Ticiano Skarpa "Venēcija – tā ir zivs"
RL lasa

Uldis Tīrons

Ticiano Skarpa "Venēcija – tā ir zivs"

Ticiano Skarpa
Venēcija – tā ir zivs

Maskava: KoLibri, 2010
 

Literātā Venēcija neizbēgami izsauc divas kaislības: vēlmi rakstīt un bailes no tā, ka viss jau ir uzrakstīts. Ticiano Skarpa grāmatā, kas nosaukta par ceļvedi [ārzemju meitenei], padevies pirmajai un, būdams venēcietis, nonāk būtiskā pretrunā ar paša citēto spalvas brāli Diogo Mainardi, kurš par venēciešiem saka: “Kopš bērnības viņi pierod sadzīvot ar savu bezspēcību, filozofiski uztverot savu nenozīmību.” Tas, kas venēcietī rada šo stoicisko stāvokli, bez šaubām, ir skaistuma pārmērs, kura ietvertam, nākas “atteikties no idejas par kaut ko neatkārtojamu, par iespēju atstāt aiz sevis kaut kādas pēdas”, jo Venēcijā nav vietas jaunceltnēm. Tā arī Skarpa atkārto jau daudzas reizes dzirdēto, nepretenciozi pastāstot par Venēcijas specifiskiem toponīmiem un ēdieniem, pa retam iepinot kādu gaumīgu metaforu, teiksim, sakot, ka Venēcijas sieviešu mākslīgās dzimumzīmītes, mosketas, radušās, it kā ādai pārogļojoties zem ciešajiem skatieniem uz sievieti caur iekāres palielināmo stiklu. Bet stāsts, ko var paņemt no grāmatas, ir par runci, kas snauž saulītē uz ceturtā stāva palodzes, bet, vecmāmiņai slēģus atverot, pēkšņi pamostas un krīt lejup – iekšā Venēcijā. “Dzīve – tas ir kaķis, kas aizmidzis uz palodzes.”