Noziegums un sods

Nr. 1

Romas valstsvīru perversajai fantāzijai spīdzināšanā, šķiet, nebija robežu. Imperators Kommods, kurš “pamanījis starp kāda cilvēka melnajiem matiem baltos, kas atgādinājuši sliekas, uzsēdināja tam uz galvas mājasstrazdu, un tas, iedomājies, ka ķer sliekas, ar knābja sitieniem pārvērta visu cilvēka galvu vienā vienīgā brūcē”. Mēļo, ka tas pats putnumīlis bieži vien “ļoti dārgam ēdienam mēdza piejaukt cilvēku ekskrementus un arī pats neatteicās tos baudīt, uzskatot, ka tādā veidā viņš izjokojot citus”.

Тираспольский, Г. И. Беседы с палачом. М.: Интрада, 2003

Nr. 2

Rāvensburgā viens jaunietis bija pieķēries meitenei, taču, kad gribēja to pamest, raganas burvestības dēļ pazaudēja vīrišķo locekli un nevarēja to redzēt, juta tikai gludu ķermeni. Viņš noskuma. Reiz viņš devās uz pagrabiņu iedzert vīnu. Kamēr viņš tur sēdēja, ieradās sieviete, kurai viņš sīki izstāstīja savu bēdu iemeslu un parādīja, kas noticis ar viņa ķermeni. Šī viltīgā sieviete jautāja, vai viņš tur kādu aizdomās. Viņš nosauca vainīgo un izstāstīja visu stāstu. Tad sieviete sacīja: “Vajag, lai tu ar spēku – jo laipnība te nelīdzēs – piespiestu viņu atgriezt tev veselību.” Jaunietis tumšā naktī sācis gaidīt raganu uz ceļa, pa kuru tā parasti gājusi. To ieraudzījis, viņš meties tai virsū un sācis to žņaugt ar dvieli, kliegdams: “Ja tu neatdosi man veselību, nomirsi no manas rokas.” Tā kā viņas seja jau bija uzblīdusi un metās zila, viņa teikusi: “Labi, atlaid mani, un es tevi izārstēšu.” Kad jaunietis atbrīvojis cilpas mezglu, ragana pieskārusies viņa gurniem pie kaunuma un bildusi: “Tagad tev ir tas, ko vēlējies.” Jaunietis, kā viņš vēlāk izstāstīja, pirms pārliecinājies ar acīm un tausti, skaidri sajutis, ka ar vienu raganas pieskārienu viņa loceklis ticis atjaunots.

Шпренгер, Я., Инститорис, Г. Молот ведьм. М.: Просвет, 1992

Nr. 3

Važās iekaltie ieslodzītie prata tikt vaļā no kauna zīmēm, viņi neļāva “pareizajām” brūcēm dzīt un tās izbalināja. Rezultātā precīzās burtu aprises zuda. Ne velti 1705. gada likums par nelabojamo noziedznieku sodīšanu paredzēja: “Apzīmogot ar jaunu traipu.” Tomēr cietumā un katorgā vienmēr atradās daudz dažādu “pratēju”, kuri ārstēja katordzniekus tādējādi, ka pēc vairākiem gadiem zīmogi un pat noplēstās nāsis kļuva teju nemanāmas. Saglabājusies Toboļskas teika par transplantāciju jeb norauto nāsu aizaudzēšanu. Vecs Sibīrijas iedzīvotājs N. Abramovs raksta: “Bērnībā no vecajiem es dzirdēju, ka it kā zem labās rokas bija izgriezts gaļas gabaliņš, pielikts pie nāsīm un izrautās daļas aizaudzētas.”

Анисимов, Е. В. Русская пытка. Политический сыск в России XVIII века. СПб.: Норинт, 2004

Nr. 4

“Dienā garīdznieki lasīja lūgšanas un mierinājumus, aizdedzinājuši ap šīm dzīvajām nelaiķēm vaska sveces, uz nakti sardze nomainījās.” Vēlākie autori min, ka sardze nav ļāvusi garāmgājējiem zemē ieraktās sievietes barot vai dzirdīt, bet ļāvusi mest monētas, kas izmantotas sveču iegādei un bērēm. Reizēm sievietes apžēloja, izraka un ļāva tām doties uz klosteri. Tomēr parasti viņas mira – sevišķi ātri ziemā vai, kā bieži notika, ilgākā laika posmā. Sergejevskis min gadījumus, kad upuri palika zemē 12 un pat 23 dienas.

Коллманн, Н. Ш. Преступление и наказание в России раннего Нового времени. М.: Новое литературное обозрение, 2016

Nr. 5

Lūk, par kādu gadījumu paziņoja veterinārārsts P. Vozianovs: vienā no Jekaterinoslavskas guberņas ciemiem dzīvoja zemnieks X, gadus 50 vecs, diezgan lielas ģimenes galva. Tas bija ļoti simpātisks, delikāts cilvēks, kuru visi cienīja, 15 gadus bijis sabiedrisko veikalu pārzinis un 2–3 gadus strādājis par nodokļu inspektoru. X kaimiņa dēls, kas cerēja rudenī atdalīties no tēva, gribēja iepriekš no viņa slepus paņemt dažus maisus kviešu un lūdza X paslēpt tos pie sevis. X atteica, taču pēc nedēļas pie viņa ieradās varas pārstāvji un uzgāja kviešus. X apsūdzēja zādzībā un piesprieda viņam pērienu. Tas tik ļoti satrieca cienījamo vīru, ka viņš tūlīt pat nolikās gultā un drīz vien nomira.

Евреинов, Н. История телесных наказаний в России. Прогресс ЛТД, 1994

Nr. 6

Jauns svilpiens, un jauna svītra nostiepās blakus pirmajai. Šim sitienam sekoja citi, ar pareiziem starplaikiem. Nelaimīgā upura izmisīgie kliedzieni un plosošie brēcieni arvien vairāk un vairāk sadusmoja tiesnesi un bendi, padarot viņus pavisam nevaldāmus.

Drīz jauni sitieni lika plūst asiņu tērcēm; kliedzieni kļuva klusāki.

– Tagad pateiksi?

– Neko nezinu.

– Piecelies.

Nelaimīgais centās piecelties, bet spēki bija izsīkuši, un viņš nespēja pat nostāties uz ceļiem. Viņu piecēla un turēja kalpotāji.

– Neteiksi?

– Nezinu.

– Meistar, nost divus pirkstus no katras rokas!

Bende nekavējoties nocirta pa diviem pirkstiem no katras rokas, un asinis straumēm izšļācās no cirstajām vietām.

– Pateiksi?

– Nez... – nelaimīgais nespēja runāt.

– Nerunā... Tad izraut viņam mēli!

Kalpotāji saķēra muižnieka galvu, atvēra muti, un bende ar asu nazi izgrieza mēli. Asinis šļācās no mutes. Viss noasiņojis, sakropļots, nelaimīgais zaudēja samaņu, bet, iespējams, arī dzīvību. Tā neko arī nepateica.

Полежаев, П. В. Интриги и казни (в 2-х книгах). М.: Терра, 1995