Seši citāti

Nr. 1.

“Ostuževs noraidīja šo “tradicionālo” un vienlaikus dziļi netiklo skaidrojumu. Otello viņš pasvītroja nevis greizsirdības traģēdiju, bet pirmām kārtām pieviltās uzticēšanās traģēdiju. Ostuževs tādējādi iemiesoja Puškina domu: “Otello pēc dabas nav greizsirdīgs, tieši pretēji, viņš ir lētticīgs.” Šo koncepciju apstiprina teksts. Savā fināla monologā, kas rezumē notikumus, Otello saka, ka viņā nav viegli izraisīt greizsirdību, bet, kad tas izdodas, viņš “nonāk līdz galējam jūtu apjukumam”. Otello tādējādi ir nevis ļaunuma subjekts, bet objekts. Otello – Jago upuris. Maigajā, dvēseliskajā, liriskajā Ostuževa izpildījumā bez pēdām izzudusi senā koncepcija, pēc kuras tīši vai netīši izveidojās šāda aina: civilizētas sabiedrības miera dīķī iebrāzies melnādainais– negants tīģeris vai naivs “dabas bērns”, tas nav būtiski– un “afrikāņa” greizsirdībā nožņaudzis savu nelaimīgu sievu. Tādas koncepcijas “morāle” ir acīmredzama: neprecies ar melnādaino!”

М. М. Морозов. “Шекспир на советской сцене”, Избранные статьи и переводы, М., ГИХЛ, 1954.

Nr. 2.

“Nataļja Nikolajevna reizēm atcerējās, kā laulības pirmajos gados šķitis, ka viņa atradināsies no savas balss skaņas, – tik vientuļi un vienmuļi pagāja viņas dienas! Viņa lasīja līdz apstulbumam, stundām izšuva, bet, izņemot aukli Praskovju, viņai nebija ar ko pārmīt vārdu. Nepamatota greizsirdība jau tad uzvija ligzdu vīra dvēselē un izpaudās stingrā aizliegumā uzņemt jebkuru vīrieti, kad viņš nebija klāt vai bija devies uz savu kabinetu. Pat cienīgākajiem draugiem netika pieļauti izņēmumi, un sievai, kas bija audzināta bezierunu paklausībā, pat prātā nevarēja ienākt pārkāpt ieviesto kārtību.”

А. П. Арапова. Новое Время, 1907, №11413.

Nr. 3.

“Kņazs P. A. Vjazemskis un visi Puškina draugi nesaprata un nevarēja sev paskaidrot Puškina uzvedību šajā lietā. Ja arī starp jauno Hēkerenu un Puškina sievu neaprāvās draudzīgas attiecības viesistabās, tās tomēr palika nemainīgās vispārcilvēciskās robežās, un šie sakari nevarēja Puškinā izraisīt ne tikai greizsirdību, bet pat neapmierinātību. Pats Puškins teica, ka kopš anonīmas vēstules saņemšanas nav bijis mierā ne mirkli. Tā tas arī varēja būt... Puškinam acumirklīga sajūta, kamēr tā nebija apmierināta, kļuva par dzīves vajadzību... Sievas vaļsirdīgi atstāstītā saruna neizpelnījās viņa acīs uzticību un varēja tikai iedragāt viņa patmīlību. Pēdējos divos dzīves mēnešos Puškins daudz runāja par savu lietu ar Hēkerenu, bet draugu atsauksmes un viņu klusēšana – visam bija jāapgriež viņa dvēsele otrādi un jāpārliecina par asiņaina atrisinājuma nepieciešamību.”

Кн. Пав. П. Вяземский. Пушкин. II, 67–68.

Nr. 4.

“Grāfs V. A. Sologubs rakstīja, ka Puškins greizsirdības lēkmēs ņēmis sievu uz rokām un ar dunci pratinājis, vai tā viņam ir uzticīga.”

П. И. Бартенев. Рус. Арх., 1908, II, 427.

Nr. 5.

“Domāt, ka Puškins spēj radīt paraugsievas un brīnišķīgas mātes tipu, nozīmē ievērojami pārvērtēt mūsu draiskā mūzu un grāciju mīlnieka spējas. Tādā nopietnā idejā Puškins nebūt nav vainīgs. Uz sievieti viņš skatās tikai no viņas skaistuma viedokļa. “Sievietēm,” viņš saka kādā vēstulē, “nav rakstura; jaunībā tām piemīt kaislība, tāpēc nav grūti viņas aprakstīt.” Laulībā viņš redz tikai “nogurdinošu ainu virkni, romānu Lafontēna gaumē”. Vārdam “laulāts” viņam ir divas pastāvīgas atskaņas – “halāts” un “ragots” [krievu val. женат, халат, рогат]. Precībām, viņaprāt, neizbēgami seko vulgarizācija, bet tie, kuri ir uz to spējīgi, izrādās visneciešamākie vīri un ar sievu dzīvo kā kaķis ar suni. Patiešām jābūt augsti attīstītam cilvēkam, dižas idejas un auglīga darba fanātiķim, lai saprastu un izteiktu visu pastāvīgas mīlas bezgalīgo poēziju. Pie mums visi romāni parasti beidzas tur, kur sākas jauno laulāto draugu ģimenes dzīve. Novedot savu varoni līdz kāzām, romānists no viņa atvadās uz mūžiem.

Д. И. Писарев, Пушкин и Белинский, М., 1940.

Nr. 6.

“1837. gada janvāra sākumā uz Pēterburgu atbrauca baronese J. N. Vrevska ar vīru. Puškins, tiklīdz uzzināja par jaunības drauga atbraukšanu, steidzās ierasties pie viņas. Kopš tā laika viņš bija pie viņiem katru dienu un ar baronesi atklāti runāja par visām savām darīšanām. Visu to laiku viņš bija ļoti uzbudinātā un saērcinātā stāvoklī. Viņu bija nogurdinājusi apmelojumu nasta, kas nelika mierā viņa ģimenes dzīvi; tam pievienojās arī materiālo līdzekļu galējā nenoteiktība. Arī viņa sieva, neparedzot sekas, stāstīja vīram visu, ko viņai bija gadījies dzirdēt nebeidzamos izbraukumos sabiedrībā. Tas viss lēja eļļu ugunī. Visās blēņās, kas nonāca līdz Puškinam, viņš saskatīja uzbrukumu savam godam, vārdam, ģimenes pavarda svētumam un, greizsirdības nospiests un sava stāvokļa neīstuma nomocīts tai sfērā, uz kuru viņam nebūtu jātiecas, acīmredzot meklēja nāvi.”

М. И. Семевский со слов бар. Ев. Н. Вревской. Русский Вестник, 1869, № 11, 90.