Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kristofors, Nauris un Pēteris agrāk bieži bija sastopami Filharmonijas skvēriņā. Kristofors ir viens no pieredzējušākajiem sava vecuma lietotājiem. Mācījies Lietišķās mākslas vidusskolā, uzaudzis un apgrozījies mākslinieku vidē. Nu jau 3 gadus apmeklē Metadona programmu. Nauris sākumā aizrāvies ar dažādu legāli nopērkamu medikamentu lietošanu, šobrīd reizēm lieto heroīnu, taču uzskata, ka šī preparāta atkarībā viņš nav nokļuvis. Pēteris ar iesauku Pitriņš ārēji visvairāk atgādina narkomānu. Viņš lieto jau 12 gadus. 6. tramvaja galapunktā pie Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes ēkas gaidām dīleri, kas, cerams, varētu pārdot pietiekoši kvalitatīvu heroīnu. Taču pēc brīža sazvanoties uzzinām, ka nekas nesanāks — pirms pāris dienām Viļņa Ķipēna vadītais Narkotiku apkarošanas birojs apcietinājis kādu lielāku dīleri, un heroīns pa šo kanālu kādu brīdi neplūdīšot. Šī ziņa īpaši iepriecina Kristoforu, viņš apgalvo, ka tie nelieši tik daudzus uzsēdinājuši uz adatas, ka viņus visus vajadzētu saņemt ciet. Gaidot tramvaju un vērojot, kā apkārtējie meklē sīknaudu vai braukšanas kartes, Pitriņš izvelk 2. grupas invalīda apliecību un piebilst: “Tas man saistībā ar mugurkaulu, no motocikla nokritu.” “Beidz muldēt, Pitriņ, no motocikla tu vēlāk nokriti. Kādēļ tev jāiztaisās savu cilvēku priekšā. Šizofrēnija uz narkomānijas pamata,” piebilst Kristofors. Pitriņš pāris sekundes cenšas neskatīties nevienam acīs, taču tas ātri pāriet, un viņš turpina: “Jā, motocikls, tas bija drusku vēlāk…”
Tramvajā konduktore, ieraudzījusi Pitriņu un invalīda apliecību viņa izstieptajā rokā, iekliedzas: “Nevajag, nevajag, zinu es, kādi jūs invalīdi.” Konduktores saceltā jezga vēl papildus pievērš pārējo pasažieru skatienus.
Kristofora mājā satiekam viņa draudzeni Teiksmu, kurai lietošanas stāžs ar īslaicīgiem pārtraukumiem ir vairāk nekā 20 gadi. Par nelikumīgu magoņu vākšanu Teiksma savulaik sēdējusi arī Ukrainas cietumā. Viņai ir divi padsmitgadīgi bērni, kas dzīvo pie vecmāmiņas. Pašlaik arī Teiksma ir Metadona programmā un viņa ar lepnumu paziņo, ka viņai metadona devu izdevies samazināt gandrīz uz pusi.
Kaspars Goba
Personu vārdi nav mainīti un rakstā atspoguļoto notikumu avots ir viņi paši. Rīgas Laiks pateicas viņiem par izrādīto uzticību un lūdz iekšlietu un veselības aizsardzības iestādes neizmantot šo informāciju pret minētajiem cilvēkiem.
Attēlos redzamā narkotiku lietošana ir imitācija fotografēšanas nolūkiem
Saruna Mežaparkā
RL: Pitriņ, kā tu sāki lietot?
Pitriņš: 1986. gadā man nomira māte. Es to ļoti pārdzīvoju. Lieta tāda, ka es nepanesu alkoholu. Man iedeva paprovēt... Tas man palīdzēja, gan hanka, gan barbiturāti… trankvilizatori. Noņēma sliktās izjūtas, stresa sajūtas.
RL: Un kad tev piešķīra invaliditāti?
Pitriņš: Man liekas, ka astoņdesmit devītajā. Dabūja mani atkačāt. Pirmos divus gadus lietoju un nebija nekādas abstinences, nekas. Reizēm iesnas, bet tā, (pauze) nekas.
Kristofors: Es 16 gadu vecumā jau biju alkoholiķis. Bohēma, lietišķie, mākslinieki, es daudz varēju turēt. Man apkārt bija daudzi brīnišķīgi cilvēki. Nelaiķis Vekters Uģis, nelaiķis Māris Dambītis, nelaiķis Villijs, Kārlis Freibergs… Villijs bija ārkārtīgi talantīgs dzejnieks, arī mākslinieks. Savā jaunības maksimālismā vai kā to nosaukt, nezinu, es meklēju izeju un atradu to narkotikās.
RL: Kur tu tās pirki?
Kristofors: Zāli — Lubānas ielā no čigāniem. Salmus no kaukāziešiem Centrāltirgū.
Teiksma: Es sāku ap 79. gadu. Sākumā smēķēju tikai zāli. Mana draudzene ieaicināja pie saviem paziņām. Es redzēju, kā viņi tur lokā savākušies kaut ko dara. Pēc laika viņi pārstāja to slēpt. Tieši bija magoņu sezona, un es pamēģināju. Manā laikā narkotiku lietotāji sevi uzskatīja par augstākiem. Viņi domāja, ka nekad nevāļāsies grāvjos un nekļūs atkarīgi. Tas nelikās nāvējoši. Nebija ziņu par c-hepatītu, HIV…
RL: Vai pirmais pamudinājums pamēģināt hanku bija vēlme līdzināties pārējiem?
Teiksma: Depresija. Domāju, ka pārējiem lietotājiem līdzināties negribēju. Vēlējos pacelties pāri ikdienai, apkārtējai pasaulei, pāri parastajiem cilvēkiem.
RL: Kā jūs nonācāt līdz domai pēc magonēm braukt uz Ukrainu?
Teiksma: Zinājām, ka Ukrainā magones audzē speciāli medicīnas vajadzībām. Savācās cilvēki un brauca. Nakts tumsā, kamēr sargi neredzēja, mēs mierīgi vācām magones.
Pitriņš: Mēs parasti braucām trijatā. Iekāpām vilcienā un braucām turp. Apsardze? Ja no cietuma var aizbēgt, tad naktī iezagties īsto opija magoņu laukā, savākt augstas kvalitātes magones.
RL: Vai vācot magones Latvijā, bieži nācās iekrist?
Teiksma: Cilvēkiem viscietākais miegs ir ap 4-5 no rīta — tad arī var mierīgi savākt.
RL: Māri Dambīti daudzi, īpaši pēc viņa nāves, mēģina glorificēt un sauc par Latvijas narkomānu tēvu.
Kristofors: Tas ir stipri pārspīlēti. Dambītis bija bārenis, dzīvoja kopā ar vecmāmiņu lielā trīsistabu dzīvoklī pretī kino Daile. Kad vecmāmiņa nomira, šis dzīvoklis kļuva par ļoti izdevīgu satikšanās vietu. Pašam Dambītim nekur nebija jāiet, visi nāca pie viņa un vienmēr visu ņēma līdzi. Dambītis pats lietoja visu — šņabi, efedronu, stimulatorus, opiātus… Neapšaubāmi viņš bija spilgta personība, bet saukt viņu par tēvu būtu stipri pārspīlēti. Tagad viņš būtu 36 gadus vecs.
Teiksma: Viens no vecākajiem narkomāniem, ko es pazinu, bija 56 gadus vecs, viņš pagājušogad pakārās.
RL: Nauri, tu esi sācis nesen, taču Pēteri un Kristoforu tu pazīsti pietiekoši sen, kāpēc?
Nauris: Kaut kā, kaut kā… (pauze) Tā pati bohēma, interesanti likās.
Kristofors: Nauri, tu brīnišķīgi atceries, kā es tevi un Didzi pašā sākumā brīdināju, teicu, ka nevajag tā darīt.
Nauris: Es lieliski atceros. Es tieši tāpat pašlaik Vecrīgā visus jaunākus par sevi brīdinu. Taču nevienam neliekas pietiekoši svarīgi to uzklausīt.
Kristofors: Tieši tā arī narkomānija iet plašumā. Labi, es vai Nauris atsakāmies pirkt viņiem tās narkotikas, bet viņi iet pie nākamā un dabū tur.
Nauris: Vecrīgā ir viena tāda meitene. Viņa “izpalīdz” pilnīgi visiem. Nopērk, iešpricē. Es viņai to pārmetu. Viņa atbildēja, ka labāk viņa šiem cilvēkiem nopērk labu, kvalitatīvu preci un uzrauga, kā viņi iešpricē, nevis šie jaunieši iet bojā no nemākulīgas apiešanās vai sliktas kvalitātes narkotikām.
RL: Pēc cik ilga laika tie nepilngadīgie, kas šobrīd sāk lietot heroīnu, varētu radīt krimināla rakstura problēmas?
Kristofors: Viņi tās rada jau tagad. Tā ir parasta problēma visā pasaulē. Ne par velti Amerikā lielajos laikrakstos ir milzīgi reklāmas laukumi ar ieteikumu nēsāt līdzi 50 dolārus. Tieši tik ir vajadzīgs divām devām.
RL: Tu gribi teikt, ka pasaule netiek un netiks galā ar pieaugošo narkomānijas problēmu?
Kristofors: Dievs ir radījis AIDS, kas ir kā Dieva sods tiem, kas neievēro baušļus. Dievs ir radījis šo slimību, un tā pagaidām nav ārstējama. Gan cilvēki atradīs veidu, kā ārstēt, bet gan jau nāks kāda jauna slimība. Savā laikā sifilisu un mēri arī nevarēja ārstēt. Es negribu izklausīties pārāk teoloģisks, bet zināma sakarība tur ir. Latvijā ir reģistrēti 550 HIV pozitīvi, taču reāli, es domāju, viņu skaits ir desmitreiz lielāks.
Teiksma: Narkomānu vidū klīst baumas, ka Latvijā ievestajam heroīnam ir piejaukti AIDS slimnieku audi.
Kristofors: Pilnīgas muļķības. Neticu. Krievu dziesminiekam bija dziesma — slovno muhi tut i tam, hodjat sluhi po uglam, i bezzubije staruhi ih raznosjat po domam[1].
RL: Ko jūs domājat par hokeju?
Nauris: Pie otrajiem vārtiem es pāris asaras nobirdināju.
Kristofors: Es vispār esmu basketbola cienītājs.
RL: Kā izmainījās tavs skatījums uz pasauli, sākot lietot dažādas vielas?
Kristofors: Sākumā ir tā saucamais medusmēnesis. Lietotā viela rada tādas kā rozā brilles. Jauki. Par sekām, protams, netiek domāts, narkotikas rada mānīgo iespaidu, ka tā būs visu laiku. Taču pēc laika, kas katram organismam ir individuāls, cilvēki lēnām saprot, ka viņi ir iekrituši.
RL: Vai visu preparātu iedarbību esi noskaidrojis empīriskā ceļā?
Kristofors: Neesmu lietojis vienīgi labas kvalitātes LSD-25, bet 1986. gadā kopā ar draugu Zigi Folkmani izstudējām visu tolaik pieejamo literatūru par narkotikām un to iedarbību. Atceros, bija ļoti interesanta Timotija Līrija brošūra par eksperimentiem ar LSD.
RL: Spilgtākais piedzīvojums, ko tu esi pieredzējis savā narkotiku lietošanas laikā?
Kristofors: Man ir vairāki tādi spilgti piedzīvojumi. Pirms trīs gadiem es nokļuvu reanimācijā, kur piecas dienas cīnījos par savu dzīvību. Biju jau sācis lietot metadonu, pārdozēju heroīnu, un vēl barbiturāti visam pa virsu. Nu, lūk, 5 dienas cīņā par dzīvību un nāvi.
RL: Es biju domājis kādu jauku gadījumu.
Kristofors: Spilgtākais pozitīvais moments ne tikai pēdējo desmit gadu, bet visa mūža laikā ir sapratne par to, ka es neesmu tikai šī nožēlojamā miesa, bet gan Dieva radība. Atgriešanās baznīcā, atgriešanās pie Dieva ir mans lielais notikums. Es saprotu, ka tas skan patētiski un banāli, bet man tā tas ir.
RL: Ķīmija tevī, cik daudz tā attiecas uz tavu miesu un cik daudz uz tavām attiecībām ar Dievu?
Kristofors: Es baznīcā nekad neeju, lietojis narkotikas. Metadonu es neuzskatu par narkotiku, bet gan par zālēm. Narkomānija ir slimība, un metadons ir zāles pret to. Metadons ir ļoti labs līdzeklis narkomānu ārstēšanā un rehabilitēšanā.
RL: Citi uzskata, ka metadons — tā ir pēdējā pietura pirms kapsētas.
Kristofors: Zināmā mērā tā ir taisnība. Taču narkomāns, ja viņš ir lietojis un kļuvis par narkomānu, taču pēc laika tādu vai šādu iemeslu dēļ pārtraucis… Narkomāns līdz pašām mūža beigām paliek narkomāns.
RL: Tu domā, ka tavā situācijā atpakaļceļa vairs nav?
Kristofors: NEVIENAM NAV! Tas ir vispāratzīts.
Pitriņš: Smadzenes nomainīt nevar. Ja es arī pārstātu lietot, sekmīgi izietu rehabilitācijas kursu, es tik un tā būtu narkomāns, rehabilitējies narkomāns. Izārstēt to nevar.
Kristofors: Es zinu četrus mācītājus, ordinētus mācītājus, viņiem ir sava draudze, bet tik un tā viņi ir narkomāni, rehabilitēti narkomāni.
RL: Kādu tu, Pitriņ, iztēlojies savu nākotni?
Pitriņš: Daļa no manas nākotnes būs saistīta ar narkomānu rehabilitācijas centriem, es vienmēr kritīšu un vienmēr līdīšu ārā. Es sevi uzskatu par narkomānu ar stāžu un man nebūs viegli beigt, būs jāiet atkal uz Daytop, uz Rindzeli. Es zinu, ka es mēslos grimšu un mēģināšu līst ārā. Bet ja nu paveicas, un pēkšņi rehabilitējos līdz mūža galam.
Kristofors: Tev nav nepatīkami, ka tu no tiem sūdiem uz citu kamiešiem rāpies ārā?
Pitriņš: Ir jau nepatīkami, es apzinos, ka vedu tādu parazītisku dzīvesveidu. Es nejūtos labi. Es to gribētu darīt pats, taču tu redzi, kā man vienmēr sanāk.
Kristofors: Nu, labi — sanāk, sanāk, bet kad vadzis ir pilns, tas lūzt.
RL: Kas ir tie cilvēki, uz kuru kamiešiem tu tiec laukā?
Pitriņš: Kristofors man ir ļoti daudz palīdzējis un pašlaik ir praktiski vienīgais cilvēks, kas man turpina palīdzēt. Neizsviež ārā. Visi tie draugi, kas man bija tad, kad man bija arī nauda, tagad ir pazuduši. Šis cilvēks ir vienīgais, kas mani pietur arī bez naudas.
RL: No kurienes tev bija nauda?
Pitriņš: Es kādreiz autoservisā strādāju, plus vēl pensija.
RL: Kas tev vēl sagādā prieku, varbūt saldumi?
Kristofors: Jā, saldumi man garšo.
RL: Mīļākie ēdieni?
Kristofors: Dažādi garšo (pauze), uz šādām lietām grūti ātrumā atbildēt.
RL: Ko tu domā par tagadējo narkomānu paaudzi, par padsmitniekiem, kas, netveramas psihozes vadīti, ir gatavi lietot visu un jebko?
Teiksma: Mani bērni gan nelieto, taču viņi saka, ka dzīvo vienai dienai.
Kristofors: Teiksmas meita kādu brīdi bija aizrāvusies ar sātanisma kultu, paldies Dievam, šis posms viņas dzīvē ir garām. Tam, ka viņas bērni nelieto narkotikas, liela loma ir pašai Teiksmai, jo viņa runāja un paskaidroja, kā tas ir, kad sākas abstinence. Viņi to ir redzējuši un zina, ka ir lietas, ko labāk nemēģināt.
RL: Kristofor, tev arī esot bērns.
Kristofors: Kad es dzīvoju kopā ar savu pirmo sievu, mēs nolēmām, ka būtu laiks radīt kādu pēcnācēju. Trīs mēnešus pirms bērna ieņemšanas nelietojām nekādas vielas. Kaut gan pirms tam mēs bijām lietojuši jau četrus gadus. Bērns tika ieņemts, bet grūtniecības ceturtajā mēnesī viņa atsāka lietot. Bērns piedzima normāli, bet ārsti redzēja, ka viņam ir abstinence. Viņš palika zils, un ārsti jautāja mātei, kas par lietu? Tad viņa atzinās. Ārsti darīja visu nepieciešamo, bērns nedēļu pavadīja barokamerā, kamēr viņu “atlauza”. Pašlaik viņam ir desmit gadi, viņš ir pilnīgi vesels un attīstīts bērns.
RL: Cik, tavuprāt, vesels ir tavs bērns, kurš kļuva par narkomānu vēl pirms piedzimšanas?
Kristofors: Ja, piemēram, bērns, kura vecāki nav lietojuši narkotikas, pieaudzis sāks tās lietot, viņam līdz nonākšanai pilnīgā atkarībā vajadzēs divus mēnešus. Bet manējam pietiks ar pāris dienām. Ir ļoti sāpīgi to apzināties.
RL: Vai tev pašam bija laimīga bērnība?
Kristofors: Jā, ļoti laimīga. Mani vecāki nelietoja narkotikas.
RL: Un tomēr tu 16 gadu vecumā kļuvi par alkoholiķi.
Kristofors: Mans vectēvs ir gleznotājs, tēvs — grafiķis. Tajā laikā bērna acīm tas šķita ļoti pievilcīgi — tusiņi, bohēma. Kad es sāku dzert, tēvs ar mani mēģināja nopietni runāt. Par iespējamajām sekām, nākotni, taču 13 gadu vecumā nenobriedušam prātam nebija iespējams to aptvert. Sešpadsmit gados es jau daļēji apzinājos, kas ar mani notiek. Bet tik un tā tas joprojām bija skaisti.
RL: Ar ko sākas tava diena?
Kristofors: Ar cigareti. Ar mīlēšanos, dažkārt. Ar kafijas tasi gultā. Citu rītu pie pieminētās kafijas un cigaretes tiek pievienots arī kāds trankvilizators. Eju uz tualeti. Brokastis. Tad es dodos saņemt metadonu.
RL: Tu gribētu šo sarunu redzēt ar savu īsto vārdu?
Kristofors: Jā. Tas būtu godīgi. Man nav ko slēpt, es, roku liekot uz sirds un droši skatoties acīs, varu teikt, ka es NEVIENU neesmu pavedinājis, devis špricēties pirmo reizi. Ne tikai špricēties, pilnīgi jebkādu toksisku vielu lietošanā neesmu nevienu iesaistījis.
RL: Ja kāds tev piedāvātu jaunu ķermeni, tīru, svaigu, brīvu no jebkuras atkarības, kā tu sāktu savu dzīvi?
Kristofors: Es nekādā gadījumā nemēģinātu narkotikas. Vairāk uzmanības veltītu (pauze) bērniem. Visiem spēkiem censtos propagandēt pilnīgu atturību no vielām, kas izraisa pieradumu.
[1] Kā mušas pa kaktiem klīst baumas, ko iznēsā vecenes ļaunas (krievu val., no Vladimira Visocka dziesmas).