1 no 35 000

Es nezinu, kāpēc cilvēks, kura dzīvi no sava balkona vēroju jau gadu, sācis vilkt ciet aizkarus. Tur nebija nekā, ko būtu kauns rādīt. Viņam ir aptuveni 35, vidējas miesasbūves, melni mati, pie viņa dažreiz nāk draudzene. Spriežot pēc tā, ka viņa vakaros sēž pie datora, kamēr viņš sēž pie TV, un, garām ejot, viegli noglauž viņam matus, jādomā, ka viņi ir kopā vismaz pāris gadus. No rīta, pirms doties uz darbu, viņš, tērpies atturīgās, bet ne pārāk formālās drēbēs, kas ir daudz dārgākas nekā izskatās, iznāk uz balkona izsmēķēt vienu cigareti. Vakaros viņš atgriežas ap plkst. 21.00, izkāpj no mašīnas slapjiem matiem un izceļ sporta somu ar tenisa raketi. Pēc brīža ienāk dzīvojamā istabā, pārģērbies mājas drēbēs – allaž šortos un nevainojami izgludinātā baltā jakā ar kapuci. Ieslēdz televizoru, apsēžas uz dīvāna, piebīda sev priekšā nelielu galdiņu ar vakariņu šķīvi, paēd, sēžot uz dīvāna malas, vienlaikus raugoties televizorā. Nekad viņš neatlaižas pusguļus ar šķīvi uz krūtīm un neļaujas kārdinājumam ēst cūcīgi. Domāju, ka tāda kārdinājuma viņam nemaz nav. Ap plkst. 23.00 izslēdz TV, novāc šķīvi un nodzēš gaismu. Viņam ir viens trūkums – nav veļasmašīnas, tādēļ varu vērot arī to, kā viņš publiskajā veļas mazgātavā rūpīgi un ilgi loka no žāvētāja izņemtās zeķes un apakšbikses, kraujot kaudzītē un piegludinot ar roku. Sestdienās un svētdienās viņš pie televizora apsēžas jau no rīta, poza ir mazliet atbrīvotāka. Reizēm viņš uz brīdi iemieg, atlaidies brīvdienu tīksmē, tad pamostas, uzraksta īsziņu, atkal aizmieg ar telefonu rokā. Viņam nav par ko vilkt ciet aizkarus. Viņš dzīvo tik labi, it kā uz viņu kāds skatītos. Viņš ir viens no mums.

Tikai nesen sapratu, ka cilvēku sejas neatšķir vaibsti, bet gan noteikumi. Vai jūs esat pamanījuši, ka, piemēram, aizmigušu cilvēku sejas ir grūti atšķirt. Un arī krimināllietās tiesājamo sejas, īpaši, ja viņiem jau nācies kādu laiku pavadīt ieslodzījuma vietā. Viņi visi it kā līdzinās vienam cilvēkam. Tāpat kā mēs šeit. Kad mani šeit ieveda pirmo reizi un ar visiem iepazīstināja, palika prātā tikai viena seja, pēc tam uzzināju, ka viņam ir vēzis. Atšķiras vienīgi sejas, kuru iekšējie noteikumi ir stiprāki par ārējiem. Starp trīsdesmit pieciem tūkstošiem gludu, spožu un veselīgu, laipnu, mierīgu un mazliet atsvešinātu seju. Vienādi taisnu, stingru un glītu augumu (neesmu šeit redzējis nevienu resnu cilvēku). Es šeit nepazīstu daudz cilvēku, kas nenodarbotos ar sportu. Nepazīstu arī daudz cilvēku, kas ēstu pārmērīgi, par maz vai neregulāri, nepazīstu nevienu, kas viesībās piedzertos, toties nekad neesmu pazinis tik daudz cilvēku, kas alkoholu nelieto nemaz vai lieto tikai vienu glāzi vīna. Lielākā daļa sporto aptuveni divas trīs reizes nedēļā, tomēr ir daudz arī tādu, kas to dara ik dienu, tādēļ zināms, ka viņus nav vērts nekur aicināt. Šos gadus, kopš ik rītu šķērsoju parku, ne mirkli neapsīkst skrējēju satiksme. Nemana vecu treniņbikšu, visi kā viens ir tērpušies speciālos skriešanas apģērbos – apspīlētos šortos vai termobiksēs un īpašās sporta vējjakās ar slavenu zīmolu uzrakstiem. Ap potīti un plecu allaž atstarotāja lente, tumšajā diennakts laikā – kabatā vai pierē lampiņas, ausīs vienmēr – baltas austiņas. Pārīši skrien tērpušies vienādi. Var noprast, ka lielākā daļa skriešanas nenotiek tāpat vien, bet pēc īpaša plāna: daudzi nevis vienkārši skrien, bet, piemēram, skrien desmit soļus un piebremzē, tad atkal desmit soļus utt., ir cilvēki, kas nemaz neskrien, bet vienkārši ātri soļo, nenolaizdami acis no mērierīces, kuras vadiņi sniedzas zem krekla. Cilvēkiem, kas skrien galopā, augstu vēzēdami kājas – lai cik amizantas kustības viņi veiktu tajā brīdī, sejas allaž ir pilnīgi nopietnas, sevī vērstas un cieņu pieprasošas. Es lēnām mācos. Manā iepriekšējā dzīvē tādas lietas uzskatīja par niekiem. Šo to jau esmu sabojājis ar kolonizatoriem raksturīgu muļķību – nedrīkst taču sākt integrāciju svešā kultūrā ar vārdiem “nevar būt, ka jūs to domājat nopietni”. Tomēr nupat jau jūtu, ka mana izpratne – laba ēdiena, veselīga dzīvesveida un vientulības dēļ – ir paplašinājusies. Man sāk likties normāli maksāt 500 eiro, lai iestātos ļoti labā sporta klubā, vai algot tā saukto “dzīvesveida konsultantu”, kas īpaši man izstrādātu sporta un veselīga dzīvesveida programmu. Un tikai izpratnes trūkums manī vēl uzskata par nepieklājību to, ja cilvēki atsaka ielūgumus uz vakariņām vai pārceļ viesības tādēļ, ka viņiem šovakar ir jāspēlē skvošs, jāiet uz valodu kursiem (arī izplatīts sporta veids), jāiet uz veikalu vai vienkārši principā jāiet laikus gulēt. Patiesībā jau viesības šeit rīko ārkārtīgi reti. Manā aptuveni 50 cilvēku plašajā paziņu lokā tās notiek aptuveni divas trīs reizes gadā un lielākā daļa no tām neizdodas. Esmu redzējis viesības, ko sabojā tas, ka viesi, lai arī ieradušies, nav pietiekami klātesoši, sarunās iesaistās negribīgi, tramīgi raugās pulksteņos, dodas mājās tūlīt pēc paēšanas vai aiziet jau pirms deserta, lai paspētu aiziet gulēt, kā ierasts, desmitos. Viesību neizdošanās fakts parasti paliek klusumā, jo visi ir it kā vienojušies, ka nevienam nav pienākumu pret citiem ārpus darba laika. Lai cik noskumis justos jubilārs pēc dzimšanas dienas vakariņām, kurās uzaicinātie viesi nav slēpuši nepatiku par to, ka viesību dēļ izjukusi ierastā dienas kārtība, viņš to neapspriež, šeit vienkārši nav tādu attiecību.

Eirokvartāla paradumus noteikti ietekmē tas, ka šeit strādā daudz cilvēku, kuri nedēļas nogalēs un domās ir citās valstīs, pie ģimenēm, tātad, viņi šeit tikai strādā, bet patiesībā viņu šeit nemaz nav. Tomēr tas nenozīmē, ka cilvēki, kuri ir vieni un sūdzas par tukšuma sajūtu dzīvē, būtu vairāk klātesoši. Viņi neļaujas neparedzamiem dzīves pavērsieniem un bieži pat nepiedalās paredzamos pasākumos, ja tajos ir kāds neparedzams elements, piemēram, pārlieku eksotiskas valsts restorāns. Iegansts allaž ir režīms. Režīms, par kuru biju radis domāt kā par līdzekli sarežģītas un intensīvas dzīves strukturēšanai, lai nepazaudētu mērķi, tomēr šeit, kur dzīvi nevar saukt par intensīvu, kur nevienam nav nekādu reālu darīšanu pēc plkst. 17.30, režīms, šķiet, kļuvis par līdzekli dzīves turēšanai atstatus no sevis paša.

Privātas sarunas, kas veidojas, piemēram, smēķējot vai pie pusdienām, allaž skar vienīgi dzīvokļa iekārtošanu, iepirkšanos, ēdienu, lidmašīnu biļetes un laika apstākļus. Neesmu šeit pieredzējis kopīgus domāšanas eksperimentus vai valodas spēles. Es par to nerunātu, ja sarunu virspusējības iemesli būtu izglītības vai domāšanas spēju trūkums. Gluži pretēji, šeit strādājošajiem ir ļoti laba izglītība, bieži pat vairākas, viņi prot ļoti daudz valodu, precīzi spēj formulēt viedokli un ir augsta līmeņa profesionāļi ar plašām zināšanām par savu darbības jomu. Man vēl nekad nav bijis tik patīkami strādāt algotu darbu, jo šeit to netraucē stulbums vai neobjektīva attieksme. Sanāksmes ir konstruktīvas, virzību uz nekonkrētību, liekvārdību vai tukšu enerģijas šķiešanu aptur jau pašā saknē. Te nav nekā personiska, nu, melšana jau dažkārt notiek, taču tā nevar pasliktināt tavu stāvokli, to var pasliktināt vienīgi nepilnīga noteikumu ievērošana. Karjeras izaugsme, ja vien nav runa par politiķiem un augstākā līmeņa ierēdņiem, nav atkarīga no patikšanas, bet no darbā pavadīto gadu skaita, un ierēdņa spēkos nav to ne pasteidzināt, ne apturēt. Tomēr jomās, uz kurām neattiecas Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumi, valda kaut kas starp piesardzību un intereses trūkumu pašam par savu dzīvi. Viņi izvairās. Ar laiku esmu sapratis, ka izvairās nevis tieši no manis, bet izvairās vispār. Bet – kā vārdā izvairās, t.i., izvairās, lai darītu ko? Kurā vietā viņi ir? Es šo vietu jūtu kā miglu. Ja vientulība, kā to apgalvo zinātnieki, ir drīzāk slimība, nevis ārējie apstākļi, tad vieta, kur mēs nokļūstam pēc plkst. 17.30 darbdienās, ir šīs slimības murgi, stāvoklis starp miegu un nomodu, kur lietu robežas ir izplūdušas un cilvēka domāšana nav ne skaidra un kritiska, nedz arī saslēgta mokošos lokos, bet drīzāk vienkārši automātiska, neieinteresēta pati sevī. Varbūt tā ir tā vieta, par kuras dziļumiem mēs zinām tikai no čukstiem, proti, pašnāvību un arī psihisko saslimšanu rādītājs Eiropas ierēdņu vidū esot stipri augstāks par vidējo, īpaši no klimata un attiecību ziņā siltākām zemēm atbraukušo vidū.

Tā vieta, no kuras to visu skatos, protams, ir mana iepriekšējā dzīve pilnīgi citā subkultūrā, kur interesantas sarunas par būtisko notiek it visās dzīves jomās. Vieta, kur noteikumi neparedzami mainās ik brīdi, nav robežas starp darbu un privāto dzīvi, kur termiņus biežāk kavē, nekā ievēro. Vieta, kur cilvēki vienmēr ir gatavi mainīt savus plānus, ja gadās laba sabiedrība. Šeit nav iespējama tik laba sabiedrība, lai pakļautu riskam režīmu. Piemēram, izlidošanai Eiropas civildienesta ierēdnis gatavojas vismaz divus iepriekšējos vakarus, kuros nepieņem ielūgumus – pirmo vakaru veic nepieciešamos iepirkumus un avansa maksājumus par komunālajiem pakalpojumiem, jo nākamais rēķins pienāks, kamēr viņš vēl būs atvaļinājumā, bet otro vakaru viņš kārto somas, pārdomā, vai neko nav aizmirsis un laikus aiziet gulēt, lai uzkrātu spēkus ceļam.

Varbūt vainīga dzīve, kas ir atrauta no reālās ekonomikas. Eirokvartāls ir kā dārgs implants vecās Eiropas žoklī, un tam nav nekā kopīga ar apkārtējās pasaules asinsriti. Mūs neskāra ekonomiskā krīze, finanšu krīze un taupības pasākumi. Par dabas katastrofām, vētrām un plūdiem tepat blakus uzzinām vien tad, ja par tiem ziņo arī izcelsmes valsts mediji. Mēs nemīlam šo pilsētu. Kā jūtas pilsēta, kurā dzīvo tik daudz cilvēku, kas to nemīl? Mums riebjas tās netīrība, multikulturālisms, vecmodīgā apkalpošana un haoss sabiedrisko pakalpojumu jomā, mums ir bail no vietējiem iedzīvotājiem, lai arī patiesībā gandrīz neviens no mums viņus nepazīst. Viens no padomiem, ko man deva, kad sāku darbu, bija – nenēsāt ierēdņa caurlaidi pārāk redzamā vietā, jo vietējie to var uztvert kā lekšanos un var sanākt problēmas. Uz mums neattiecas reāli eksistējošu valstu nodokļu sistēmas, ienākumu nodokļa vietā mēs maksājam 5,5 % īpašo Eiropas nodokli, kas nokļūst uzreiz Eiropas budžetā. Mēbeles, automašīnas un sadzīves tehniku mums pārdod bez PVN un algai ik mēnesi pieskaita 16 % par ekspatriāciju. Alga uz rokas sanāk gandrīz tikpat liela kā uz papīra. (Salīdzinājumam – Beļģijas darba ņēmēji nodokļos maksā aptuveni 55 % algas). Gada vidū mēs saņemam pabalstu ceļa izdevumiem. Dāsnas veselības apdrošināšanas programmas un auglīgas pensiju shēmas. Mūsu darba līgumi ir spēkā uz mūžu, alga aug proporcionāli nostrādātajam laikam un mūs atlaist būtu iespējams vienīgi tad, ja mēs gadu no vietas ierastos darbā narkotiku reibumā. Mūsu algu katra gada beigās pielāgo inflācijai Briselē, kompensējot pirktspējas krišanos. Pagājušā gada nogalē dalībvalstis, sadusmojušās par mūsu “rekomendētajiem” taupības pasākumiem, nolēma dot iespēju ietaupīt arī mums pašiem un nepiešķirt gadskārtējo piemaksu par inflāciju. Toreiz mēs kliedzām, pēc pusdienām Eiropas subsidētajos pusdienu restorānos iegriezušies Padomes ēkā, pārkāruši žaketes pār roku. Mana darba e-pasta kaste gāja pāri, pilna niknām arodbiedrību vēstulēm un mēs bijām gatavi streikot. Tomēr nepaspējām, jo Eiropas Komisija lietu iesniedza Eiropas Kopienu tiesā. Darbabiedri, ar kuriem mēģināju aprunāties par šī trača absurdajiem elementiem (“sapnis, kas iesūdz tos, kas to sapņojuši”), noraidīja manu argumentu kā nepareizas domāšanas augli. “Ne jau par to ir runa. Runa ir par noteikumiem,” viņi teica laipni vai stingri, un, tādu pašu frāzi biju dzirdējis jau iepriekš, sarunā ar priekšniecību, kur tika izvērtēti mana darba rezultāti. Vienīgais veids, kā sadusmot šejieniešus ir – neievērot noteikumus. Vai tad vieta, kur spēkā ir pilnīgi noteikumi, patiesībā nebija jūsu visu sapnis. Noteikumi, pēc kuriem darbojoties, būtu jārodas cilvēka brīvībām, labklājībai, vienlīdzībai, gudrībai un mieram.

Vai nav iespējams, ka pie mūsu dzīves nav vainīgi noteikumi, bet gan, gluži pretēji, šādi noteikumi rodas pie ļoti augstas “tādu cilvēku kā mēs” koncentrācijas. Mēs taču te nenokļūstam nejauši. Pēdējā administratoru konkursā uz 364 vakancēm pieteicās 37 000 pretendentu. Konkursa pirmajā atlases kārtā, kuru iztur vien trešdaļa pretendentu, vēl nesen izmantoja vispārējo zināšanu testu par ES iestādēm un politiku. Zināšanas jāapliecina, atbildot uz diezgan savādiem jautājumiem – ne uz vienu no tiem nav iespējams pareizi atbildēt, pārzinot lietas vienīgi pēc būtības. Pareizo atbildi no nepareizajām atšķīra fotogrāfiskas detaļas, kuru iegaumēšanai vajadzīgas diezgan autiskas personības noslieces. Vai jums arī ir tā, ka bez īpašas vajadzības atceraties datumus, procentu desmitdaļas, statistikas datus un iestāžu oficiālos nosaukumus? Lūk, mums visiem šeit tā ir. Īpašība, par kuru mūs bērnībā slavēja, tomēr vēlāk dzīvē neviens nenovērtēja. Līdz atbraucām šurp. Tomēr tādās mākoņainās dienās kā šodien, vienam pašam sēžot savā klusajā, pelēkajā kabinetā un skaidri zinot, kas mani sagaida šovakar un turpmākos 30 gadus, nāk prātā, ka tas ir sātana plāns – izolēt Eiropas spējīgākos cilvēkus šajā burvju kalnā, kur labklājība ir tik liela, ka pazūd sapņi, prāta rosība un sirds jutība. Ieslēgti bez redzamām atslēgām, paši sevis garlaikoti, esam priecīgi, vienīgi kad atgriežamies no izcelsmes valstī pavadīta atvaļinājuma. Un tomēr arvien atgriežamies. Nezinu nevienu, kas šo vietu būtu pametis pats pēc savas izvēles. Iespējams, mūsu noslogošana ar formalitātēm ir daļa no sazvērestības, kuras mērķis bija nodrošināt mieru nacionālo ambīciju nomocītajā Eiropas vēsturē. Varbūt mēs esam noburti, lai saskatītu eksistenciālu jēgu dzīvokļa iekārtošanā, un nekaunētos sarunāties par kredīta ņemšanu ādas dīvāna iegādei, it kā tas būtu nopietni, it kā dzīves mērķis būtu sev iekārtot dekorācijas, kurās sēdēt kā izdzisušiem vulkāniem ar kājām siltumā, bet galvu – miglā. Burvestība, kuru vairs nav iespējams atcelt, lai arī tieši tā, iespējams, atņem Eiropai šobrīd tik vajadzīgo politisko un ekonomisko spēku, lai varētu iesaistīties cīņā pēc jaunajiem noteikumiem pasaules arēnā. Es vairs neatceros, kāds es biju pirms diviem gadiem, kad atbraucu šurp “apskatīties”. Nesen, ieskatījies skapī, pamanīju, ka manas drēbes ir mainījušās – kļuvušas atturīgākas un maksā daudz dārgāk nekā izskatās. Es esmu sācis divreiz nedēļā pusdienlaikā apmeklēt sporta klubu, ceturtdienu vakaros apmeklēju muzeju. Domāju, varbūt Ziemassvētkos uzdāvināt sev īsto espresso automātu, kāpēc ne, es taču par tādu sapņoju jau daudzus gadus. Tas nemaz tik bieži negadās, ka kaut ko reāli gribētos. Man ir aizmirsies, kādēļ cilvēkam ir jāmokās, un es ilgojos pēc iespējas drīzāk atgriezties ierastajā dienas ritmā, ko ne gluži nelietderīgi, bet tomēr kaut kā neērti pārtraukusi šīs vēstules rakstīšana.