Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Uldis Bērziņš.
Dzeja
Atēna 2004
Saskaņā ar 20. gadsimta priekšstatiem, lasīšana esot interpretācija, tātad tulkošana, savukārt tulkošana (ar to šoreiz saprotot teksta “pārradīšanu” citā valodā) – visrūpīgākais no iespējamiem lasījumiem. Neatceros, kas pirmais to pateica. Varbūt Borhess. Nav svarīgi. Tulkojot Bērziņu, vairāk nekā citkārt stāv prātā itāļu vārdu spēle traduttore-traditore: tulkotājs–nodevējs vai vienkārši varbūt – tulkotājs-krāpnieks. Blēdis, vienvārdsakot, žuļiks. Un vēl uzmācas Kundera: “Nāvi Ikvienam, kurš iedrošinās pārrakstīt, kas jau uzrakstīts. Uzspraudiet viņus uz mieta un cepiniet uz lēnas uguns! Izrūniet viņus, nogrieziet viņiem ausis!” Pats galvenais – kā panākt to, lai tas, kurš lasīs manu “lasījumu”, nevis papriekš saprastu, bet dzirdētu kaut gaistošas atbalsis no tā, kā savus dzejoļus lasa pats Bērziņš? Lai viņam pārskrietu vismaz sīkas tirpas? Amerikāņu/serbu dzejnieks Čārlzs Simiks, piemēram, saka, ka būt dzejniekam “uz ausi” un padarīt skaņu svarīgāku par skatu ir lemt sevi pilnīgai netulkojamībai. Zinu, ka Bērziņš nepiekrīt. Varbūt pat piekrīt, bet tik un tā, velns, turpina tulkot.