Vera Hitilova "Margrietiņas", 1966
RL skatās

Daniela Zacmane

Vera Hitilova "Margrietiņas", 1966

Vera Hitilova
Margrietiņas, 1966

Vera Chytilova, Sedmikrásky
 

Vienmēr ir gribējies domāt, ka smiešanās, dauzīšanās un iedzeršana, ar ko Hitilovas filmā lielākoties nodarbojas abas varones, var būt arī itin piemērots fons nopietniem jautājumiem, kādus it kā nejauši, ķiķinot – virtuvē, vannā, gultā – filmas gaitā abas Marijas izmet viena otrai: “Kam būtu jābūt nozīmei?” “Kā tu zini, ka tu eksistē?” “Ko mēs šeit darām?” “Vai tu jūti, kā pagaist dzīve?” Filmas mākslinieciskos paņēmienus varētu apskaust pat dadaisti, un to pavadībā meitenes bezbēdīgi ļaujas nodomam kļūt sliktākām par slikto pasauli, kā apstiprinot Hitilovas sacīto, ka ikviens dara visu iespējamo, lai izvairītos no domāšanas. Šī ir viena no jautrākajām un nopietnākajām filmām vienlaikus. Varoņu destruktīvie piedzīvojumi sirreālā atmosfērā sasaucas ar pašas filmas un režisores likteni: “Margrietiņas” savulaik aizliedza, bet Hitilovai Čehijā gadiem ilgi neļāva strādāt. Čehu jaunā viļņa šedevram tiek piedēvēta sociālisma kritika un arī absurda feminisms, taču laba filma, nav šaubu, ir lielāka par jebkuru kontekstu. Diemžēl paliek morāle: lai cik jautri arī būtu, par visu nāksies atbildēt, arī par filmas pēdējo teikumu: “Mēs esam laimīgas, bet tas nekas!”