Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Stenlijs Kubriks
Berijs Lindons, 1975
Barry Lyndon, Stanley Kubrick
Pēc “Mehāniskā apelsīna” tapusī filma Kubrika pielūdzējiem lika vilties; stāsts par avantūristu Beriju Lindonu, kurš mēģina iespraukties aristokrātu aprindās, šķita pārāk estetizēts – filmas vizuālais stils imitē 18. gadsimta angļu ainavistu gleznas, īpaši Geinsboro krāsu toņus. Filma uzņemta pēc Tekerija romāna, kura dialogu ironiskais stils ir viens no pievilcīgākajiem filmas elementiem. Glezniecība nav tikai atsauce – pašā filmas sākumā redzams kadrs ar dueli, un personāži fiksēti tā, lai tos ieskautu koka stumbrs, lapotne un akmens mūris, kas rada ko līdzīgu rāmim: veidojas kadrs kadrā, kas piešķir filmas tēliem un notikumiem metaforas iezīmes. Kubriks tikpat kā neizmanto mākslīgo apgaismojumu, bet dabiskā gaisma attēlam piešķir smalku jutekliskumu. Filma ir kā gleznu virtene, šo iespaidu vēl pastiprina cits paņēmiens: Kubriks panāk attālinājumu un pietuvinājumu tikai ar kameras objektīva palīdzību: kādā mirklī redzam divu mīlnieku sakļautās rokas, tad palēnām aina tiek izvērsta – un mēs atrodamies nogāzē, kur tālumā aiz tumša meža mirdz ūdens klajums, ēnas ir kontrastainas, bet maigas, mūsu acu priekšā ir pabeigta kompozīcija.
Filma nav tikai par mīlestību, nodevību, meliem un nāvi, bet arī par vēstures kolīzijām, karu, kad visnežēlīgāk atklājas jebkuras varas cinisms. Lai cik mēs katrs būtu unikāls, nekontrolējamu spēku priekšā esam tikai sauja pīšļu.