Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Toni Morrison.Love
Knopf, 2003
Tonija Morisone. Mīla
Šīs grāmatas vizuālais noformējums vedina domāt, ka uz to varētu uzķerties ļaudis, kuri tic, ka tāda grāmata Mīlestība vai Mīla tiešām ir iespējama un tur būs pateikts, kas un kā darāms, lai viss būtu sudrabaini vizoši un kaligrāfiski un pēc iespējas uz samtaini mēļa fona. Liela būs viņu vilšanās, jo patiesībā no mīlestības – vismaz tās Valentīndienas un Hallmark kartiņu izpausmēs – te nav ne miņas. Runa ir par naidu – no tāda, kura kaisle ir teju erotiska, līdz tādam, kas truli knieš kā slikti sadzijis pušums.
Laimīgā kārtā romānā nav jūtams, ka to sarakstījusi dzīva klasiķe, proti, pirmā melnādainā sieviete Nobela prēmijas laureāte, kura nemitīgi apzinās savu misiju nesaudzīgi izgaismot balto pāridarījumus melnajiem, vīriešu – sievietēm un bagāto – nabagajiem. Tomēr jaunākais romāns nav didaktisks, nav pat sevišķi politkorekts un arī netēmē uz popularitāti, kaut vai tādēļ, ka ir par vecām sievietēm. Arī autores fiktīvais “es” ir nīgra, veca sieviete, kurai 20. gadsimta 60. un 70. gadu seksuālā vaļība ir tik pretīga un neizprotama, ka viņa pārstājusi runāt – viņa tikai dungo.
Nesentimentāli un bez skaidrošanas, turklāt ievelkot tādā kā pussapņa, pusnomoda stāvoklī, kurā arī es sāku justies pat vecāka nekā esmu, turklāt ar melnu ādu.