Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Valērijs Todorovskis
Mīlestība, 1991
Любовь. Валерий Тодоровский
Kauns atzīties, bet nebiju pamanījis šo filmu ne toreiz, kad tā tika uzņemta, ne gadus piecpadsmit vēlāk, kad seriāla “Idiots” iespaidā sāku ievērot, cik atšķirīgs un īpašs krievu kino vidē ir aktieris Jevgeņijs Mironovs. Bet tieši filmā “Mīlestība” viņš nospēlē savu pirmo lielo un satriecošo lomu, iegūst vairākas balvas Krievijā un ārzemēs, bet pati filma 90. gadu dīvainā padomju laikmeta beigu sākumā bija mēģinājums “meklēt jaunu kinovalodu”, “pieskarties jaunatnes tēmai” vai “šokēt skatītājus ar atklātām erotiskām ainām”. Filmā režisors izmanto tolaik populāro aizkadra monologa formu, kas ik pa brīdim izrādās daļa no kadrā notiekošā dialoga, taču vienlaikus veido arī ironiski pamācošu komentāru filmas notikumiem. Iepriekš aizliegtās tēmas, kas te tiek parādītas bez mazākās aiztures, ir pusaudžu sekss un alkohola lietošana, seksuālā vardarbība, sadzīves antisemītisms, izceļošana uz Izraēlu, nacionālie stereotipi un sociālo slāņu dzīvesveida atšķirības padomju Krievijā. Taču šokē pavisam kas cits – atklātums, ar kādu režisors un galvenās lomas izpildītājs preparē jauna un apjukuša puikas iekšējo traģēdiju, saskaroties ar visvienkāršākajiem dzīves notikumiem: pirmo mīlestību, nevainības zaudēšanu, nespēju saprast to, kas notiek otra cilvēka prātā un jūtās, nespēju samierināties ar to, ka situācijai, kurā viņš nonācis, nav atrisinājuma. Un Mironovs šajā darbā demonstrē patiešām īpašu, dabas dotu talantu.