Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Žans-Pjērs Melvils
Otrā elpa, 1966
Jean-Pierre Melville, Le deuxieme souffle
Pasaule ir nežēlīga, labais un ļaunais mīt katrā cilvēkā; vienīgais, ko indivīds var dzīvē izvēlēties, ir veids, kā nomirt – šāda ir Melvila filmas pozīcija. Fotogrāfiski ekspresīvā filma sākas ar bēgšanu no cietuma: rītausmas krēslā trīs ieslodzītie mēģina atgriezties brīvībā, viens no tiem iet bojā, bet viss notiek klusumā, vārdu vietā tie apmainās ar skatieniem, mūzikas vietā – gaismēnu spēles. Šķietamu racionālismu filmai piešķir pseidodokumentalitātes elementi, jo visiem notikumiem tiek fiksēts datums un laiks. Savukārt attiecības starp filmas personāžiem ir sazarotas, un Melvils, kā jau film noir pienākas, skatītājiem nekādus paskaidrojumus nesniedz. Galvenais varonis Gistavs piekrīt vērienīgai laupīšanai, kas ir viena no filmas iespaidīgākajām epizodēm. Gaidot furgonu pie kalnu ceļa, spriedzi pastiprina skopie mūzikas akordi, dominē klusums, aprautas frāzes un vēja gaudošana. Kad gaidītais furgons ticis pārtverts un tiek nogāzts aizā, gaišās klintis kontrastē ar četriem stāviem melnā, kas stāv uz kraujas malas, smidzina smalks lietus, kam vienmēr ir mērķis radīt depresīvu noskaņu. Bet ik pa laikam Melvils iesviež pa kadram ar kabarē dejotājām, spoguļiem un svečturiem, tomēr diez ko gaišāka šī noskaņa netop, un kāpēc gan lai tā taptu? Reiz šī pasaule ir tik drūma, tad lai ir drūma līdz galam.