Es visu laiku zīmēju caurumiņus

Maskavas domes Kultūras departaments 2013. gadā izsludināja atklāto konkursu uz K. S. Staņislavska Drāmas teātra mākslinieciskā vadītāja amatu. Šis klasiskais teātris, kuru Konstantins Staņislavskis nodibināja kā operas un drāmas studiju, pēcpadomju gados bija iestidzis diezgan lielā stagnācijā. Un, lai gan konkursa mērķis, visticamāk, bija atjaunot teātra kādreizējo slavu, likās mazliet neticami, ka par tā jauno vadītāju kļuvis Boriss Juhananovs – viens no padomju andergraunda progresīvākajiem un apolitiskākajiem varoņiem. Šo gadījumu presē joprojām raksturo kā netipisku, sevišķi ņemot vērā, ka līdzīgi konkursi Krievijā vairs nav notikuši. Taču jau savā pirmajā sezonā Juhananovs uz vecā teātra bāzes izveidoja pilnīgi jaunu māksliniecisku platformu ar nosaukumu Elektroteātris “Staņislavskis”. Un ar “jaunu” šeit jāsaprot nevis tikai mūsdienu prasībām atbilstošs tehniskais aprīkojums un starptautiski atzītu mākslinieku klātbūtne (tas viss, protams, ir), bet arī meklējumiem atvērta un dziļi mistificēta pieeja teātrim kā mākslai šī vārda visplašākajā nozīmē.
Juhananovu grūti ierindot tādās kategorijās kā “režisors”, “mākslinieks” vai “teorētiķis”. Vēl jo vairāk tādēļ, ka visa viņa darbība tā vai citādi saistīta ar ierasto robežu nojaukšanu. 80. gadu vidū, pabeidzis Anatolija Efrosa režijas kursu, viņš piedalījās Padomju Savienības pirmā neatkarīgā teātra Teātris–teātris dibināšanā. Gadu vēlāk kopā ar brāļiem Aļeiņikoviem un Jevgeņiju Jufitu izveidoja kustību Paralēlais kino – arī tā bija uzsvērti apolitiska un brīva no valsts pasūtījumiem. Eksperimentēdams ar videomākslu, Juhananovs meklēja veidus, kā atsacīties no tradicionālās montāžas, dramaturģijas un teksta. Piemēram, no 1986. līdz 1992. gadam viņš strādāja pie daudznodaļu (jā, tieši -nodaļu, nevis -sēriju) filmas “Neprātīgais princis. Videoromāns 1000 kasetēs”,padarot kino tapšanas procesu par ko līdzīgu lēnai un ilgstošai mākslas performancei, kas veido pati sevi. Savukārt uz Teātra–teātra skatuves viņš izstrādāja tādas tehnikas kā “pārvietojamā mizanscēna”, kurā aktieriem jāievēro tikai tēlu savstarpējās attiecības, ļaujot pārējai darbībai attīstīties gluži organiskā ceļā.
Savu pieeju darbam ar aktieriem un dramaturģisko materiālu Juhananovs raksturo kā “jauno misterialitāti”. Un, lai gan viņa eksperimentālie iestudējumi Elektroteātrī parasti līdzinās brīvā plūsmā palaistiem psihedēliskiem rituāliem, to grandiozā darbība vienlaikus ir arī ļoti smalki orķestrēta: arī šajā ziņā Juhananovs ar savu metafizisko pieeju veiksmīgi nojauc robežu starp Staņislavska stingri ieturētajām teātra struktūrām, performanču mākslas neprognozējamību, kas spēj atraisīties tikai “šeit un tagad”, un tādiem krāsu, skaņu un asociāciju sprādzieniem, kas iespējami tikai sapņos.
Svens Kuzmins


Rīgas Laiks: Es gribētu, lai tu izlasi epizodi no Berēšīt grāmatas.
Boriss Juhananovs: Izraidīšanu no dārza?
RL: Iesāksim iepriekš, labi?
Juhananovs: Labi. No 2. nodaļas sākuma un līdz trešās beigām?
RL: Jā.
Juhananovs: Nu, paskatīsimies. (Lasa.) “[..] Un cilvēks savu sievu nosauca vārdā Hava, jo viņa bija visu dzīvo māte. Un Kungs Dievs darināja cilvēkam un viņa sievai ādas ģērbu un ietērpa viņus. Un Kungs Dievs teica: “Redzi, cilvēks ir kļuvis kā viens no mums, zina, kas labs un kas ļauns! Un tagad, ka viņš vēl neizstiepj roku, lai ņemtu arī no dzīvības koka un ēstu un dzīvotu mūžam!” – un Kungs Dievs izraidīja viņu no Ēdenes dārza, lai apstrādā zemi, no kuras viņš ņemts! Un viņš padzina cilvēku un uz austrumiem no Ēdenes dārza iemitināja ķerubus ar atvāztiem liesmojošiem zobeniem, lai sargā ceļu uz dzīvības koku.”
RL: Paldies!
Juhananovs: Lūdzu.
RL: Saki, vai tu saproti šo tekstu?
Juhananovs: Nu... Es neteiktu, ka saprotu. Pešāt līmenī, kā saka, es varu to izprast kā naratīvu, kā notikumu, kas norisinās ainiņā. Bet jau tālāk, pārejot pie citiem līmeņiem, piemēram, remez vai deraš, un vēl jo vairāk pie līmeņa sod, jau radīsies ļoti daudz jautājumu. Un tad, protams, kļūs svarīgas ivrita zināšanas, kuras man nav dotas. Jo šajos četros līmeņos – to sauc par pardes – es pat tuvu negribētu sacīt, ka to saprotu.
RL: Labi. Par ko ir šis teksts?
Juhananovs: Nu, atkal – viss, ko es tagad teikšu, ir vienkārši kaut kādas manas individuālās apziņas insinuācijas šeit un tagad. Tomēr ar šo atrunu es spēju kaut ko sacīt, atbildot uz tavu jautājumu.
RL: Lūdzu!
Juhananovs: Vispār, kā man liekas, svēts teksts nemaz nav “par ko?”. Tas vispār ir citādi iekārtots. Tas noteiktā veidā piedāvā man dzīves noteikumus un pasaules noteikumus. Tas nav vēstījums antīkajā nozīmē – par to, kā ierīkota pasaule, – bet instrukcija. Instrukcija nevis par “par ko?”, bet kas jādara, kā jārīkojas.
RL: Pasaules lietošanas instrukcija?
Juhananovs: Jā. Ja reiz mēs runājam par dārzu, tad visa Tora, manuprāt, ir instrukcija, kā atgriezties tajā dārzā, no kura cilvēks, teiksim tā, ir izkritis.
RL: Tika izdzīts, ne jau izkrita.
Juhananovs: Nu nē. Tomēr izkrita.
RL: Tas ir svarīgi?
Juhananovs: Jā. Jo es tik un tā nevaru sev liegt iespēju dzirdēt citu struktūru, kas manī atklāj šo tekstu. Tā manī ir, taču tā ir manī pārāk vispārīgās aprisēs, vispārīgos priekšstatos. Tā ir cita struktūra, un man tā tiek nodota bez jebkādām niansēm. Tā tomēr ir struktūra, kas saistīta ar sod, ar kabalistisko skatījumu uz šo pasauli. Ja tu man, piemēram, ierosināsi palikt pešāt līmenī, tad mums būs daudz brīvības inter-pretācijai. Turpretī sod, proti, 4. līmenis, brīvību interpretācijai neatstāj. Teksts dzīvo četros līmeņos. Tas mums jāatzīst. Vēl jo vairāk, tas nedzīvo naratīvā punktuācijā. Reālais teksts nepārtraukti plūst, tur nav ne atstarpju, ne komatu, nekā. Nav nosaukumu. Tie ir tikai plūstoši burti. Kā tas dzīvo manī – tas ir nepārtraukts, viens vienots vārds, kas sastāv no burtiem, kuri mainās: tas vienkārši nepārtraukti plūst. Viss pārējais tur jau ir ieviests tajos vai citos laikos pēc šī teksta saņemšanas. Tādā veidā tas arī tika saņemts. Šeit ir vēl viena tā īpatnība. Teksts ir tik apbrīnojams, ka mums gribas to interpretēt, un tas vien ir brīnišķīgi. Mums gribas to izzināt. Nevis interpretēt – par ko tas ir –, bet izzināt to instrukciju, to pasauli un to apiešanos ar sevi, kuru mēs spējam uzņemties šajā savas dzīves mirklī. Mums gribas to saklausīt, izvilināt no tā noteikumus un doties tajā virzienā, kurā tiek pilnveidotas šīs attiecības ar izvilināšanas procesu. Tas, protams, ir apbrīnojami, ka teksts turpina sevi strukturēt. Tas ir sadalījies, kļuvis par skaidru naratīvu, dabūjis savus komatus, punktiņus virs burtiem, iemiesojies grieķu valodā, pēc tam visās pasaules valodās. Darbs tika pārtulkots 70 valodās, un rezultātā visi sāka pieņemt.

RL: 70 valodās?
Juhananovs: Ir stāsts, ka pirms tam, kad Radītājs dāvāja Toru ebreju tautai, viņš uzrunāja 70 tautas. Tās atteicās, un tad... Taču rezultātā – un tas vien ir apbrīnojami – tās sāka šo tekstu pieņemt katra savā veidā. Un tādējādi sāka to radīt kopā ar ebreju tautu.
RL: Bet pieņemt nevis kā tekstu, bet kā...
Juhananovs: Pieņemt visās šā vārda nozīmēs. Proti, sāka to pieņemt sevī, sāka pret to attiekties. Šis teksts tās nolika uz tapšanas ceļa. Dažas to dara ļoti intensīvi, mēs to redzam caur kristietību. Citas to dara vairāk vai mazāk, jo tām ir savi teksti. Tās domājas dzīvojam savā koordinātu sistēmā, tomēr tās saattiecinās. Vārdu sakot, tā vai citādi veidojas kopējs ornaments, kuru rada šīs tautas.
RL: Saki, lūdzams, vai tu vari uz šo tekstu – līdztekus četriem līmeņiem un tradicionālajam skatījumam – paraudzīties kā uz dramaturģisku materiālu?
Juhananovs: Jā, esmu mēģinājis to darīt. Zini, mana attiecību vēsture tieši ar naivo mēģinājumu interpretēt šo tekstu, pārtulkojot to no grāmatas...
RL: Darbībā?
Juhananovs: Nu, iespējā radīt teātri. Tā to projektu sauca – LaboraTORIJA. Un es diezgan ilgi ar to strādāju, ņēmu dažādas nodaļas.
RL: Ieskaitot arī šo?
Juhananovs: Šo ne reizi neņēmu. Pēc tam es atteicos no šī procesa pats sava naivuma pēc. Un nekad vairs pie tā neķēros. Pievērsos mitoloģijai, leģendai. Piemēram, leģendai par Golemu. Un tad es sāku interpretēt dramatiskos tekstus, kuri ir saistīti ar šo leģendu, un pašu leģendu, paaugstinot to līdz mīta pakāpei.
RL: Bet kāpēc un kā atklājās tas naivums?
Juhananovs: Tieši tāpēc, ka es pēkšņi sapratu: man nav darīšana ar naratīvu. Man ir darīšana ar kaut ko tādu, kas manā priekšā nesazīmē darbības, kaut kādu figurativitāti. Ka tas viss vispār ir kaut kas cits. Bet tur, neņemot palīgā grāmatas vai rabīnus, vai Toras zinātājus, kuri sevī atraduši laiku mazlietiņ, ar ļoti lielu distanci, piesardzīgi atvērt manā priekšā šo lasīšanas veidu, tradicionālo, vēl kaut kādā... Grūti pateikt, pirms vai pēc tam es šajā procesā apstājos, taču es sāku nojaust, ka, ejot tālāk, tā būs profanācija.