Trīskāršā realitāte

Vijas Celmiņas izstāde “Dubultā realitāte” mākslas muzejā “Rīgas birža”; līdz 22. jūnijam

Mans vectēvs strādāja tirgū par gaļas izcirtēju, vecāmamma pa virtuvi cīnījās ar kotletēm, tēvs laboja graudu kaltes, bet mamma skoloja nedzirdīgos bērnus. Cita starpā mēs pasūtījām arī žurnālu Māksla, un kādā 1987. gada numurā es ieraudzīju Vijas Celmiņas darbus. Vienā attēlā bija redzama amerikāņu kara lidmašīna, man bija vienpadsmit gadu, es biju apsēsts ar kuģu modeļiem un autožurnāliem, un es kā apburts lūkojos uz šo attēlu.

Tas bija laiks, kad galvā gūzmējās melnbalti miglainās kara hronikas no televizora ekrāna: “stukas” – pikējošie un svelpjošie Junkers bumbvedēji; tanki, kas laužas cauri bērziņiem uz zemnieku ciemu, kaili koncentrācijas nometņu līķi, kas tiek krauti ratos promvešanai – līķu kājas kā sērkociņi, un starp tām spīd lieli pauti. Celmiņas glezna bija tāds pats attēls – melnbalts, miglains, ar nesaprotamu kontekstu, biedējošs un pievilcīgs. Pievilcīgs bija arī gleznas nosaukums – “Lidojošais cietoksnis”. Es iztēlojos kārtīgu, no ķieģeļiem mūrētu, pāris metru biezu lidojošu fortu, kas kā tāda uzbriedusi lašu māte iznērš tūkstošiem sprāgstošu bumbu, veidojot zem sevis pulsējošu uguns pļuru.

Celmiņas zīmētie okeāna viļņi ir vēl viens attēls, ko atceros no tās 1987. gada Mākslas. Biju mantojis kolekciju ar labi uzasinātiem vācu zīmuļiem – otrs vectēvs bija pedantisks rasēšanas skolotājs, un zīmuļi nokļuva tā zēna rokās, kurš bija atklājis sajūtu, kāda pārņem, ar asu, precīzu zīmuli uzvelkot pirmo smalko līniju uz baltas papīra loksnes. Tas ir līdzīgi kā sēdēt drebošā lidmašīnā skrejceļa sākumā pirms pacelšanās. Vai, vilcienam uzsākot gaitu, pa kupejas logu skatīties uz prom slīdošiem kokiem, nezinot, pēc cik dienām tiks sasniegts galapunkts. Ir tikai vāja nojausma, ka ceļojuma beigās tu nebūsi tāds pats, kā biji.

No Mākslas es jau biju mēģinājis pārzīmēt utopiskas arhitektūras fantāzijas, bet Celmiņas viļņi bija attēls, ko man bija grūtāk sagremot. Man jūra nozīmēja Ivanu Aivazovski, 19. gadsimta krievu marīnistu, kurš bija ne vien manas mammas, bet vēl miljoniem citu padomju ļaužu mīļākais gleznotājs. Reprodukcijās biju izpētījis viņa kuģus mierīgā vakarā, brīzē, vētrā un pēc vētras, tāpēc mulsināja Celmiņas ūdens: viņas darbā nebija nojēgas ne par dienas laiku, ne sezonu, nebija ne kuģu, ne sauszemes, pie kā pieķerties, tomēr es skaidri sajutu balto papīru, uzasināto zīmuli un ceļa sākuma sajūtu, kas vismaz uz ceļojuma brīdi padara tevi laimīgu.

Ar tādu Viju Celmiņu biju dzīvojis divdesmit septiņus gadus, līdz otrdienas rītā devos uz viņas izstādi Rīgā. Apmeklētāji lielākoties bija uzvalkos tērpti skaisti vīrieši ar kolēģēm, kas grupiņās vēroja darbus. “Šitais ir sakarīgs džeks. Viņš nav tāds zombētājs kā tie, kas vada konferences mūsu bankā,” mani sasniedza komentārs no blakus stāvošās kompānijas. Kad biju pārgājis uz zāles otru galu, lai izpētītu tuksneša akmeņus, izdzirdu: “Šitos nevar klausīties – paši brauc bentlijos, bet dzīvo Bolderājā.” Kādas grafikas stikla atspīdumā iepeldēja zāles uzraudze, telefonā mierinot kādu vājinieku. “Ģeržis, ne grusķi.” Tikmēr citas uzraudzes sāka vajāt nelaimīgos tūristus, kas centās ar zibspuldzi fotografēt to vai citu Celmiņu.

Turpat netālu, malkojot kafiju, izdomāju, kādai būtu jābūt Celmiņas izstādei. Tā ir iekārtota lielā, baltā, tīrā telpā, kurā nav lieku detaļu. Tajā atļauts vienlaikus atrasties padsmit cilvēkiem, un pie ieejas zālē tiek konfiscēts telefons. Arī fotoaparāti būtu jāatņem, spriežu, bet tad pārdomāju. Vija Celmiņa ir izmantojusi fotogrāfijas, kuras pārgleznojot, veidojas dubultā realitāte. Tad kāpēc gan neļaut fotografēt gleznotas fotogrāfijas, šādi apmetot vēl vienu cilpu un izveidojot trīskāršo realitāti? Tad – četrkāršo...