[caption id="attachment_6510" align="alignnone" width="1140"] Lūiss Vains (1935) Kaķu Ziemassvētki[/caption] 11. marts Pirmais, uz ko krita skatiens šajā bezjēdzīgajā rītā, bija nodaļas nosaukums atvērtā grāmatā Pietiek, pacient, trako mājā neprāto. Nē, ja godīgi, pirms tam es vēl pārcilāju prātā vienu neatbildētu nakts zvanu (zvanītājs nezināms) un savādu nakts īsziņu (rakstītājs nezināms). Pie tā es varētu pievienot vēl dažas citas rīta kustības, kafiju, Radio Klasika sarunu par Čaikovska Pīķa dāmu, un varētu arī pieņemt, ka pat neatkarīgi no manas domāšanas es jau atrodos kādā savu jēgu uzturošā dzīvē, kurā es vienkārši esmu pamodies. Šorīt viņa man piedāvā domāt par viņu kā trako māju un par sevi – kā cietēju, kuru apspiež nezināmi sanitāri. Metafora, tiesa, nav no oriģinālākajām un ļauj atcerēties nodrāzto Pitagora dzīves salīdzinājumu ar sporta spēlēm, kurā vieni piedalās, citi tirgojas, bet citi, paši laimīgākie – filozofi, noskatās. Grieķu darbības vārds, kas lietots šajā salīdzinājumā, varētu tikt aprakstīts kā “skeptiski uzlūkot”, un to es labprāt pielīdzinu “prātošanai”, tas ir, tam, ko trako mājā nedara. Tieši to tur arī dara nupat redzētajā krievu filmā Ragins, lai gan varētu teikt arī – Čehova stāstā Palāta nr. 6. Andrejs Jefimičs Ragins ir ārsts, kurš dziļi nicina krievu provinces trulumu un vienīgo draugu, ar ko sarunāties, atrod savas slimnīcas neprātīgo palātā, kur galu galā ievieto viņu pašu. (Nu, piedodiet, protams protams, mēs visi to zinām, esam lasījuši.) Čehovs raksta, ka Andrejs Jefimičs ārkārtīgi mīl prātu un godīgumu, tikai viņam nepietiek rakstura stingrības un ticības, ka viņam ir tiesības iekārtot dzīvi ap sevi atbilstoši prātam un godīgumam. “Viņa dzīve paiet tā. Parasti viņš ceļas ap astoņiem no rīta, apģērbjas un dzer tēju. Pēc tam sēž savā kabinetā un lasa vai arī iet uz slimnīcu.” Filmā Ragins mīl lasīt par Vīnes psihiatru eksperimentiem ar iedvešanu; īpaši viņu satriec eksperiments, kurā pacientei, kas ir pārliecināta, ka viņai vēderā ir krupis, tiek lūgts mēģināt krupi izspiest no sevis defekācijas ceļā. Podiņi pa kluso tiek samainīti, viņas acu priekšā no podiņa izņem krupi, un paciente izveseļojas. Kad Ragins mēģina atkārtot līdzīgu eksperimentu ar pacientes iedomāto zalkti savā slimnīcā, sanitāres nolaidības dēļ podiņš netiek samainīts un tajā izrādās nevis zalktis, bet tikai pacientes izkārnījumi. “Vienīgi ekskrementi,” kā pēc ielūkošanās traukā saka medicīnas zinātniskumu aizstāvošs sanitārs. Bet Ragins vienalga ļoti grib uz Vīni. Lai tur nokļūtu, viņš izmanto kāda sava slimnieka metodi: viņš aizver acis un iet, tas ir, nevis iet, bet, sēžot gultā, ar kājām imitē iešanu, un viņa acīm paveras Vīnes opera, zirgi, kūkas, iemīlēšanās dziedātājā… “Mans dievs, mans dievs… Jā, jā… Jūs reiz teicāt, ka Krievijā nav filozofijas, bet filozofē visi, pat sīkaļas,” Andrejs Jefimičs teica raudulīgā tonī, it kā gribētu kādu iežēlināt. Un Ivans Dmitričs, viņa palātas nr. 6 draugs, atcērt: “Ejiet un sludiniet savu filozofiju Grieķijā, kur ir silts un smaržo pēc pomerances, šeit tai klimats nav piemērots.” Lūk, lūk. Šeit tai klimats nav piemērots. Marts, aiz loga snieg, pašvaldību vēlēšanas, klusums pēc vispārējās piektdienas nakts ālēšanās – tu esi kā iespiests ar seju spilvenā: domā, vecais, domā.