Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Teds Hjūzs
Dzimšanas dienas vēstules
Londona: Faber and Faber, 1998
Hjūza krājumu lasīju Londonā kā atslodzi no T.S. Eliota vasaras skolas intensitātes, bet vienlaikus kontekstā: izdevniecība – Faber&Faber, kur Eliots ilgāku laiku bija dzejas redaktors; biju noklausījusies lekciju, kur – varbūt mazliet mākslīgi – tika pretstatīti un sastatīti abi angļu dzejas grandi; Hjūzs bija Eliota dzejas pielūdzējs u.t.t., u.t.j.p. Protams, sava nozīme arī tam, ka krājums tūlīt pēc iznākšanas tika apveltīts ar visām iespējamām atzinībām un balvām, kā arī plaši uzskatīts par vienu no labākajiem Hjūza darbiem. Nevaru noliegt arī interesi, kas savā ziņā ir pornogrāfiska: nu, ko tad galu galā saka cilvēks, kurš gadiem ilgi klusējis par savas sievas amerikāņu dzejnieces Silvijas Plātas pašnāvību? Viņš, kurš esot mēģinājis iejaukties arī Plātas pēcnāves “dzīvē”, neļaujot publicēt daļu viņas dzejoļu? Neesmu droša, ko tad īsti izlasīju. Katrā ziņā ne jau atbildi uz populārajiem “kāpēc”. Uzkrītoša man likās Hjūza riņķošana ap Plātas amerikānismu (vilšanās iedomātajā Eiropā) un tēva kompleksu (vilšanās Hjūzā kā surogāttēvā) – brīžiem šie apļi kļūst par stīpām, kas nožņaudz dzeju. Toties tās rindas, kuras nenoņemas ar skaidrojumiem un konkrētajiem biogrāfijas faktiem un ir it kā nejaušas – lūk, tur ir gan sāpes, gan vaina, gan traģiska cilvēcība.