Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Romāns Polaņskis
Strupceļš, 1966
Cul-de-sac, Roman Polanski
Džordžam ir apnikusi sabiedrība, tāpēc ar savu sievu francūzieti Terēzu (kuru tēlo Fransuāza Dorleaka, Katrīnas Denēvas māsa, kas gāja bojā autokatastrofā 1967. gadā) viņš apmetas pie jūras nomaļā pilī, ko ieskauj ainava, no kuras dveš galēja pamestība – smiltāji un zāles kumšķi šķietami sniedzas līdz bezgalībai. Polaņskis, kuru spēcīgi ietekmējis Bekets, šķiet, šo ainavu veidojis kā personāžu iekšējo izjūtu metaforu. Vienīgais ceļš, kas ved uz pili, paisuma laikā applūst, un tās iemītnieki nonāk pilnīgā izolētībā. Kad nez no kurienes uzrodas divi padzīvojuši gangsteri, Terēza un Džordžs kļūst par ķīlniekiem. Šai brīdī liekas, ka nevienam no filmas varoņiem nav pagātnes, bet, kad absurdajā un melnajā komēdijā uzrodas kārtēji nevēlamie viesi, kolīzijās ar traucētājiem atklājas Džordža gļēvums, Terēzas pagurums, un – pats svarīgākais – Polaņskis ļauj apjaust, ka Džordža atrašanās šai tukšainē ir pagātnes traģēdija un ciešanas, tāpēc viņš jau sen pārstājis gaidīt, pat Godo. “Strupceļš” nav tikai metaforisks stāsts par izolētību, bet rada fiziskas klātbūtnes iespaidu, un pēc noskatīšanās ir sajūta, ka esam atgriezušies no konkrētas vietas un laika sešdesmitajos gados: tik fiziskas klātbūtnes efekts filmās ir diezgan reta parādība.