Aktuālais Solžeņicins

"Pirmdienas vakara sadzirdēju ziņu: Solžeņicins miris. Kaut kad jau esmu pārdzīvojis līdzīgas sajūtas. Kad aiziet kāds reiz tuvs, kopīgu pārdzīvojumu cilvēks, kurš daudzus pēdējos gadus nav bijis tavā redzeslokā. Nē, es nebiju personīgi pazīstams ar Solžeņicinu. Bet tomēr daudzus gadus Solžeņicins man, tāpat kā daudziem latviešiem, bija garīgi tuvs pārdzīvojums."

Ilmārs Latkovskis, "Mūžīgais disidents Solžeņicins",
www.vissnotiek.lv, 2008. gada 5. augustā

Par Solžeņicinu pēdējās nedēļās uzrakstīts tik daudz, ka bail atļauties pat nelielu repliku. Tomēr - pat ja nelasa visus nekrologus un “atmiņas sakarā ar”, bet vienkārši pārskrien acīm pāri visiem šiem tekstu plūdiem - skaidrs ir viens: nelaiķa rakstnieks spējis jau iepriekš sabiedrisko domu un preses viedokli noskaņot tā, ka arī pēc nāves it kā komandē savu pieminēšanu medijos. Nav pateikts neviens vārds, kādu Solžeņicins neatļautos pateikt, vēl uzturēdamies tepat. Tā izpaužas viņa gandrīz vai maniakālā konsekvence, tālredzība un, protams, tas, ka viņš lieliski pazina cilvēka dabu un tipiskās sabiedriskās reakcijas. Starp citu, šis pēdējais apstāklis pilnībā atspēko to izplatīto viedokli, ka Solžeņicins neesot pazinis un sapratis Rietumus; var jau būt, ka viņš nekad nebija bijis supermārketā vai ātrajā ēdināšanā, toties visu to, ko Rietumu publiskais cilvēks var pateikt par Krieviju un saistībā ar Krieviju, viņš juta kā neviens cits. Bet runājot par krievu sabiedrības, precīzāk, tās intelektuālās un varas elites reakcijām, šeit viņam nebija līdzinieku.

Pats apbrīnojamākais, ka gandrīz vai visi viedokļi, kas izteikti “nekroloģiskajā solžeņiciānā”, - pat visdīvainākie un, kā liekas, savstarpēji izslēdzoši -, ir taisnība. Tieši “visi viedokļi”, viss spektrs. No vienas šī spektra puses viņu sauca (galvenokārt Rietumos) par lielo cīnītāju pret totalitārismu un komunismu, un vienu no galvenajiem šīs sistēmas iznīcinātājiem. Tas, bez šaubām, ir tiesa. No otras puses, viņu (gan Rietumos, gan Krievijā, bet, protams, ar dažādu polaritāti) dēvēja par “krievu nacionālistu”. Un arī tas ir pilnīgi pareizi - Solžeņicins bija “kulturāls krievu nacionālists”; viņu neinteresēja nekas cits kā vienīgi krievu valsts un šīs valsts iedzīvotāji, krievu valoda, literatūra, politika un tā tālāk. Daži uzskatīja viņu par antisemītu, norādot uz skandalozo grāmatu “Divsimt gadi kopā”. Nevaru spriest, taču visdrīzāk Solžeņicina attieksme pret krievu un padomju ebrejiem patiešām bija, maigi sakot, vēsa. Starp šiem galējiem “Solžeņicina spektra” punktiem ietilpst vēl liels daudzums vienlīdz attaisnojamu viedokļu. “Solžeņicins - izcils rakstnieks.” Maz būs tādu, kas riskēs tam nepiekrist: “Sarkanajam ratam” varbūt arī pielūdzēju nav daudz, taču “Ivana Deņisoviča vienu dienu” un “Matrjonas sētu” atzīst gandrīz vai visi. “Solžeņicins - disidents”. Patiesi. “Solžeņicins - konservators.” Tieši tā! Pie tam ne vien politiski konservatīvs - ar savu tieksmi pēc kopienas, ar savu monarhismu un pat simpātijām pret teokrātiju, bet konservatīvs arī estētiski, lingvistiski arhaisks (atcerēsimies viņa “Krievu valodas paplašināšanas vārdnīcu”).

“Solžeņicins - revolucionārs.” Un arī tā ir taisnība. Solžeņicins kļuva ne vien par līderi un simbolu cīņā ar padomju režīmu, viņš bija revolucionārs arī literatūrā. “Gulaga arhipelāgs” ir satriecošs vēstījums par totālu ļaunuma un iznīcināšanas mehānismu, bet vienlaikus arī drosmīgs māksliniecisks solis: dokumentālā proza, kas atstāj milzīgu estētisku iespaidu uz lasītājiem. “Solžeņicins - reti sastopams drošsirdis un varonis.” Bez šaubām - atcerieties viņa biogrāfiju. “Solžeņicins - disidentisma kustības un savas pagātnes nodevējs.” Arī šo viedokli var izskaidrot: Solžeņicins faktiski atzina un svētīja Krievijas pašreizējo grēkus nenožēlojušo čekistu režīmu, un tas izsauca neizpratni un pat taisnīgas dusmas. Un tā tālāk un tā joprojām. Solžeņicins - dižs cilvēks, pozētājs, pravietis, Aukstā kara relikts un tamlīdzīgi.

Pļāpīgais (bet reizēm pat banālais) nekroloģiskais vilnis mala šos tēlus, tā arī īsti neaizdomājoties, ko tie īsti nozīmē. Precīzāk, ko nozīmē to vienlaicīgais patiesums. Vai nu mūsu priekšā ir ģeniālais Protejs, vai arī sabiedriskās, mediju, humanitārās refleksijas katastrofa. Mēs jau atkal esam nonākuši aplamā pretnostatījuma, mūžīgā “vai nu - vai” situācijā. Bet patiess ir gan viens, gan otrs. Gan Protejs, gan katastrofa. Solžeņicinu var pieskaitīt tiem autoriem, par kuriem Borhess (domājot Tomasu de Kvinsiju) teica, ka viņš nav “rakstnieks, bet vesela literatūra”. Un patiešām, Solžeņicina kopotie raksti ir neliela literāra galaktika: te ir gan romāni, gan stāsti. Gan garproza, gan miniatūras. Gan dokumentāli stāstījumi, gan vēsturiski pētījumi, atmiņas, dzejoļi, visu iepriekš nosaukto žanru hibrīdi. Gan dramaturģija. Gan vārdnīca. Un, protams, protams, kaislīga publicistika. Tam visam uzspiests vienas apziņas zīmogs, taču uzrakstīts tas ir dažādi, un tautoloģijas sajūta nerodas. Iekritienu gandrīz nav. Ikviens lasītājs izvēlas kaut ko sev, atbilstoši savai gaumei un temperamentam: viens ņemsies lasīt “Vēžinieku korpusu”, cits - “Kā mums iekārtot Krieviju”, trešais - jau minēto “Valodas paplašināšanas vārdnīcu”. Ikviens atradīs kaut ko sev: konservators - liberālisma kritiku, liberālis - Staļina atmaskojumu, pret politiku vienaldzīgs cilvēks - interesantas pārdomas par valodu un skarbu eksistenciālisma lādiņu agrīnajā prozā. To, kurš paliks vienaldzīgs pret Solžeņicina literatūru, satrieks viņa liktenis. Tai pašā laikā, pilnīgi nav iespējams uztaustīt jēgu; to, ko šodien mēdz saukt par mesidžu. Atrodot Solžeņicinā kaut ko atbilstošu sev, mēs piešķiram tam kaut ko tādu, kas atspoguļo mūsu apziņu, nevis viņējo. Viņš tikai uzķer mūsu vēlmes un aprēķina, kā tām atbilst katrā atsevišķā gadījumā. Tie esam mēs paši, kas esam pieraduši sabiedriskos darbiniekus dalīt progresīvos un reakcionāros, rakstniekus - lielos un necilos, cilvēkus - varoņos un nodevējos. Mēs esam izrādījušies ķīlnieki paši savai romantiskajai apziņai ar tās duālistisko modeli.

Solžeņicins gan nebija romantiķis. Viņa talants bija tipiski klasicistisks, apgaismojošs - par spīti viņa riebumam pret Apgaismības laika ideāliem. Viņš bija klasicists, kurš darbojās laikmetā, kad dzima un attīstījās konceptuālā māksla; viņš - jau ilgi pirms Dmitrija Prigova - domāja projektos un koncepcijās. Ikviens no šiem projektiem - “cīņa ar padomju varu”, “vēsturiskā epopeja par to, kurš pie visa vainīgs”, “vientuļnieka dzīve izraidījumā”, “pravieša triumfālā atgriešanās dzimtenē” - bija rūpīgi pārdomāts un pedantiski novests līdz galam. Solžeņicins pēc izglītības ir matemātiķis; stingra loģika - lūk, kas pārsteidz visos viņa konceptuālajos projektos. Atzīmēsim, ka tā nav “vienkārši loģika”, “dzīves loģika” un pat ne Aristoteļa loģika. Runa ir par iekšējo loģiku, kas darbojas tikai projekta ietvaros, bet aiz tā robežām acumirklī kļūst absurda un pārstāj darboties. Tādēļ, kad tu atrodies iekšpusē, tu pilnībā esi pakļauts šai Solžeņicina loģikai katrā atsevišķā gadījumā; kad aplūko šo gadījumu no ārpuses - esi pārsteigts par tā dīvainumu, pat ārprātību. Šajā ziņā Solžeņicins ir vienlaicīgi gan 18., gan 20. gadsimta cilvēks. Viņš radīja savu antienciklopēdisko “Krievijas enciklopēdiju”, kļuva par klerikāli monarhistisku Voltēru, antierotisku de Sadu, pārspēdams “dievišķo marķīzu” pēc variantu matemātiski loģiskās izrēķināšanas nepielūdzamības, kas izrietēja no ierobežotu (viņa paša, nevis Dabas kā de Sadam) iespējamību sfēras. Tai pašā laikā Solžeņicins ir īsteni “aktuāls” pēckara perioda mākslinieks. Pirms parādījās, no vienas puses, Maskavas konceptuālisms, bet, no otras, mainīgais Deivids Bovijs, viņš jau apzināti bija padarījis sevi par personāžu - ar visām no tā izrietošajām sekām. “Solžeņicins - dižs krievu rakstnieks” - no šejienes viņa rīcības loģika - tā atbilst Dižajam Krievu Rakstniekam, pēc kura tā kāro pirmām kārtām Rietumi. “Solžeņicins - liberālisma kritiķis”: arī šeit viss ir itin loģiski - ja nenostājas ārēja novērotāja pozīcijās. Katrā no šiem gadījumiem Solžeņicins lika publikai spēlēt īpašu spēli, pēc saviem noteikumiem, un visi (vai gandrīz visi) paklausīgi spēlēja. Pavisam maz bija tādu, kas spēja attiecībā pret Solžeņicinu ieņemt ārēju pozīciju, no malas novērot paši sevi, kas vēro Solžeņicinu situācijā, kuras noteikumus noteicis pats Solžeņicins. Tādēļ rakstnieku vai nu cēla debesīs, vai lamāja. Viņš piespieda visu pasauli runāt par sevi tā, kā viņš gribēja, lai par viņu runā. Tas arī bija galvenais no daudzajiem Solžeņicina varoņdarbiem.