Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Viljams Hazlits
Par nīšanas baudu
Londona: Penguin Books, 2004
“Mūsos atgriežas plēsoņas pirmatnība; gluži tāpat kā medību suns uztrūkstas no miega un traucas pakaļ medījumam, tāpat savā migā mostas sirds, iegavilēdamās mežonīgā priekā par atgūto brīvību un vaļu bez ierobežojuma sekot saviem impulsiem. Katram savs brīvais atvēziens, katrs nokļūst pie Sātana pa savu ceļu. Te nepastāv ilgstoši savtīgo interešu aprēķini: griba acumirklī nokļūst pie sava objekta, gluži tāpat kā kalnu strauts netraucēti gāžas aizā: katrs indivīds gūst lielāko labumu, sagādājot pēc iespējas lielākas nepatikšanas savam tuvākam.” Hazlits savu eseju publicēja 1826. gadā, pusmūžā, toriju vajāts un ciezdams pastāvīgu trūkumu – tas droši vien pamatā neraksturīgi skarbajam tonim un mizantropijai, kas gan drīzāk ir pašnicinājums: “Vai gan man nav iemesla nīst un nicināt pašam sevi? Nudien ir un galvenokārt tāpēc, ka neesmu pietiekami nīdis un nicinājis pasauli.” Tomēr tas tāds nesarežģīts naids. Tas neatspoguļo to, ko izjūtu patlaban: perverso baudu reģistrēt apziņā visu, kas man nepatīkams un nepieņemams Amerikas vidienes priekšpilsētā, kur šobrīd atrodos un kur prieks atgriezties arī tāpēc, ka šī “visa” ir tik daudz. Tik tiešām: katrs nokļūst pie Sātana pa savu ceļu. Bauda sekot Hazlitam pa vispārākajā pakāpē elegantu angļu prozu nav no sliktākajiem.