Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Teds Hjūzs
Dzejas izlase.
1957-1981
Runā, ka, kļūstot par britu laikraksta Times Literary Supplement jeb TLS lasītāju, mūžā vairs nebūs jāizlasa neviena grāmata – pietiks ar TLS. Taču man tieši TLS jāpateicas par to, ka negaidīti pārlasīju sen necilāto Teda Hjūza izlasi. TLS bija recenzēti Hjūza Kopoti dzejoļi (Collected Poems) – 1300 lappušu biezs sējums, kas aptver arī dzejnieka mūža pēdējās divdesmitgades darbus –, un no šīs recenzijas es uzzināju, ka Hjūzs “tikai retumis atguvis savu agrīno darbu koncentrēto ģēniju”, ka, sākot ar 60. gadu vidu (kad, starp citu, pašnāvību izdarīja Hjūza pirmā sieva Silvija Plāta, bet pēc tam – arī viņas pēctece) Hjūzs “izkoptas tehnikas vietā devis priekšroku mistikai, bet dzejoļa un valodas pilnības vietā – dzejniekam-šamanim un būšanas pilnībai.” Šis pēdējais mani tā samulsināja, ka ķēros pie pārlasīšanas. Un nudien, šamanismu atradu – Hjūzs parādās kā “doma-lapsa”, kā jaguārs, “kura solis – brīvības savvaļa”, sermuliņš, kas “izlaiza stilistus no galvaskausiem”, dzejoļu ritmi, kas atbalso vai visu angļu dzejas vēsturi, suģestē, atraisa kaut kādas primitīvas, mežonīgas dziņas... laikam taču uz “būšanas pilnību” – kā dzīvniekam. “Būšanas pilnības” nošķiršanu no “valodas pilnības” tomēr nesaprotu joprojām, bet tā ir mana vai TLS, katrā ziņā ne Hjūza problēma.