Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Saimons Kričlijs un Džeimisons Vebsters
Hamleta doktrīna
Bruklina, Londona: Verso, 2013
Šorīt lasīju Maskavas filozofu Anatoliju Ahutinu feisbukā: “Cilvēkam grūti būt cilvēkam, grūti domāt, grūti meklēt informāciju, grūti lasīt sarežģītas analīzes, grūti piedzīvot sarežģītas jūtas, pat vienkārši nostāvēt kājās. Vara vilina cilvēku uz vienkāršām, kolektīvi dalāmām, pilnībā viņu ierijošām emocijām.” Tam pretoties var (saīsinot viņa teikto), par katru cenu saglabājot “savējo”, “savpatno” sevī un savos draugos, – tikai tā iespējams izvairīties no varas provocētās “necilvēciskošanās”. Ahutins, kurš desmitiem tūkstošu gājienā Ukrainas atbalstam piedalījās ar uzrakstu “Piedod, Ukraina” (bet ir piedalījies desmitiem citās, mazskaitlīgākās un tāpēc viņa fiziskajai personai bīstamākās demonstrācijās), to raksta Putina Krievijas kontekstā. Kāds tam sakars ar Hamletu un augšminēto grāmatu? Tāds, ka grāmatas autori virza mūs prom no pašapmierinātajām banalitātēm par visiem pazīstamo Šekspīra varoni, liekot pārjautāt, kas tad ir šīs šaubas un vai tās ir pamatā Hamleta nespējai izšķirties par rīcību. Viņi atgādina, ka “šajā lugā ir riteņi riteņos, un tie visi griežas ap politiskās varas apžilbinošo sauli”. Vai Hamlets nerīkojas aiz neziņas? Nē, viņš varbūt nerīkojas tieši tāpēc, ka saprot – viņa rīcība neko nemainīs, karaļvalsts ir un paliks sapuvusi. Bet Ahutins nav Hamlets. Paldies Dievam.