Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vladimirs Sorokins
Monoklons
Maskava: Astrel, 2010
Ir patīkami pamanīt, ka ir šajā pasaulē lietas, kas nemainās, un Vladimirs Sorokins ir viena no tām. Jaunais stāstu krājums satur ierasti kaleidoskopisku, dažādos žanros sarakstītu tekstu, kas lasās viegli un nepatīkami. Pēdējos gados kļuvis aizvien politiskāks, taču stingri turoties vēsi intelektuālas gaumes robežās, Sorokins ir radījis fabulas, kurās pateicīgs lasītājs var atrast zemtekstus un mājienus, taču, zinot visu, ko viņš ir rakstījis agrāk, nenāk ne prātā pārmest “bakstīšanu ar pirkstu acī”. Smalkās stilizācijas, iepriekšparedzami “negaidītās” šokējošās vietas, nekrofili koprofilās detaļas – to visu mēs jau zinām un piedodam autoram kā mazam un niķīgam bērnam piedod viņa māte. Dažos stāstos jūtama jauna līdzība ar Peļevinu, citos – ar Viktoru Jerofejevu, taču iedziļināties šajās postmodernajās spēlītēs ir par sarežģītu, lai varētu izdarīt kādus secinājumus. Galvenais ir tas, ka katrs stāsts darbojas kā atsevišķa, precīzi noslīpēta urbjmašīna ar savu mērķi, un šis mērķis noteikti slēpjas kaut kur lasītāja apziņas dzīlēs.