Kāpēc kāds (tu? jūs?) lasa šo žurnālu? Te nav jaunumu un ziņu, kā žurnālisti pārsaukuši baumas, radot sajūtu, ka pasaulē, Latvijā vai Ludzā notiek kaut kas saprotams; te nav analītisku rakstu, kas balstās politiski angažētos viedokļos un palīdz ne par ko nedomāt; te nav populārzinātnisku pārskatu par pēdējiem zinātnes atklājumiem vai vēstures baltajiem plankumiem; nav pamācību, kā no nātrēm pagatavot veselīgu zupu vai kā ar vienu elpas vilcienu iegūt prāta mieru; te neviens netiek atmaskots vai pacelts starp zvaigznēm; te nav gandrīz nekā, kas vajadzīgs ikdienas dzīvei. Tad kāpēc kāds lasa šo žurnālu? Vēl vairāk: kāpēc šāds žurnāls vispār pastāv? Ko tas dara? Kāda ir tā sociālā funkcija? Kāpēc, kā rakstīts uz iepriekšējā un šī numura aizmugurējā vāka, palīdzēt Rīgas Laikam ir “vieglākais, ko jūs varat darīt savā labā”?
Pirms dažiem gadiem mani aizkustināja meitene no Alsungas, kura bija pieteikusies par Tīrona ēnu. Uz manu jautājumu, kāpēc viņa izvēlējusies būt par Rīgas Laika galvenā redaktora ēnu, viņa paskaidroja, ka, mācoties priekšpēdējā klasē, viņai radusies sajūta, ka Latvijā nekā nav un nebūs, tādēļ pēc skolas beigšanas jābrauc prom; šī sajūta viņai mainījusies, kad bibliotēkā ieskatījusies žurnālā Rīgas Laiks, sākusi to lasīt un nolēmusi, ka tomēr kaut kas te ir (līdz Alsungai Rīgas Laiks nonāca tādēļ, ka mēs jau vairāk nekā astoņus gadus dāvinām savus žurnālus Latvijas publiskajām un vidusskolu bibliotēkām). Šo stāstu atcerējos, kad pēc mūsu finansiālo likstu nākšanas publiskā gaismā mani sasniedza vairāku cilvēku zvani, kuru kopējā intonācija bija apmēram tāda: “Ja no šejienes pazūd Rīgas Laiks, tad ir pilnīgs vāks” (“vāka” vietā tika izmantotas dažādas ekspresīvās leksikas formas). Vai, kā pirms vairākiem gadiem man teica kāds lietuviešu uzņēmējs: “Mums viss ir labāk nekā pie jums, izņemot AirBaltic un Rīgas Laiku.” Pirms dažām dienām viens no apmēram 150 pēdējā mēneša ziedotājiem savu 1,42 eiro lielo ziedojumu pavadīja ar maksājuma detaļās ierakstītu teikumu: “Man pašam nav naudas, bet lūdzu neapstāties.”
Atskatoties uz šīm divām rindkopām, veidojas kaut kas līdzīgs retoriskai spriedzei starp diviem pārspīlējumiem: no vienas puses – ne ar ko nederīgs, nekam nevajadzīgs, no otras puses – vienīgais, kas ir. Šī spriedze ir atspulgs žurnāla patvaļīgajam savādumam. No savādā nav nekāda labuma, taču bez savādā, savrupā, savpatā, patvaļīgā, nekādi-no-pasaules-kārtības-neizrietošā visi labumi var kļūt par apziņas slazdiem un lamatām. Tiem, kas negrib dzīvot tikai savās un citu izliktās lamatās, žurnāla savādā patvaļa dod iespēju ievilkt elpu, turklāt latviešu valodā. Savādu iespēju. (Skat. Rīgas Laika aizmugurējo vāku.)
