Tava seja pirms dzimšanas

Atkal ņemu divus pužļus un mēģinu tos salikt kopā. No malas vērojot manu darbošanos, daudziem šķitīs, ka tas tāds ampelis vien ir, sak’, nu nevar tur nekas kopā sanākt. Tomēr man ir svarīgi to darīt, lai pierādītu, ka jebkuras mākslas formu izraisītās kustības var izveidot manī tādu sajūtu kopainu, kad droši var teikt – re, sanāca – sakrita tie pužļi, un tu (un varbūt vēl kāds) priecājies par labi saredzamo veselumu. Nu labi – tas varbūt nebūs kaut kas jau esošs, kaut kāda tur Venēcija vai zebra, bet tā būšana (sakritība) un tātad realitāte (kaut mirklīga) būs nenoliedzama. Skatīties mākslu arī nozīmē nemitīgi likt sevī kopā šādus jaunu “vietu, dzīvnieku, radījumu” pužļus.

Ginta Gabrāna darbos “Asinsgaisma” lāzera stars lūst caur konkrēta cilvēka asins pilienu un atstaro visās varavīksnes krāsās uz liela izmēra fotopapīra, tā radot savdabīgu šī cilvēka “portretu”. Skaists ir jau pats stāsts par šādu darbu iegūšanas veidu (skat. gabrans.com). Fantastisks stāsts, aizraujošs, pieminot elektromagnētisko viļņu interferenci, fotonu plūsmu, nejaušu formu radīšanu... Tas viss, protams, pieder pie lietas un “spēles noteikumiem”, bet es redzu puzli jeb attēlu – it kā ģeometrisku, bet tai pašā laikā “nejaušu” formu, kura ir apburoši, nereāli krāsaina, nedaudz nervoza, brīžam pat histēriska. Šī forma ienāk manī ar citu stāstu – stāstu par prieku un bailēm, nejaušību un “augstāko kārtību”, atmiņām par realitāti, kas iemitinās jebkādās abstrakcijās, stāstu par teatralizāciju un diktatorismu, kosmismu un kaut kādu bērnišķīgu romantismu, ritmu un brīvību. Es ļauju šai formai sevī notikt, un, kāda būs tās iedarbība uz maniem iespējamiem lēmumiem, domām, intuīciju, man patiesi grūti pateikt. Banāli – bet galvenais ir redzēt to, ko tu redzi.

Daces Lielās glezna "Atspīdums", 2009

Daces Lielās darbos dabas aina/ tēls/ iekšēja ilūzija “lūst” caur acīm un ar mākslinieces rokas palīdzību atstaro uz audekla, rādot ne jau konkrētu ainavu, bet formu kustību, kas, metaforiski izsakoties, ir kā nezināmas sejas “vaibsti”. Man šķiet, ka te neder tradicionāli virspusējs stāsts par reālas ainavas noskaņu, dabas atveida romantismu. Šis puzlis ienāk manī ar savu formu pārklāšanos, gaismas un krēslas pretmetiem, dziļuma un plaknes paradoksiem, zaļās krāsas pašmērķīgo maģiju, sīkkustību ritmu, abstraktiem draudiem, noslēpumiem, pareģojumiem, pat – nāves tuvumu. Tikai tā veroties darbā, atklāsies patiesā, bet slēptā mākslas darba formas loģika un tiks atvērtas durvis tās kustībai tevī. Banāli – bet dažkārt svarīgi ir neredzēt to, ko tu redzi.

Un vēl divas lietas.

Pirmā: neatkarīgi no tā, vai mākslas darbu forma tiek radīta ar “jaunākās tehnoloģijas sasniegumu” palīdzību vai tradicionāli, “vicinot otu”, tā nokļūst vienā vienīgajā vietā – tevī. Tikai tur tas brīnums sākas. Viss pārējais ir literatūra – par to, “kas”, “ko”, “kā”, “kur”, “kāpēc”... Starp citu, tāpēc es uzskatu, ka mākslas vēstures nav.

Otrā: tev jābūt varai pār mākslas darbu un mākslas darbam jābūt varai pār tevi. Jākļūst valdniekam pār to, ko tu redzi. Un reizē kalpam. Formas kalpam. Lai acis māk apstāties, salīdzināt, atrast, saskatīt, pavērt formu priekškarus un saredzēt vienu formu aiz otras. Māksla – tās nav nekādas maigās attiecības. Formas paškustība ir sāpīga lieta.

Tu esi “līme” formu/ pužļu kopā likšanai – tikai tu un tas, ko tu redzi (bez visiem gudrajiem komentāriem, pieņemtās “valdošās” klasifikācijas, citu viedokļiem utt.).

Vai tu zini, kāda izskatījās tava seja, kad tu vēl nebiji piedzimis?