Vardes saraksts

Nr. 1
Cilvēkam nogrieztu pirkstu dzīve. Dažādiem eksperimentiem Kravkovam vajadzēja cilvēka pirkstus. No sākuma viņš izmantoja tos, kurus ārsti nogriež slimniekiem operācijās. Viņš pamanīja, ka šie pirksti ilgi saglabā dzīvotspēju. Tad viņam radās šāda doma: vai dzīvotspēju nesaglabā arī nelaiķu roku un kāju pirksti? Lai to uzzinātu, Kravkovs nogrieza mirušam ķermenim pirkstu un nolēma turēt to pie sevis tik ilgi, cik vien iespējams. Protams, par šo pirkstu vajag rūpēties. Pirmām kārtām vajag sagādāt tam pārtiku, jo, lai pirksts dzīvotu, tas jābaro. Kā lai to izdara?
Гремяцкий, М. А. Смерть и оживление. Москва: Государственное издательство, 1926


Nr. 2
Es neļāvu sev domāt ne par ko citu, izņemot pašu lietu... Gadījumā, ja es zaudētu samaņu, Saša Artemjevs uztaisītu man injekciju – es iedevu viņam šļirci un parādīju, kā to dara. Mani nabaga asistenti! Pēdējā minūtē es paskatījos uz viņiem: viņi stāvēja baltos halātos un paši bija baltāki par baltiem. Es arī biju nobijies. Bet tad paņēmu adatu ar novokaīnu un veicu sev pirmo injekciju. Kaut kādā veidā es automātiski pārslēdzos operēšanas režīmā un kopš tā brīža nemanīju neko citu.
Tikt līdz apendiksam nebija viegli, pat ar spoguļa palīdzību. Darīt to nācās pārsvarā ar tausti. Piepeši man galvā iedegās: “Es taisu sev brūces un tās nepamanu...” Es kļūstu vārgāks un vārgāks, sirds sāk streikot. Ik pēc četrām piecām minūtēm es atpūšos 20–25 sekundes. Beidzot, re, nolādētais apendikss! Pašā smagākajā apendiksa griešanas stadijā es morāli sabruku: sirds sarāvās un manāmi samazināja ritmu, bet rokas bija kā gumija. Nu ko, nodomāju, tas beigsies slikti. Tomēr atlicis bija tikai viens – izgriezt apendiksu!
Рогозов, Л. И. Информационный бюллетень Советской антарктической экспедиции. Ленинград: Морской транспорт, 1962


Nr. 3
Kopš seniem laikiem amputāciju veica ar nokaitētiem nažiem, kas turpat, operatoram pa rokai, gulēja uz pavarda. Bet nazis nebija uzticams nāvējošas asiņošanas novēršanā, tāpēc izgudroja speciālus “piededzināmos”: nokaitētu dzelzs gabalu stipri piespieda pie brūces, lai pārogļotu vietu, kurā bija pārgriezta artērija. Bet arī tas ne vienmēr apturēja spēcīgu asiņošanu, un tad izdomāja verdošu darvu: uzreiz pēc ātri veiktas operācijas katlā ar verdošu darvu iemērca rokas vai kājas stumbeni. Asinsrite uzreiz apstājās – dzīvie audi momentā izvārījās –, taču nebija nekādas garantijas, ka cilvēks, kurš izturējis šo spīdzināšanu, ir izglābts no nāves: nodegušie audi un kauli sāka pūt, varēja iestāties arī vispārējā asins saindēšanās. Izgudroja arī bezasiņu metodi: lēnām, ļoti lēnām, stundām un dienām, spieda locekļus ar stiepli, bet, kad tā nonāca līdz kaulam, kaulu pārzāģēja. Tas patiešām neradīja ne pilienu asiņu; bet arī te cilvēks, ja viņš nepaguva nomirt no sāpēm, viegli varēja iet bojā no asins saindēšanās.
Яновская, М. И. Очень долгий путь. Москва: Знание, 1977


Nr. 4
Pēc tam atrada atbilstošus donorus. Sākumā šķita, ka Pāvelam paveicies vairāk – viņam bija brālis. Tikai prieks bija priekšlaicīgs: brālim izrādījās cita asinsgrupa. Nederīgs kā donors. Nācās meklēt labprātīgos no malas, no asiņu pārliešanas stacijās zināmajiem donoriem recidīvistiem. Tiem, kas bieži nodod asinis, kaulu smadzenes ir aktīvākas. Parasti par normālo kaula smadzeņu nodošanu donoriem maksāja 130 rubļus. Taču šajā gadījumā bija nepieciešams izsūkt ļoti daudz smadzeņu. Atrada pāris drosmīgos. Mežonīga tiem laikiem naudas prēmija 390 rubļu apmērā. Divas strādnieka mēnešalgas plus specmaltīte ar žāvētu desu un Kagoru, 15 dienas klīnikā un tad mēnesis ar slimības lapu mājās. Protams, ar algas saglabāšanu. Vispār transplantologu žargonā donorus sauc par prostitūtām. Jo dod par naudu, bet tirgošana ar savu ķermeni taču arī ir prostitūcija. [..] Atveda viņus no jauna uz klīniku, sāka pētīt. Izrādījās – himērās bija iedzīvojušās “prostitūtu” kaula smadzenes. Apradušas. Un konstatējušas, ka apkārtējais ķermenis ir svešs. Tāds viens liels mikrobs. Nu, bet kaula smadzenēm jācīnās ar mikrobiem. Lūk, tas arī iznīcināja ap tām esošo ķermeni. Simtprocentīgi iznīcināja – mājup Pēteris un Pāvels atgriezās jau kastēs.
Ломачинский, А. А. Курьезы военной медицины и экспертизы. Москва: Искатель, 2007.


Nr. 5
Dažas instrukcijas iesaka iegūt sulu no zivīm. Citi apgalvo, ka, lai gan 80% zivju ķermeņa sastāv no ūdens, ieguves laikā tam piejaucas klāt vielas, kas nav nekaitīgas cilvēka organismam. Tomēr minēšu divus piemērus, kuri, lai arī neļauj apgādāt ar ūdeni pilnībā, tomēr ļauj cīnīties ar slāpēm. Pirmā metode: svaigi noķertas zivs mugurā veic V veida griezumu, no kura ik pēc 10–15 minūtēm nolaiza izdalīto mitrumu. Otrajā metodē sulu izsūc no zivs filejas gabaliņiem, pēc tam mīkstumu izspļauj.
Ильин, А. Школа выживания при авариях и стихийных бедствиях. Москва: Эксмо-Пресс, 2001


Nr. 6
Bērns akūti uzbudināts, kustības haotiskas, viņš kliedz. Bāla āda, ļoti ātrs pulss, acu zīlītes palielinātas, periodiska vemšana. Pēc citu bērnu teiktā, viņš bija ēdis kaut kādas ogas. Kas ir izraisījis saindēšanos?
Величенко В. М., Юмашева Г. С. Первая доврачебная помощь. Москва: Ордена Трудового Красного Знамени издательство Медицина, 1989