Apģērbtā patiesība

Fotogrāfiju izstāde “XXX” 2004. gadā tika parādīta Mērijas Būnas galerijā Ņujorkā, 2005. gadā - Sanfrancisko, Minhenē, Santamonikā, Milānā,

2006. gadā - Floridā, Čikāgas mākslas gadatirgū, Hjūstonā. Dokumentālā filma par šīs grāmatas tapšanu “Thinking XXX” tika demonstrēta HBO televīzijas kanālā, Ryko Records izdeva kompaktdisku ar filmas skaņu celiņu. 1952. gadā dzimušais amerikāņu fotogrāfs Timotijs Grīnfīlds-Sanderss jau kopš 80. gadu sākuma ir pazīstams ar saviem slavenību portretiem. Viņa pirmā portretu sērija rādīja 50. gadu kino un popkultūras zvaigznes tādas, kādas tās ir vecumā. Kopš tā laika viņš gandrīz nemaz nav mainījis savu rokrakstu - cilvēki tiek fotografēti studijā, pretskatā, pilnā augumā vai līdz vidum. Viņi skatās objektīvā un apbrīnojamā kārtā spēj uz pāris sekundēm būt dabiski un atklāti. Visi portreti tiek fotografēti ar lielformāta kamerām uz 8x10 collu vai 11x14 collu lokšņu filmām. Viņa fotografēto slavenību vidū ir Holivudas kinoaktieri, politiķi, mūziķi, Baltā nama praktikante Monika Levinska un kinorežisors Orsons Velss, dzīves mākslinieks Endijs Vorhols un politiskā mocekle Andžela Deivisa. Ideja par porno zvaigžņu portretu projektu “XXX” viņam ienākusi prātā pēc filmas “Boogie Nights” noskatīšanās, bet forma aizgūta no Fransisko Gojas gleznām “Kailā Maha” un ‘Apģērbtā Maha”. Ikviens pornobiznesa pārstāvis ir nofotografēts divreiz vienā un tajā pašā pozā - kails un apģērbts. Fotografēšanas laikā Timotijs ievērojis, ka viņa modeļi daudz ērtāk un brīvāk jūtas, būdami kaili. Tad viņi spēj kontrolēt situāciju un ir pārliecinātāki par savu izskatu, par to, kur likt rokas.

Apģērbts pornoaktieris ir atkailinātāks. Arī skatītāji, kas pieraduši skatīties uz pornogrāfisku attēlu, redz noteiktu tēlu sistēmu, kurā konkrētā cilvēka ķermenis ir tikai instruments, rīks. Lielākā daļa pornofilmu dalībnieku ir anonīmi, praktiski visiem ir pieņemti vārdi - dažādu iemeslu dēļ. Gluži tāpat kā Jūnisa Veimona, kas sāka dziedāt naktsklubos, nevēlējās, lai viņas māte to uzzina, un tāpēc pieņēma skatuves vārdu Nina Simona, daudzi porno aktieri cer, ka viņu vecāki vai bērni nekad neuzzinās, ar ko viņi pelna iztiku. Bieži vien šie radošie pseidonīmi mainās un katrai filmai tiek izdomāts jauns. Šķiet, ka tas ir bijis plašs darbalauks anagrammu un abreviatūru meistariem - izdomāt pseidonīmu, kurā iespējams izlasīt kādu neķītrību vai erotisku joku. Bet ir arī pavisam triviāli iemesli - vēlme noslēpt savu patieso vecumu. Viens no skaļākajiem gadījumiem ir Treisijas Lordas karjera, kas sākās 15 gadu vecumā. Meitene, kuru sauca Nora Luīza Kuzma, pieņēma vārdu Kristīne Elizabete Nusmana (vēlāk nomainot to uz Treisiju Lordu dažādās variācijās - Tracy, Traci, Tracie) un ar viltotiem dokumentiem, kas liecināja, ka viņai ir jau 20, iestājās darbā kādā pornomodeļu aģentūrā. Viņas pirmā filma ar dzimumaktu kadrā bija “Tas, kas mani uzbudina” 1984. gadā. Tai sekoja fotografēšanās erotiskos žurnālos un vēl divas filmas “Šīs jaunās meitenes” un “Saki man neķītrības III”. Lai arī Nora tiešām izskatījās vecāka par saviem gadiem, viņas jauneklīgā degsme padarīja meiteni par sava žanra zvaigzni un līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai viņa paspēja piedalīties 100 filmās (viņa pati gan apgalvo, ka īstas filmas bijušas tikai 20, pārējās esot vēlāk samontētas no pāri palikušajiem materiāliem). 1986. gadā varas iestādes atklāja, ka meitene ir bijusi nepilngadīga, sekoja viņas un producentu arests. Filmu veidotājiem šis skandāls izmaksāja vairāk par miljonu dolāru, turklāt viņiem bija jāiznīcina visas filmas ar nepilngadīgās aktrises piedalīšanos, kas arī šobrīd tiek uzskatītas par nelikumīgām. Taču Treisijas Lordas “kults” jau bija iesācies un turpinās joprojām, lai gan vienīgā legāli pieejamā pornofilma ar viņas piedalīšanos ir “Treisij, es tevi mīlu” - tā uzņemta pēc pilngadības sasniegšanas un pirms aresta. Vēlāk Treisija iestājās Lī Strasberga Teātra institūtā, kļuva par aktrisi, ir filmējusies pārdesmit filmās, kā slavenība piedalījusies televīzijas seriālos (“Makgaivers”, “Kapeņu stāstiņi”, “Melrouzpleisa” u.c.), pat ierakstījusi vienu dziesmu kopā ar grupu Manic Street Preachers. Lai arī savā autobiogrāfijā viņa ir nosodījusi pornoindustriju un to, kas ticis izdarīts ar viņu, Treisija nav tikusi vaļā no savas pagātnes un pat pieņēmusi savu skatuves pseidonīmu kā oficiālo, pasē ierakstīto vārdu.

Porno industrijā bijuši vairāki skandāli, kad populāras un dievinātas pornoaktrises apsūdzējušas filmu veidotājus ļaunprātīgā rīcībā, narkotiku un šantāžas izmantošanā, honorāru nemaksāšanā un citos, vēl riebīgākos pārkāpumos, taču ne mazāk ir tādu aktrišu, kas savu profesiju uztvērušas kā veiksmīgu izvēli. Viena no tām, kas atklāti mēdz runāt par to, kā viņai ir paveicies, ir Annija Sprinkla (īstajā vārdā Ellena Steinberga) - prostitūta, striptīza dejotāja, kopš 1975. gada piedalījusies vairāk nekā 200 pornofilmās, ieguvusi bakalaura grādu mākslas fotogrāfijā un doktora grādu Sanfrancisko Cilvēka seksualitātes institūtā. Viņa ne tikai kļuvusi par filmu producenti un ir aktīva sabiedriskās kustības “Pret vardarbību seksa industrijā” dalībniece, bet joprojām labprāt vada savu filmu retrospekcijas vakarus, kuros aizrautīgi stāsta par filmēšanas laikā piedzīvoto. Kopā ar savu dzīvesbiedri Betu Stīvensu viņa uzstājas “maģiskās masturbācijas” rituāla priekšnesumos un propagandē seksuālās atvērtības nozīmi cilvēka garīgajā izaugsmē.

Kopš 60. gadu beigām, kad pornogrāfija iznāca no pagrīdes, tā ir piedzīvojusi vairākas būtiskas pārvērtības. Septiņdesmito gadu sākumā valdīja eiforija par to, ka pornofilmas varētu kļūt par publiski aplūkojamu kino žanru, taču šī sajūsma drīz vien noplaka un skatītāju intereses mazināšanās līdz ar tikumības aizstāvju aktivitātēm nobīdīja pornogrāfiju īpašā “lietišķās mākslas” nišā - filmas, kas tiek pārdotas seksšopos, ir noteiktu klišeju atražojumi, kuros sižetam, personībām un dialogiem nav nekādas nozīmes. Vienlaikus gluži kā paralēlā pasaulē notika mākslas kino attīstība, kurā parādījās aizvien brīvāks seksuālo tēlu un valodas izmantojums. Lai arī reizi pa reizei kāds nejaušs skatītājs to mēdz sajaukt ar pornogrāfiju, tā ir mākslas nozare, kas darbojas pēc pilnīgi citiem principiem. Ir filmas, kurās par kaskadieriem tiek izmantoti pornoaktieri konkrētu ķermeņa daļu tuvplāniem (tādi esot, piemēram, Trīra “Antikristā”), ir filmas, kurās gluži vai idejas vārdā filmējas amatieri (kā aizrautīgajā seksuālo problēmu drāmā “Mikroautobuss”), bet ir arī filmas, kurās seksuālās ainās atļaujas filmēties “īsti” aktieri. Viena no tādām bija 1999. gada itāļu režisora Dāvida Ferārio filma “Paskaties uz mani”, kur pornofilmas uzņemšanas ainās tēloja Elizabeta Kavalloti - teātra aktrise, iepriekš spēlējusi Šekspīra drāmās. Šī bija viņas pirmā un pēdējā filma, kurā redzami atkailināti dzimumorgāni un seksuālas darbības. Taču filma, kurā tiek stāstīts par pornoaktrisi, viņas darbu, ikdienu un pārdzīvojumiem, nav pornofilma.

Pornofilmu veidotājus pēdējos divdesmit gadus ir nodarbinājis nevis jautājums par to, kā kļūt “legāliem” un pierādīt, ka viņu “mākslas darbi” ir publiski rādāmi kinoteātros vai televīzijas ekrānos, bet gan tas, kā noslīpēt porno žanru līdz tehniski nevainojamam produktam, kas nopērkams specializētajos veikalos, aplūkojams slēgtās kabīnēs vai interneta maksas portālos ar obligātu reģistrāciju. Tas ir novedis pie diviem pretējiem rezultātiem. Viens ir augsti profesionālu produktu tirgus, kurā valda nežēlīga konkurence (šī vārda civilizētajā, kapitālistiskajā nozīmē), augstas izšķirtspējas digitālās kameras un gludi skūtas, perfekti matētas ādas tuvplāni. Tieši šo pornoindustrijas spārnu pārstāv pārtikušās, spožās, lai arī nedaudz nogurušās un skumjās zvaigznes. Otrs rezultāts ir zināma pretreakcija, ko pornogrāfijas patērētājos izraisījusi garlaicīgā un “nolaizītā” realitātes fikcija. Iesākumā radies kā viens no fetiša paveidiem, īpašā seksveikala plauktā liekams žanrs - “amatieru porno”, kas balansēja uz robežas ar “smieklīgajiem” un “dīvainajiem” videokurioziem, bet šobrīd, pateicoties interneta iespējām un vispārējās anonimitātes ilūzijai, tas kļuvis par dominējošo pornogrāfijas sižetu. Tie ir “normāli” ikdienas cilvēki, kas kļūdas, dzēruma, jautrības vai piepeši atmodināta ekshibicionisma iespaidā ir nofilmējuši vai nofotografējuši sevi un “palaiduši” internetā. Visbiežāk - par brīvu, retāk viņiem ir izdevies par to saņemt pārdesmit dolāru no mistiskiem “amatieru porno” uzpircējiem. Bet tālāk jau par izplatību parūpējas vispasaules tīmeklis. Šodien ierakstot interneta meklētājā “porno”, deviņdesmit procentos gadījumu jūs atradīsiet kādu amatieru ierakstu.

Arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc īstās pornozvaigznes Timotija Grīnfīlda-Sandersa albumā izskatās pēc izmirušas sugas pārstāvjiem - cēliem un perfektiem savā zūdošajā skaistumā. Viena no jaunākajām zvaigznēm šajā kolekcijā ir meitene ar pseidonīmu Belladonna (īstajā vādā Mišela Anna Sinkēra). Biseksuāla, sadomazohiste, anālā seksa cienītāja (būsim godīgi, tāda līmeņa aktrisi mūsu dienās neviens ar varu nespiež darīt kadrā to, ko viņa nevēlas), vēl vairāk - viņas specializācija ir dažāda izmēra priekšmetu izmantošana ievietošanai zināmās vietās. Dzimusi 1981. gadā, viņas senčos ir vācieši, skoti un čeroki indiāņi. Pirmo reizi skūpstījusies 12 gadu vecumā, pirmo tetovējumu ieguvusi 13 gadu vecumā, nevainību zaudējusi 14 gadu vecumā. Līdz pornoaktrises karjeras sākumam pārgulējusi ar 100 vīriešiem. Tāda informācija atrodama viņas oficiālajā biogrāfijā. Viņai ir vairāki tetovējumi - sirds uz krūtīm simbolizē viņas pašas sirds svētumu, muguras lejasdaļā uztetovēts vārds “loyal” (uzticama), lai atgādinātu sev par to, ka jābūt uzticamai visās savās izpausmēs, itāļu vārds “cattivo” uz skausta nozīmē “sliktais” - tas ir vīriešu dzimtē, jo Belladonna sevī jūt arī maskulīno pirmsākumu, it īpaši seksuālajās attiecībās ar sievietēm (un arī ar vīriešiem), starp pirkstu kauliņiem rakstīts “bebe”, tas nez kāpēc nozīmējot to, ka viņa ir kā apmāta uz meitenēm, vēl viņai uz ķermeņa atrodams uzraksts “godess” (dievība - ar vienu d, jo tā viņai patīk), kā arī pašas vārds “Belladonna”, vēl ir dažādi ornamenti, zvaigznes un puķes, bet tās jau skatītāji paši būs ievērojuši. Belladonna ir spilgts mūsdienu pornozvaigznes piemērs - viņas kults nav radies nejauši, tas ir rūpīgi izplānots un menedžēts. Viņas kailums jau sen vairs nav un nevar būt uzbudinošs, viņas efekts rodas no ķīmiski destilētas un psiholoģiski precīzas iedarbības uz tiem uztveres, iztēles, spriestspējas un pat morāles centriem smadzenēs, kas reaģē uz šo kairinājumu kā uz pārbaudītu narkotiku. Viņa ir dzīvs pierādījums tam, ka pārcilvēks ir iespējams - gan amerikāniskā izpratnē, kā cilvēks, kas sasniedzis savu stāvokli sabiedrībā ar apzinātu un plānveidīgu rīcību, gan Vecās pasaules romantiķu izpratnē - kā cilvēks, kas droši un demonstratīvi pārkāpj iepriekšējās morāles normas, lai diktētu savu personisko pasaules kārtību.