Atkritumu stāsti

Kairā mūsu ģimene dzīvo vecas ēkas pirmajā stāvā, plašā dzīvoklī ar augstiem griestiem un trim ārdurvīm. Vienas no tām ved uz kāpņu telpu, otras – uz nelielu dārzu, un trešās ir paredzētas vienīgi zabbāl jeb atkritumu savācēja vajadzībai. Viņa vārds ir Saijids Ahmads. Šīs durvis ir virtuvē, un, kad mēs 2012. gada sākumā ievācāmies, saimniece teica, ka atkritumus jebkurā laikā varam novietot uz evakuācijas kāpņu laukumiņa otrpus durvīm. Nebija ne savākšanas grafika, ne konteinera: atkritumus es varēju likt maisos vai kastēs vai arī gluži vienkārši izlikt ārpusē. Saijida pakalpojumiem nebija noteiktas cenas. Viņš nebija valsts algots darbinieks un nestrādāja uz līguma vai kāda cita oficiāla pamata. Man tika pieteikts, lai maksāju viņam tik, cik uzskatu par pieņemamu, bet, ja man tā tīk, varu viņam nemaksāt neko.
Ēģiptē daudz kas nedarbojas, kā nākas. Satiksme ir slikta, vilcieni mēdz neiet, vasarā pieci elektroapgādes pārrāvumi dienā nav nekas neparasts. Vienu gadu mēs mēnešiem ilgi nevarējām nopirkt dzeramo ūdeni pudelēs, jo tā ražotnē neizskaidrojamā veidā bija izcēlies ugunsgrēks. Kopš mēs ievācāmies šajā dzīvoklī, Ēģipte ir nomainījusi trīs konstitūcijas, trīs prezidentus, četrus premjerministrus un vairāk nekā 700 parlamenta locekļus. Taču nav bijis dienas, kad atkritumi aiz manām virtuves durvīm nebūtu savākti. Kairas atkritumu savākšanas sistēma kopumā ir pārsteidzoši funkcionāla, ņemot vērā, ka tā lielā mērā ir neformāla. Šajā milzīgajā, haotiskajā pilsētā ar vairāk nekā 17 miljoniem iedzīvotāju zabbālīn – tādi kā Saijids – ir spējuši izveidot vienu no visefektīvākajiem municipālajiem atkritumu pārstrādes tīkliem pasaulē.
Sākumā es nekad neredzēju Saijidu strādājam, jo manu kāpņu laukumiņu viņš nokopa pirms rītausmas. Pēc trim šāda neredzama servisa mēnešiem viņš kādu dienu uzrunāja mani uz ielas, vaicājot, vai iepriekš esmu dzīvojis Ķīnā. Man īsti nebija skaidrs, kā viņš to zina: bijām pāris reižu parunājuši, bet ne visai ilgi. Viņš teica, ka viņam esot kāds svarīgs jautājums par ķīniešu medikamentiem.
Tajā vakarā Saijids ieradās precīzi pulksten astoņos, ģērbies darba drēbēs. Augumā viņš ir ap metru piecdesmit, platiem pleciem un no smagumu nēsāšanas salīkušām kājām. Apģērbs viņam parasti ir vairākus izmērus par lielu un apavi atgādina klauna kurpes, jo viņš to visu savāc no miesās raženāku vīru atkritumiem. Ienācis dzīvoklī, viņš izvilka mazu, sarkanu kastīti, rotātu ar kaligrāfiskiem zelta hieroglifiem. Ķīniešu etiķete bija gaumīga, bet uzraksts uz tās nekonkrēts: “preparāts veselības stiprināšanai”, kas “spēcina un uzlabo pašsajūtu”. Kastītē atradās lietošanas instrukcija, kas man atgādināja, ka ķīnieši reizēm mēdz būt daudz trāpīgāki, ja izsakās sliktā angļu valodā:

2 tabletes pēc vaja vajadzības
Pirms pišanās mīlēšanās 20minūtes

– Kur tu to dabūji? – es vaicāju.
– Atkritumos, – teica Saijids. –No viena cilvēka, kurš nomira.
Viņš pastāstīja, ka šis cienījamā vecuma vīrs dzīvojis turpat mūsu ielā. Pēc viņa nāves dēli izmetuši tabletes un citas viņa mantas.
– Tur bija daudz miš kvaijisa, – Saijids sacīja. – Nelabas lietas.
Jautāju, ko viņš ar to domā.
– Tādas lietas, – viņš zīmēja ar pirkstu gaisā un norādīja sev zem jostasvietas. –Elektrisks tāds. Darbojas ar baterijām. Tas domāts sievietēm. Tādas lietas nav labas.
Taču šķita, ka runāšana par šīm lietām Saijidam sagādā prieku. Viņš man pastāstīja, ka atkritumos bijušas arī ēģiptiešu tabletes potencei un vesela kolekcija pornogrāfisku žurnālu. Viņš neteica, kur to visu licis. Es pavaicāju, kur mirušais vīrs strādājis.
– Viņš bija vēstnieks.
Arābu valodu biju mācījies mazāk nekā gadu, un Saijida tonis bija tik lietišķs, ka man bija jālūdz to atkārtot.
– Viņš strādāja vēstniecībās ārzemēs, – Saijids paskaidroja. –Viņš bija ļoti bagāts, viņam bija miljoniem dolāru. Viņam kontā bija 4 miljoni un 44 dolāri.
Šāda precizitāte man šķita neparasta, un es vaicāju, kā viņš to zina.
– Tā bija rakstīts bankas vēstulēs.
Pie sevis apņēmos būt piesardzīgs ar to, ko izmetu atkritumos. Saijids mani iztaujāja par ķīniešu medikamentiem, un es, kā nu mācēju, iztulkoju viņam norādi, ka pirms pišanās mīlēšanās jāpagaida 20 minūtes. Par to, ko viņš grasās iesākt ar zālēm, Saijids izteicās nenoteikti. Es pārbaudīju sastāvu – ingvers, brieža rags – un nospriedu, ka nekā bīstama tajā droši vien nav. Man bija aizdomas, ka šī nav pirmā reize, kad viņš grasās norīt no atkritumiem izvilktu tableti.

Pēc šī gadījuma Saijids ar dažādiem jautājumiem pie manis sāka iegriezties regulāri. Laika gaitā sapratu, ka viņš ir angažējis vairākus šādus neoficiālus konsultantus. Vairāk nekā ceturtā daļa pieaugušo ēģiptiešu ir lasītnepratēji, un Saijids ir viens no viņiem. Ja viņš vēlas uzzināt, kas rakstīts tajā, ko izvilcis no atkritumiem, viņš dodas pie stūra kioska H Freedom īpašnieka. Ja mūsu apkaimē iekuļas strīdā, viņš apciemo vīru, kurš izsniedz valsts subsidēto maizi. Mana ekspertīzes joma sniedzas no ārzemju mantām līdz intīmprecēm un alkoholam. Ja kāds ir izmetis pustukšu pudeli, Saijids man prasa, vai tā ir importa un līdz ar to pārdodama tālāk. Viņš ir musulmanis, taču ne pārāk dievbijīgs; vakaros, kad ienāk pie manis, viņš bieži palūdz man aliņu. Viņš ir mans vienīgais viesis, kurš pats aiznes savas tukšās pudeles, jo zina, ka tās tik un tā vēlāk būtu jāsavāc.
Daļēji lasītneprasmes dēļ Saijids ir ļoti vērīgs. Tā kā savāktos atkritumus šķiro ar rokām, kādā brīdī viņš ievēroja, ka ārzemnieces regulāri izmet tukšus zāļu iepakojumus, kuros tablešu skaits atbilst mēneša dienu skaitam. Saijids secināja, ka tas ir afrodīzijs, un jautāja, vai šīs tabletes liek ārzemniecēm vēlēties seksu katru dienu. Izskaidroju, ka tā gluži nav, lai gan viņa pieņēmums bija saprotams, jo atkritumos Saijids bieži atrod potenci veicinošas zāles un dažādas seksa mantiņas. Pāris reizes viņš ir atnesis citus, līdzīgus ķīniešu medikamentus, kā arī zāles ar tādiem nosaukumiem kā Virecta. Viņa uzmanību piesaista jebkas zilā krāsā: nesen viņš sajūsmināti ieradās ar pusizlietotu Aerius tablešu plāksnīti, par ko es internetā noskaidroju, ka tas ir pretalerģijas medikaments, kas nejauši ir tādā pašā krāsā kā Viagra.
Es dzīvoju Zamālikā; tā ir sala Nīlas ziemeļu daļā, pašā Kairas centrā, un Saijids ir kļuvis par manu uzticamāko pavadoni tuvākās apkaimes iepazīšanā. Dažkārt es pievienojos viņa pirmsausmas apgaitai. Pirmoreiz tas notika 2013. gada februārī. Viņš uzveda mani kāda mūsu ielas nama evakuācijas kāpņu augšējā laukumiņā.
– Šeit dzīvo Heba kundze, – viņš teica, paķerot melnu plastmasas atkritumu maisu un iesviežot to milzīgā audekla somā, ko viņš balansēja uz saviem Kvazimodo kamiešiem. Kāpjot lejup, Saijids turpināja raksturot nama iemītniekus, kuru vārdus esmu mainījis.
– Šeit dakteris Muhammads, – viņš noteica nākamajā kāpņu laukumiņā un kāpa vēl stāvu zemāk. – Šite priesteris, tēvs Mikaels. Viņš ir skopulis. Dod man tikai piecas mārciņas mēnesī. – Ar pūlēm viņš pacēla divus lielus maisus. – Viņš saka, ka viņam neesot naudas, bet es redzu kastes un maisiņus no dāvanām, ko viņš saņem. Cilvēki visu laiku nes viņam dāvanas, jo viņš ir priesteris.
Citā stāvā mums nācās laipot caur pūstošiem pārtikas atkritumiem, kas vēlās laukā no ielas kaķu sapluinītiem maisiem.
– Šeit dzīvo ārzemniece, – Saijids paskaidroja. – Es nedrīkstu aiztikt viņas atkritumus. Saimniekam viņa nepatīk, viņiem ir kaut kāds kašķis. Viņš man teica, lai neņemu viņas atkritumus.
Tas neesot nekas neparasts: cilvēki viņam maksā, lai viņš atkritumus aizvāc, taču var arī samaksāt, lai viņš kāda cita atkritumus atstāj, kur tie ir. Mēs kāpām lejā uz nākamo stāvu, kur viņš atzīmēja, ka dzīvokļa iemītniecei, musulmanietei, ir problēmas ar alkoholu.
– Viņas atkritumos vienmēr ir pudeles, – viņš sazvērnieciski čukstēja un pierādījumam atrāva vaļā uz sliekšņa stāvošo maisu, lai parādītu tukšās pudeles – Auld Stag viskiju un Casper vīnu. To pašu viņš izdarīja ar maisu ielas pretējā pusē. – Hasana kungs, – viņš noteica. – Viņš ir slims.
Saijids pārplēsa plastmasu, parakājās pa maisa iekšpusi un izvilka divas lietotas šļirces. – Man šķiet, viņam ir diabēts, – viņš sacīja. – Katru dienu atkritumos ir divas šļirces. Viena no rīta un viena vakarā.
Saijida maršruts vijās pa labirintu, ko veidoja šauros, skursteņiem līdzīgos ātrijos iespiestas evakuācijas kāpnes. Ik pa laikam kāpnes uzveda uz jumta, no kura bija redzama Nīlas pelēkā strēle divus kvartālus tālāk. Zamālika ir samērā turīgs Kairas rajons, kas vienmēr vilinājis ārzemniekus, taču te dzīvo arī daudzi vidusšķiras un pat nabadzīgi ļaudis, jo likums paredz, ka īres maksa dažiem dzīvokļiem nedrīkst pārsniegt pāris dolārus mēnesī. Tādēļ namīpašnieki reti veic remontus un vecos namus apņem zūdošas godības aura. Manā ielā daudzas ēkas ir celtas Art Deco stilā, ar marmora priekštelpām un skaistiem, no kaltas dzelzs veidotiem balkona režģiem. Virtuves durvis, kas ved uz evakuācijas kāpnēm, kā manā dzīvoklī, ir ierasta lieta.
Dažkārt kāda agri piecēlusies saimniece, dzirdot Saijidu strādājam, atver virtuves durvis, lai ar viņu sasveicinātos un piedāvātu viņam tasi tējas. Kādu rītu, kad biju kopā ar Saijidu, pavecāka kundze iedeva viņam pusdienām četras pašgatavotas hamburgeru kotletes, rūpīgi iesaiņotas plastmasas maisiņā. Kairā, kur daudzi sabiedriskie pakalpojumi ir attīstījušies neformālā veidā un dzeramnaudas ir būtiska kultūras tradīcija, cilvēki ir dāsni, ja redz kādu smagi strādājam. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Saijids ģērbjas tik trūcīgi: viņš zina, ka netīras un slikti piegulošas drānas biežāk modina cilvēkos līdzjūtību.
Informācija, ko atrod atkritumos, palīdz viņam veidot attiecības ar īrniekiem. Viņš ne tikai savāc atkritumus, bet arī tos šķiro atsevišķās kaudzēs uz ielas, no kurienes tos pēc tam aizved atkritumu mašīnas. Viņš sveicina katru garāmgājēju, apvaicājas par viņu dzīvesbiedrēm un bērniem un sīki iztaujā par veselības stāvokli. Rīta apgaitās viņš mani informē, kurš saņem injekcijas, kurš lieto medikamentus vai valkā autiņbikses. Ja gadās kas īpaši interesants, viņš man par prieku atver maisu. Reiz Saijids apstājās kādā kāpņu laukumiņā un pačukstēja, ka dzīvokļa iemītnieks ir ar seksu apsēsts libānietis. Tad viņš atrāva vaļā atkritumu maisu, atrada tajā pudelīti un lika man izlasīt etiķeti: “Durex Play Feel intīmais lubrikants.”