krievijas iebrukumu Ukrainā, par ASV un Eiropas reakciju un par to, vai Vladimiru Putinu varētu apdraudēt galma apvērsums. “Pats lielākais un svarīgākais apstāklis ir tas, ka Krievija nespēj sekmīgi okupēt Ukrainu. Krievu spēki tam nav pietiekami lieli. Viņi pat vēl nav atraduši sev Kvislingu.” (5500 vārdu)
Smilšu maisu krāvumi Odesā
https://ej.uz/ua_odesa22_novajagazeta
Jeļena Kostjučenko, n+1, 2022. gada 8. martā
Vēstule no Ukrainas vēsturiskās ostas pilsētas Melnās jūras krastā. Papilnam aizraujošu dialogu. Tā jādzīvo pilsētā, kurā noteikta komandantstunda un kura atrodas uz kara sliekšņa. Aprakstīto sadzīves ainu vidū ir odesiešu “histēriski labās manieres”, ar kādām tie pērk pārtiku deficīta apstākļos, un mēra bezspēcīgās dusmas, kad viņš ierauga barikādes pie Odesas operas teātra. (8044 vārdi)
Aizbraukšana no Ļvivas
Agata Izabela Brūere, Guernica, 2022. gada 9. martā
Pārdomas par Rietumukrainas pilsētas Ļvivas dzeju – pilsētas, kuru 20. gadsimta gaitā, svinot uzvaras un ciešot sakāves, nospraužot jaunas robežas, par savu gribējušas saukt piecas valstis. Ebreju kopienu noslepkavoja holokaustā, poļu kopienu 1945. gadā izraidīja Padomju Savienība. “Ļvivas kultūra mainījusies līdz ar katru jaunu trimdu, ar katru zaudētu dzīvību – tā nav kaut kas viens, tā ir daudzu tautu amalgama, cilvēces migrācijas taku un mūžam mainīgo robežu bērns.” (1195 vārdi)
Labākās grāmatas par Ukrainu un Krieviju
Sofija Roela, Five Books, 2022. gada 24. februārī
Saruna ar Serhiju Plohiju, Hārvarda Universitātes Ukrainas vēstures profesoru, par to, kur meklējami cēloņi Krievijas jaunākajam iebrukumam Ukrainā. “Mūsu acu priekšā izirst viena no pasaulē pēdējām impērijām. [..] Boļševiki [Krievijas impēriju] saturēja kopā, taču 1991. gadā tā tik un tā sabruka gandrīz vienas dienas laikā. Visi bija pārsteigti. Brīnumainā kārtā nesākās ne liels karš, ne milzu asinsizliešana. Tagad mēs saprotam, ka karš vienkārši bija uz laiku atlikts.” (3500 vārdu)
Staņislavas vilki
Pols Osters, Literary Hub, 2020. gada 2. aprīlī
Pols Osters apmeklē Ukrainas pilsētu Ivanofrankivsku, no kuras pirms gadsimta emigrējis viņa vectēvs. Beidzoties Otrajam pasaules karam, pilsētas ebreji – puse no tās pirmskara iedzīvotājiem – bija noslepkavoti, nacisti bija atkāpušies, un tuvojās Sarkanā armija. Dzīvi palikušie iedzīvotāji bija “izklīduši uz visām četrām debess pusēm”, atstājot savu pilsētu vārda tiešā nozīmē vilkiem – “simtiem, varbūt pat tūkstošiem vilku”. (3600 vārdu)
Kā beigsies Ukrainas krīze
https://ej.uz/ukraina_kisindžers
Henrijs Kisindžers, The Washington Post, 2014. gada 5. martā
Nomierināšanas politika šodienas acīm. ASV ārlietu grands iesaka Ukrainai – cerībā nomierināt Krieviju – neizturēties tik ļoti kā īstai valstij. “Ukraina bijusi neatkarīga tikai 23 gadus. Tās līderi nav apguvuši kompromisu mākslu, kur nu vēl mākslu paraudzīties uz lietām vēsturiskā aspektā. Problēma sakņojas faktā, ka ukraiņu politiķi – vispirms viena, tad otra politiskā frakcija – mēģina uzspiest savu gribu nepakļāvīgiem valsts reģioniem. Mums vajadzētu tiekties uz izlīgumu, nevis vienas frakcijas dominanci.” (1030 vārdu)
Bads Ukrainā
Malkolms Mageridžs, The Guardian, 1933. gada 27. martā
No laikraksta The Guardian arhīviem. Staļina lauksaimniecības kolektivizācijas un ražas konfiskācijas izraisītajā badā Padomju Savienības lauku reģionos 1931.–1933. gadā bojā gāja miljoniem cilvēku, īpaši Ukrainā, kur šī traģēdija likās tīši izraisīta. Padomju režīmam tolaik izdevās nepieļaut, ka ziņas par badu sasniedz ārpasauli. Taču Malkolms Mageridžs, kaut arī nevarēja novērtēt notiekošā patiesos mērogus, tomēr vismaz redzēja, ka pasaules acu priekšā norisinās kaut kas baismīgs, un viņam pietika drosmes par to ziņot. (1900 vārdu)
Iztukšotā maizes klēts
Donalds Reifīlds, Literary Review, 2017. gada 4. septembrī
Kāpēc Staļins 20. gadsimta 30. gados nomērdēja badā miljoniem ukraiņu? “Genocīdiem parasti ir pašiem sava loģika – vajadzība atbrīvoties no liekajiem iedzīvotājiem, kurus nevar deportēt, atņemt pirmiedzīvotājiem zemi, lai atdotu to apstrādāt migrantiem, saliedēt nāciju, pasludinot par grēkāzi vienu noteiktu šķiru, rasi vai reliģiju. Tomēr Staļina loģika ir neizdibināma. Vienīgie nepārprotamie motīvi bija naids pret Ukrainu un zemniekiem un mēģinājums atrast ieganstu, lai atbrīvotos no jebkura partijas darbinieka, kurš gatavs nepakļauties Staļina pavēlēm.” (1470 vārdu)
Mana Ukraina
Kristija Frīlenda, Brookings, 2015. gada 12. maijā
Pārdomas par postpadomju Ukrainu gadu pēc Maidana. Autore ir bijusī Financial Times žurnāliste, kas 2019. gadā kļuva par Kanādas premjerministra vietnieci, bet 2020. gadā – par finanšu ministri. Kad 1991. gadā sabruka Padomju Savienība, visi Ukrainas reģioni, tajā skaitā Donecka un Krima, nobalsoja par neatkarību. Taču turpmākajos gadu desmitos korumpētas valdības un Krievijas revanšisms kopīgiem spēkiem Ukrainu izputinājuši un demoralizējuši. Tagad jācer, ka Krievijas agresija atdzīvinās ukraiņu ideālismu, pamudinot Ukrainu izrauties no ilgā postpadomju gadu panīkuma. (6000 vārdu)
Es esmu ukrainis
https://ej.uz/ua_mūžīgā_sadursme
Pīters Pomerancevs, London Review of Books, 2015. gada 19. februārī
Piezīmes par Maidana revolūciju Kijivā un tai sekojošo ukraiņu filmu, lugu un grāmatu vilni, kas šo cīņu parādījis lielākoties ideālistiskā gaismā, pasniedzot revolūciju ne tik daudz kā politisku procesu, vairāk kā “mūžīgo sadursmi starp brīvību un bailēm”. Izņēmums ir vienīgi Andreja Kurkova “Maidana dienasgrāmata”, kurās revolūcija atzīta par nepieciešamu ļaunumu. Kurkovs uzskata, ka labākais iznākums būtu “cik vien ātri iespējams, pāršķirt šo vēstures lappusi”. (3520 vārdu)
Kāpēc Krievija savulaik atdeva Krimu?
Marks Kreimers, Wilson Center, 2014. gada 22. martā
Komentārs un tālaika dokumentu dosjē saistībā ar Krievijas 1954. gada lēmumu nodot Krimu Ukrainas valdījumā. Oficiāli šī plašā žesta mērķis bija godināt Krievijas un Ukrainas vēsturiskās saites un veicināt Krimas un Ukrainas ekonomisko integrāciju. Taču pastāvēja arī cits viedoklis: ņemot vērā, ka 75% Krimas iedzīvotāju bija krievi, tas varēja būt slēpts veids, kā palielināt Ukrainas krievu minoritātes apjomu, vēl ciešāk piesaistot Ukrainu Krievijai. (2248 vārdi)