Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vilis Veldre
Ceļi un cilvēki: dzejnieka vērojumi
Rīga: Zemnieka domas, 1937
Reižu reizēm laukos tiku grāmatu pašķirstījusi, pat apņēmusies izlasīt, taču nekā – pārlieku tomēr šķebināja autora ulmaniskā jūsma par “jauncelsmi” un jaunsaimniecību “ziedošajām druvām”, par to, ka “viss labākais vēl ir mums priekšā, un mēs ejam pa drošu ceļu”. Rau, kā Latgalē ļaudis kādreiz sādžās nīka nabadzībā un postā, bet tagad, kad katrs savrup – cita lieta! Tā arī droši vien nebūtu izdevies sevi pierunāt, ja vien… Ja nebūtu Ninives. Tas ir, Ninives jau arī sen vairs nav, to 18. gadsimtā likusi nopostīt Nogales barona Firksa atraitne, kurai atšķirībā no vīra nav gribējies, lai tuvumā ir spēcīga teritorija (Firkss esot sasapņojies, ka Ninive, uz kuras drupām izaugusi tagadējā Dārte, varētu pārliecinoši konkurēt ar Talsiem un izveidoties par rosīgu tirdzniecības centru – iespējams, pat ar izeju uz 12 km attālo jūru), taču vēl kaut kur lauka vidū esot ebreju kapsētas paliekas (Ninivē dzīvojuši galvenokārt vācu amatnieki un ebreju tirgotāji), un tās mēs kādā jūlija pēcpusdienā lūkojām sameklēt, balstoties uz informāciju Kurzemes enciklopēdijā. Neatradām. Taču noskaidrojās, ka visplašākā un detalizētākā informācija par Ninivi – varbūt tāpēc, ka viņš pa Latviju galvenokārt ceļojis kājām – atrodama tieši Veldres grāmatā. Izlasīju. Un par šo to padomāju.