Spridzina margrietiņas

Viena torte un astoņas sveces tiešām nav pareizi. Pareizi būtu astoņas tortes vai – katram Purvīša balvas nominantam pa balvai. Runkovskis rakstīja, ka vajadzētu tā, kā ar Sukuta pogu. Es domāju, ka nākošreiz balvas organizatori varētu vienkārši pajautāt burvju spogulim.

Droši vien tajā būtu redzama jautātāja seja un kaut kas no interjera vai apkārtnes, kur viņš tobrīd atrodas. Kaut kas ļoti līdzīgs tam, ko šajā izstādē varēja redzēt Andreja Granta fotogrāfijās – cilvēki ainavā vai, retāk, ainava bez cilvēkiem. Dokumentāls kadrs, ko gaidījis vai ātri noķēris cilvēks ar pietiekamām zināšanām par foto vai varbūt ar labu aci, labu aparātu vai citu ko labu.

Savulaik, lasot lekcijas par fotomākslu, bieži jutu naivumu, biklumu un visu ko tamlīdzīgu, kas galīgi nepiedien pasniedzējam. Atskārtu, ka, pat atkārtoti un vairākkārt rādot kādu attēlu studentiem, ik reizi no jauna nonāku īstās reālu skatienu krustugunīs. Tāda “raudzīšanās cita acīm” prasa pamatīgu piepūli. Un tā nekad nav, raugoties uz gleznām, zīmējumiem, skulptūrām, redīmeidiem un veidotiem objektiem vai visādām instalācijām. Tāpēc mēģināšu izstāstīt, kāpēc no brīnišķīgās izstādes neaizmirstamākās tomēr šķiet Andreja Granta fotogrāfijas. Īpaši viena.

Tās nosaukums ir “Reins, Ernests, Rita. Egļu kalns”. Kadra sānos divas cilvēku figūras – pa labi sieviete ar bērnu vēderā, pa kreisi vīrietis tēkreklā. Pie dēļu sienas viņi ar rokām pietur puķainu papīru vai ko tamlīdzīgu. Sieviete raugās uz vīrieti, bet viņš mazliet caur pieri skatās objektīvā. Pa vidu apakšā – puika ar naģeni, kādus trīs gadus vecs. Arī puika skatās uz fotogrāfu. Kājas viņiem grimst zālē. Margrietiņas uz tapetes arī droši vien reproducētas no kādas fotogrāfijas. Pārītis ar bērnu uz fototapešu fona.

Man gribētos saprast, kāpēc, nonākot līdz Grantam, iepriekš apskatītie citu autoru darbi it kā sakrāmējas liftā un nobrauc kaut kādā uztveres pagrabā. Un ne tāpēc, ka tie būtu sliktāki. Izstādē vēl ir balvas laureāta Andra Eglīša gleznas un instalācija no personālizstādes “Zemes darbi”, Gļeba Panteļejeva skulptūras (“OrNiTOLOĢIJA”), Ivara Drulles tēlniecības darbi (“Balstīts uz patiesiem notikumiem”), Kriša Salmaņa instalācijas un animācija (“Uzticēšanās trauslums”), Harija Branta ogles zīmējumi (“Portreti”), Andra Brežes redīmeidu instalācijas (“Miera dzīve”) un Miķeļa Fišera gleznas (“Lielviela”). Bet Egļu kalns un vēl dažas fotogrāfijas paliek acu priekšā vēl ilgi.

Varbūt sanāk tā, ka katrs mākslinieks, kas darbojas citos medijos, ierauga un atveido vienu daļu no pilna spektra, ar to saprotot vispār dzīvi pasaulē, turpretī Egļu kalnā uzņemtajā fotogrāfijā ir viss uzreiz. Tāda attēla materiāls ir neaptverami plašs un varbūt tāpēc tik ļoti ievelk un reibina.

Turklāt tādai mākslai vajadzīgie resursi, no vienas puses, ir ļoti ekonomiski, jo viss, kas redzams, jau ir – izdomāts, radīts un izveidots. Gaisma arī spīd pati. Vajag tikai Grantu vai citu kādu meistaru, lai izlemtu, ka jāspiež slēdzis. Kaut gan, sekojot paša Granta un vēl dažādu foto speciālistu viedokļiem, var pietikt arī ar “spēku, kas sakņojas nejaušā apstākļu sakritībā”, par autorību daudz neuztraucoties vai vispār aizmirstot.

Februārī Rīgas Stradiņa universitāte bija sarīkojusi konferenci par dokumentālo fotogrāfiju, kur Kārlis Vērpe savu uzstāšanos sāka apmēram ar to, ka fotogrāfijas radās tad, kad “tapa gaisma”. Tā nu aizņemos šo mājienu par visu fotogrāfiju līdzautoru. Iedomājos vēl, ka Bartam, izrādās, nav taisnība, un ne visas fotogrāfijas, ieskatītas par mākslu, kļūst rātnas, rāmas un zaudē savu sprādzienbīstamību. Andreja Granta fotogrāfijas, kā redzat, mierīgi spridzina.