Pa reizei gadās meitenēm

Nr. 1

Paskaidrošu ar piemēra palīdzību. Daudzas sievietes vēlas iemācīties piegriezt vīriešu bikses. Pievērsiet uzmanību, tieši vīriešu. Uzdevums kļūst sarežģītāks, ja piegriezums paredzēts figūrai ar individuālām īpatnībām. Ceru, jūs neuzskatāt, ka liels vēders, neparedzami gurni un dibena apaļumi ir tikai sieviešu privilēģija. Tad lūk, bikšu uzbūve par 90% atbilst parastu taisnu svārku uzbūvei. Apjausma par to nāks vēlāk, apgūstot tēmu “Bikses”.

Es pievērsu tam jūsu uzmanību tādēļ, lai jūs rūpīgi un ar cieņu apgūtu tēmu “Svārki”, lai izpratnē par aprēķiniem un piegrieztnes būvēšanu jums nepaliek jautājumi un balti plankumi. Tieši uz šīs tēmas balstās nākotnes panākumi. Būvēsim konkrētai Marijas Ivanovnas figūrai, nevis bezpersonisko četrdesmit kaut kādu izmēru.”

Злачевская, Г. М. Шьём без примерки на нестандартную фигуру. М.: Центрполиграф, 2008

Nr. 2 

Slavenais padomju modelētājs A. Igmands atminējās par vēl eksotiskāku praksi: “Man bija paziņa ar iesauku Šnapss, kurš no parastām kurpēm darināja platformenes. Viņš sagrieza mašīnas riepu protektoru, izgrieza pēc apavu kontūrām un piešuva pie kurpēm. Tautā šādas kurpes dēvēja par tankiem, tās balstījās uz piecus sešus centimetrus biezām riepām.” Tomēr citu faktu, ka vīrieši vērstos pie privātiem kurpniekiem, uziet neizdevās.

Лебина, Н. Б. Мужчина и женщина. Тело, мода, культура. СССР – оттепель. М.: Новое литературное обозрение, 2018

Nr. 3

Par zemāku cenu romieši varēja atļauties valkāt tērpus no vilnas, lina un zīda... Ovidijs ieteica bālām sievietēm valkāt kaut ko košu. Izšūtie Ēģiptes un Kipras audumi vārda tiešā nozīmē kļuva par paraugu Kampānijas amatniekiem. Viens no Plauta komēdijas varoņiem tā nopēra ar pātagu savus vergus, ka viņu sāni atgādināja drapējumus no Kampānijas. Attēlus uz drēbēm iedvesmoja poētisks skats uz pasauli: puķes, augi, neredzēti dzīvnieki, upurēšanas, portreti, ainavas...

Жан-Ноэль, Р. Рождение роскоши. Древний Рим в погоне за модой. М.: Новое литературное обозрение, 2004

Nr. 4

Kurš gan nepazīst “modīgos” puikas un meitenes, kā arī diezgan pieaugušus onkuļus un tantes, kuriem pats būtiskākais un iekārojamākais lietā, kas padara to par saldkaislu sapņu un azartisku medību objektu, ir tieši ārzemju birka. Gadās, ka “firmomāni” finansiāli cieš, kad ašie krāpnieki iesmērē viņiem pašmāju produkciju par “melnā tirgus” cenām, pievienojot tai ārzemju firmu zīmes. Tomēr krietni nopietnāks ir morālais un garīgais zaudējums, kas pavada pakaļdzīšanos importa lupatām! Jo tas, kurš neapdomīgi valkā uz savām drēbēm jebkādu uzšuvi, jebkādu birku vai uzrakstu, lai tikai tā būtu svešā valodā, ne tikai zaudē pašcieņu, bet arī aizskar tās valsts godu, kurā dzīvo.

Мотяшов, В. П. Мода, престиж, личность. М.: Педагогика, 1986

Nr. 5

Sievietes, kuras parasti nevalkā korseti, to uzvelkot, reizēm jūt tik spēcīgu seksuālu uzbudinājumu, ka ir spiestas to noņemt un pilnībā atteikties no tās valkāšanas. Zīberts šo korsetes iedarbību skaidroja tādējādi, ka tā savelk vēdera orgānus, izraisa asiņu nosprostošanos un vienlaikus iedarbojas uz slīpajiem vēdera šķērsmuskuļiem, kuru mērķis dzimumakta laikā ir spiest vēdera orgānus lejup, virzot dzemdi pretī penim. Pēc Zīberta domām, šis apstāklis lielā mērā izskaidro pārliecinošo stāvokli, kuru korsete sev izcīnījusi modes jomā, it sevišķi demimonde dāmu vidū. Saskaņā ar šo autoru meitenēm plaukstošā vecumā ar stipru miesasbūvi pa reizei gadās, ka viņas palīdz korsetes darbībai ar krampjainu pozu un vieglu gurnu pagriešanu uz iekšpusi, kas, jādomā, izraisa zināmu dzimumorgānu kairinājumu.

Якобзон, Л. Я. Онанизм у мужчины и женщины. Для врачей и студентов. Л.: Академическое издательство, 1928

Nr. 6

Tāpat čuvaši sargājās, lai drēbes nesabojā peles un citi grauzēji. Saskaņā ar viņu ticējumiem tas solīja īpašniekam nelaimi vai nāvi: “Ja peles sabojā kādu apģērba gabalu, Čuvaša to vairs nevilks, baidoties no nāves vai nelaimes, un tādēļ cenšas pārdot to Krieviem vai Tatāriem. Čuvaša tautieši nekad šādu apģērbu nepirks.” Šādi ticējumi un aizliegumi bija skaidrojami tādējādi, ka apakškreklu vai apakšveļu tradicionāli uztvēra kā tiešu cilvēka ādas “turpinājumu”, viņa papildu aizsargslāni.

Петров, И. Г. Одежда в родинных обрядах чувашей. СПб.: Свое издательство, 2015

Nr. 7

Cepurīte ir absolūti nepieciešama lieta ne tikai spanielam, bet arī visām garausu suņu šķirnēm. Garām ausīm, it sevišķi, ja tās klātas ar biezu vilnas kārtu, piemīt īpatnība slaucīt ielu un iekļūt katrā peļķē, bet, kad suns ēd vai dzer, to gali obligāti nonāk bļodā. Tādēļ pēc pastaigas vai barošanas ausis nākas mazgāt un žāvēt, bet, ja to nedara, vilna ausu galos salips ar dubļiem un ēdiena atliekām, izveidosies pinkas, ko nevarēs atpiņķēt nekādiem spēkiem. Savēlusies vilna lēni žūst, tas izraisa ādas iekaisumu, un var veidoties čūlas. Pastāvīgs mitrums var novest arī pie sēnītes rašanās, no kuras ir ļoti grūti tikt vaļā. 

Lai tas nenotiktu, var izgatavot cepurīti. Pēc ārējā veidola tā atgādina 30. gadu kancelejas darbinieku uzroci.

Болтенко, Е. Д. Одежда для кошек и собак. Практическое пособие. СПб.: Учитель и ученик, КОРОНА принт, 2003