Māte vienmēr bija skumja

Nr. 1

12 gadu vecumā Jēzus pirmoreiz paziņoja, ka ir “dieva dēls” un ka viņam jānodarbojas ar “sava tēva lietām”. Notika tas šādos apstākļos: reiz, atgriežoties no Jeruzalemes Nācaretē, vecāki pēkšņi atģidās, ka Jēzus pazudis, viņu neizdevās atrast arī pie radiem, kas bija ceļā kopā ar viņiem. Jēzus ģimene atgriezās Jeruzalemē un pēc ilgiem meklējumiem uzgāja viņu templī, kur viņš strīdējās ar skolotiem vīriem par dažādu Bībeles citātu nozīmi. Kad māte sāka pārmest Jēzum, kādēļ viņš licis vecākiem sevi meklēt, viņš atteica: “Vai tad man nav jānodarbojas ar sava tēva lietām?” Māte bija ļoti satraukusies par šādu dēla atbildi un kopš tā laika pieņēma, ka viņš ir nenormāls.

Минц, Я. В. Иисус Христос как тип душевнобольного. М.: Практическая медицина, 1927

Nr. 2

Darovs nevarēja sagaidīt, kad tad ieraudzīs savu mīļo Annu. Un, lūk, pienāca telegramma: “Neparedzēti apstākļi. Lūdzu, nebrauc agrāk par trīsdesmito. Anna.” Bez paskaidrojumiem, bez “atvainošanās vanožēlas ēnas”, kā raksta Īdita Vortone 1912. gada romānā “Rifs”, Anna pārcēla ilgi gaidīto tikšanos par divām nedēļām. Telegrammu Darovam kupejā atnesa, kad vilciens bija tikko pametis staciju. Kaut arī viņš bija sēdies vilcienā brīnišķīgu pārmaiņu gaidās – viņš grasījās bildināt Annu –, tagad Darovs jutās kā apzagts. Visa pasaule pēkšņi apgāzās kājām gaisā, un viņš vairs nevarēja domāt ne par ko citu.

Кесслер, Д. Мысли, которые нас выбирают. Почему одних захватывает безумие, а других вдохновение. М.: Эксмо, 2018

Nr. 3

Negatīvā veidā uz indivīdu varēja iedarboties jebkura kultūras joma, kas nonākusi rokās psihopātiskai personībai, kuru vada paranojāla ideja. Pats būtiskākais slānis, kas atspoguļo psihiskās un psihoemocionālās epidēmijas, bija literārie darbi, no kuriem daži varēja veicināt atrautību no reālās dzīves, kaitēt psihiskajai veselībai. Vienlaikus tie spēja dot personībai pozitīvu psiholoģisko lādiņu, atklājot esamības garīgo jēgu. Daudzas kultūras jomas bija “vareni dabiski cilvēka dziedināšanas līdzekļi”. V. H. Kandinskis jau 1881. g. uzskatīja, ka “literatūra nav tikai sabiedrības spogulis”, bet tā savā ziņā it kā vada sabiedrību “gan pozitīvā, gan negatīvā virzienā”.

Щиголев, И. И. Психические эпидемии в России. Брянск: Издательство Брянского государственного университета, 2001

Nr. 4

Atkarībā no dvēseles uzbūves garīgi nestabils subjekts var vērst savu radošo darbību te uz radīšanu, te uz destrukciju. Pietiks minēt dažus vēsturiskus piemērus, lai teikto paskaidrotu ar faktiem. Ivans Bargais un Napoleons nenoliedzami bija garīgi slimie, kuri savu radošo darbību vērsa destrukcijas virzienā, viņos bija neatvairāma vajadzība radīt ciešanas, varbūt šīs vajadzības īstenošana ļāva tiem piedzīvot baudas minūtes. Kurš gan šaubīsies, ka garīgi slimi bija Gogolis, Dostojevskis, Ņūtons u.c., ka viņiem piemita augsts radošais impulss, kas vainagoja visu cilvēci slavas lauriem, kā arī radīja neierobežotas iespējas dažādos jaunrades virzienos?

Карпов, П. И. Творчество душевнобольных и его влияние на развитие науки, искусства и техники. М.; Л.: Государственное издательство, 1926

Nr. 5

Balstoties uz savu dzīves pieredzi, varu secināt, ka vairākumā gadījumu dažādi emocionālo traumu tipi tik cieši savijas savā starpā, ka tos vienkārši nav iespējams nošķirt un izanalizēt atsevišķi. Piemēram, mana māte, cik es viņu atceros, vienmēr bija skumja un nekad nesmaidīja. Viņa nemīlēja manu tēvu un neieredzēja viņu, tāpat kā viņas mamma – mana vecmamma. Manu vectēvu nogalināja. Es piedzimu tik līdzīgs savam tēvam, ka mana vecmamma sāka ienīst arī mani. Viņa pat atstāja mani vienu bez pieskatīšanas uz balkona, cerot, ka es nokritīšu un nositīšos.

П. Чеппелл. Гомеопатическое исцеление эмоциональной травмы. Смоленск: Гомеопатическая Медицина, 2006

Nr. 6

Nākamais solis ir smadzeņu atslēgšana. Punktā starp uzacīm, zem galvaskausa pamatnes un galvvidū atrodas trīs virtuālie slēdži. Domās pagrieziet tos un iedomājieties, ka galvā atvienojas enerģētiskās ķēdes. Pēc slēdžu izslēgšanas rodas negaidīta sajūta: smadzenes sastingušas, apstājies darbs, kuru jūs uzskatījāt par domu procesu. Tomēr nekādu nepatīkamu pārdzīvojumu nav. Galva tukša, un jūs jūtat savu smadzeņu smagumu. Domas plūst rāmā straumē mākonī uz pleciem. Lai atgrieztos realitātē, vajag vienkārši atvērt acis. Smadzenes ieslēgsies pašas. Pēc smadzeņu atslēgšanas jūs, iespējams, pirmo reizi mūžā sajutīsiet, ka trauksmes un rūpes paliek malā.

Шерстенников, Н. И. Атлас самопомощи. СПб.: Вектор, 2009