Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Rolfs de Hērs
Aleksandras projekts, 2003
Rolf de Heer, Alexandra’s project
Kino sākas brīdī, kad mēs cenšamies pastāstīt par savādu robežu, kas nošķir reālo un ikdienišķo pasauli no tās, kuras sākas tajā brīdī, kad mēs cenšamies par to pastāstīt. No vienas puses, tas ir noslēgts un visai apburts loks, kas uztur pie dzīvības skatītāju interesi, neatkarīgi no tā, kādi žanri, triki, kinovalodas paņēmieni vai režisoru pašizpausmes līdzekļi ir modē. No otras puses, tas rada vienu no iedarbīgākajām kino klišejām – galvenā varoņa (un vienlaikus skatītāja) šoku, pārsteigumu, izbīli vai trīsas, saskaroties ar nojausmu par to, ka “viss ir pilnīgi citādi” un slepkava ir nevis dārznieks, kā to varēja nojaust filmas sākumā, bet gan sieva, kas visu šo laiku uzticīgi dzīvojusi līdzās. Psiholoģiskais lūzums, kas sākas ar šo atklāsmi, rada plaisu, kas turpina virzīties uz priekšu un satur kopā sižetisko līniju pat vislētākajās un bezgaumīgākajās filmās. Bet ja šo pašu elementāro sižetu ņemas risināt tāds režisors kā de Hērs, izrādās, ka elpu aizraujošai intrigai pilnīgi pietiek ar vienu istabu, televizoru un visgarlaicīgāko ģimenes galvu, kas spiests noskatīties videokaseti ar apsveikumu dzimšanas dienā.