Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vladimirs Beļakovs
Pēdējie vārdi
Maskava: Zaharov, 2008
“Pazīstamā Maskavas kolekcionāra” Beļakova savāktie ievērojamu cilvēku pirmsnāves izteikumi kopā ar atbilstošām situācijām visumā iekļaujas mūslaiku izziņu žanrā “tā viņi mira”. Tiesa gan, vietumis autors - pats vai izmantojot avotus - izkopis īpašu romantisku miršanas ainu stilistiku, maksimāli reducējot šī bēdīgā notikuma neliterāro raksturu, nu, teiksim: ““Velnišķīgi grūti mirt!” - tie bija viņa pēdējie vārdi. Pēc sekundes viņa ķermenis saspringa, iztaisnojās, un Tulūzs-Lotreks, kroplis, kas nebija attaisnojis savas dižciltīgās dzimtas cerības, devās uz labāku pasauli. Gultas stūros sprakšķēja četras sveces. Aiz loga tuvojās negaiss.” Patiešām, visas šīs zīmīgās frāzes gribas lasīt kā pamācošu literatūru; vienubrīd es pieķēru sevi pie domas, ka gaidu pat kaut ko smieklīgu - piemēram, Bakuņina pēdējos vārdus, kad viņš, atteicies iedzert buljonu, par piedāvāto putru savukārt izteicās: “Putra - tā ir pavisam cita lieta.” Pēdējie vārdi iekļaujas kāda cita stāstā, un, ja mēs, baiļu nomākti, atsakāmies tam ticēt, tad lai tie ir kaut kādi tādi, kā Henrijam Deividam Toro: ‘Alnis... Indiāņi...”