Brīvmūrnieku know how

Aplinkus rakstīts ievads

Agrāk vai vēlāk šīm pārdomām vajadzēja tapt pierakstītām – gan autora pārdomu iekšējas virzības dēļ, gan arī tāpēc, ka Latvijā kopš 90. gadu sākuma vērojama brīvmūrniecības renesanse, par ko liecina kaut vai Aleksandra Gīzes grāmatas Brīvmūrnieki iznākšana pirms mēneša, kā arī laikrakstu pastiprinātā interese par brīvmūrniekiem. Galu galā Latvijas brīvmūrnieku lielmeistars Valdis Pīrāgs Dienas pēdējā lapā apgalvo, ka “nokļūšana [..] smalkajās aprindās ir pretstatā mūsu idejai. Taču tas varbūt ir vajadzīgs sabiedrībai, lai būtu lielāka iecietība pret iniciācijas organizācijām.”

(Diena, 5. 03. 2005)

No šī pieticīgā izteikuma izriet divas atziņas: pirmkārt, par spīti interešu neatbilstībai, vairākas nedēļas pēc kārtas brīvmūrnieki tomēr nokļuva preses un sabiedrības uzmanības centrā, un, otrkārt, sabiedrība kļuvusi pietiekami izglītota, lai pret slepenām biedrībām izturētos bez histērijas.

Pirmā saskare ar brīvmūrniecības tradīciju man radās pirms vairākiem gadiem, kad kabalas tekstu studijās biju pētījis itāliešu humānista
Piko della Mirandolas Sefer Jecira (Radīšanas grāmatas) interpretāciju. Drīzi vien pēc tam sēdēju Geršoma Šolema gadiem krātajā bibliotēkā un lasīju Ludoviko Lacarelli (1450—1500) sacerējumu Crater Hermetis, kurā autors demonstrē lieliskas kabalas tekstu zināšanas – cik netipiski tā laika Eiropai! – un izsaka domu, ka “cilvēkam nepieciešama D-va esības izziņā pamatota pašizziņa, jo D-va veidols ir ietverts katrā cilvēkā. [..] Šādas pašizziņas rezultāts ir spēja kļūt dievišķam un tādējādi piedalīties bezgalīgā radīšanas procesā, radot ne tikai miesīgas būtnes, bet arī dievišķo dabu.” Kāds šiem tekstiem sakars ar brīvmūrniecību? Varbūt, ka arī nekāds, taču, manuprāt, tie, kā arī interese par kabalas un citiem ebreju tekstu sižetiem un to savdabīga interpretācija, lieliski raksturo brīvmūrnieku vēsturisko tekstu gaisotni.

Vēstures važas

1997. gada februāra Rīgas Laikā lasāma Ilmāra Šlāpina intervija ar Andri Ruģēnu – mežabrāļa dēlu, astronomu, filozofu, apslēptās mantas meklētāju, padomju laika ekonomiskās milicijas darbinieku un cita starpā arī Latvijas Jāņa brīvmūrnieku ložas atjaunošanas iniciatoru.
Šī saruna uzskatāma par latviešu brīvmūrnieku tekstu veidošanas tradīcijas aizsākumu, un tai raksturīgas sekojošas iezīmes – vēsturisku faktu un gadu skaitļu uzskaitījums, slavenu brīvmūrnieku (Gēte, Mocarts, Garibaldi) vārdu piesaukšana un visai dažādi traktējami izteikumi par brīvmūrniecības mērķiem, kas aprobežojas ar plaši izplatītu klišeju komplektu: brīvmūrnieki cenšas sevi pilnveidot, organizācijas saknes ir ļoti senas un jebkuras pret brīvmūrniekiem vērstas vajāšanas ir cēlušās no patiesības nezināšanas. Andrim Ruģēnam ir taisnība, tā tas patiešām ir, un tur nebūtu ko piebilst. Taču viņa paustā brīvmūrniecības patiesīguma klišejisms un tā mūsdienu reprodukcijas elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos (piemēram, masonicum.lv), visticamāk, neveicinās sabiedrības iecietību pret iniciācijas organizācijām, kā to cer Valdis Pīrāgs. Neticot, ka Latvijas lasošā publika patiešām ir tik naiva, ka apmierināsies ar pieejamajām informācijas druskām un tai neradīsies jautājumi par brīvmūrnieku tekstu, rituālu un mērķu nozīmi, varu apgalvot, ka agrāk vai vēlāk kāds arī mūsu pusē ķersies klāt vecu vecām sazvērestības teorijām. Iespējams, ka daļēji to būs veicinājusi visnotaļ cienījamo kungu nekonkrētības un noslēpumainības spēle – daži teiktu, ka slikts PR –, kurā galvenie varoņi un to atveidotāji ir viņi paši. Vai ar to es vēlējos teikt, ka citur pasaulē par brīvmūrniekiem ir zināms vairāk un viņi paši ir savādāki? Jā, tas tā ir, taču apstiprinoša atbilde ietver sevī arī paradoksu – piemēram, Aleksandra Pjatigorska grāmatai par brīvmūrniecības fenomenu piešķirts virsraksts Kam ir bail no brīvmūrniekiem? Atbilde ir vienkārša – visiem tiem, kuri paši nav brīvmūrnieki.

Hīrāma leģenda

Bieži vien brīvmūrniecību mēdz definēt kā reliģiju, taču šādam uzskatam ir ne mazums pretinieku gan reliģijas zinātnieku, gan pašu brīvmūrnieku aprindās. Galvenie iebildumi ir vērsti pret to, ka reliģiskā uzskatu sistēmā it kā būtu jāpastāv noteiktam duālistisku bināro opozīciju komplektam (piemēram, svēts/profāns; dievs/cilvēks utt.). Taču reliģiska sistēma itin labi var iztikt arī bez šādas pretrunīguma shematikas; netieši par to liecina arī pašu brīvmūrnieku nevienprātība šādu definīciju jautājumos. Manuprāt, definīcijas ir bezjēdzīgas, jo atklāj visai maz par kādas uzskatu sistēmas funkcionalitāti. Lai to apjēgtu, būtu lietderīgi ieskatīties brīvmūrniecības leģendas galvenajā sižetā un tā izvērsumos, mazliet uzmanības veltot arī rituālam.

Leģenda par Hīrāmu atrodama ebreju Bībelē, I Ķēniņu grāmatā 6. un 7. nodaļā, kā arī II Laiku grāmatas 2. nodaļā. Brīvi tulkojot no ebreju valodas un rekonstruējot sižetu pēc visām trīs grāmatām, teksts ir šāds: “Ceturtā gada zīva mēnesī JHVH namam tika likti pamati, un vienpadsmitā gada būla mēnesī, t.i., astotajā mēnesī, tika pabeigtas visas nama daļas un viss, kas bija paredzēts. Viņš to uzcēla septiņos gados.//Sālamans sūtīja pie Tīras ķēniņa Hīrāma un sacīja: [..] es ceļu namu, kas svētīts JHVH, mana Dieva, vārdam, lai tur viņa priekšā kvēpinātu vīraku un tur vienmēr atrastos maize, lai tur pienestu dedzināmos upurus rītos un vakaros, sabatā un jaunā mēnesī, un visos svētkos, ko JHVH, mūsu Dievs, uz mūžiem noteicis Israēlam. [..] sūti man gudru vīru, kas prot apstrādāt zeltu, sudrabu, varu un dzelzi, kā arī purpura, karmīna un purpurzilus audumus, un sūti arī tādu, kas prastu gravēt, lai tas strādā kopā ar maniem strādniekiem no Jūdas un Jeruzālemes, kurus apmācīja mans tēvs Dāvids. [..] Tīras ķēniņš Hīrāms sūtīja Sālamanam atbildes vēstuli: tādēļ, ka JHVH mīl savu tautu, Viņš tevi tai iecēlis par ķēniņu… es sūtu gudru, zinošu un prasmīgu vīru Hīrāmu-Abī, viņa māte ir no Dana meitām, viņa tēvs ir tīrietis, viņš prot apstrādāt zeltu, sudrabu, varu un dzelzi, akmeņus un koku, un purpura audumu, linu un karmīnu, un prot gravēt, viņš pratīs ikvienu sarežģītu darbu, kāds viņam tiks uzdots [..] // Ķēniņš Sālamans sūtīja pēc Hīrāma no Tīras, viņš bija atraitnes dēls no Naftalī cilts – viņa tēvs bija vara kalējs no Tīras – viņš bija pilns gudrības, sapratnes un zināšanu, un prata no vara izgatavot jebkuru lietu [..] viņš uzcēla pīlārus tempļa lievenim. Viņš uzcēla pīlāru labajā pusē, un nosauca to par Jahīnu, un uzcēla pīlāru kreisajā pusē, un nosauca to par Boāzu”.

Kaut gan Bībeles teksts ir krietni plašāks un tam ir daudz tekstuālu problēmu, kas apgrūtina precīzu lasījumu, tikko minētais sižets ir primārs un kalpo kā atskaites punkts, izvērtējot brīvmūrnieku leģendas variācijas un dažādās interpretācijas, kas tikai daļēji saistītas ar iniciācijas rituālu. Brīvmūrnieku versija par Hīrāmu-Abī (arī Abifu) sākotnēji šķitīs vienkārša. Galvenais tempļa celtnieks Hīrāms, viņš arī ložas lielmeistars, atraitnes dēls, nogalināts brīdī, kad templis teju vai pabeigts, jo prata saglabāt klusēšanas noslēpumu, un neatklāja īsto vārdu saviem slepkavām – viņa ķermenis tika apglabāts, un tad atkal atrasts un apglabāts vēl vienu reizi kopā ar akācijas zaru, kas simbolizē mūžību, jo arī derības šķirsts bija izgatavots no akācijas koka, taču tad tika atklāts patiesais un dzīvinošais vārds, kas ļāva atkal salikt kopā viņa sadalīto ķermeni, lai beidzot, nu jau trešo reizi to apbedītu pa īstam, bet slepkavas tiek sodīti ar nāvi.

Brīvmūrnieku leģendas sižetam raksturīgs plašs tēmu loks un neskaitāmas variācijas. Galvenās tēmas ir cilvēka upurēšana un novietošana kādas sakrālas celtnes pamatos, pirmdzimtā vīriešu kārtas bērna upurēšana, nogalināšana vai nāve būvniecības vietā, sakrālas personas slepkavība, mirušā ķermeņa sadalīšana, ķermeņa salikšana, apbedīšanas rituāls kā ieeja citā pasaulē, noslēpumainas zināšanas, klusēšana un upura šķīstums. Daudzas no šīm tēmām saistītas ar konkrētiem Tuvo Austrumu kultūras elementiem, un visi kā viens tie ietiecas Vidusjūras reģiona kultūras arhaiskākajos slāņos, kas grūti rekonstruējami trūkstošo tekstuālo vēstures avotu dēļ. Tālab plašsaziņas līdzekļos atrodamie brīvmūrnieku izteikumi par savas tradīcijas senumu vērtējami kā patiesi.

Brīvmūrnieku mitoloģija ietver atsauces uz dažādām kultūrām un tradīcijām. Vai atceraties, ka Hīrāms uzcēla divus pīlārus jeb kolonnas, ko nosauca par Jahīnu un Boāzu, un kas bieži atainoti brīvmūrnieku ikonogrāfijā. Tad nu lūk – pats Hīrāms bija cēlies no Tīras pilsētas, kuras dibinātājs Melkarts, vienlaikus būdams priesteris, bija uzcēlis divas kolonnas Tīras pilsētas dieviem, taču ticis nogalināts. Viņa sieva sadedzināja Melkarta ķermeni un atrieba viņa nāvi, nogalinot slepkavas un sadalot viņu ķermeņus. Melkarts gadu no gada tiek nogalināts un tad augšāmceļas, bet pēc savas nāves viņš kļuvis par Pazemes valstības valdnieku. Viņa kultam raksturīgi pirmdzimto zēnu upuri, ceļot tempļus un cietokšņus.

Kaut gan man pašam tuvāka kabalistiskā brīvmūrniecības hermenētika, kā arī hermētisko tekstu savrupā pasaule, lielāko daļu cilvēku sazarotā brīvmūrnieku mitoloģija atbaida savas nesaprotamības un sinkrētisma dēļ. Brīvmūrnieku leģendas sižetiskos pavērsienus varētu salīdzināt ar vielu, kas viegli maina agregātstāvokli un pat ķīmiskās īpašības. Ēģiptiešu un grieķu hermētiskā tradīcija, kabalas tekstu fragmenti un okultisma elementi ir spēle, kuras pratēji tiek uzskatīti par savādniekiem vai pat kaitniekiem, jo tā neiederas dekartiskās domāšanas paradigmās.

Know how

Latvijas presei sniegtajās intervijās brīvmūrnieki deklaratīvi norobežojas no visādiem “dīvaiņiem”, kā arī no politiķiem un varas uzurpēšanas. Šāda nostāja ikvienu, protams, mudina domāt tieši pretējo, jo brīvmūrniecība kā fenomens ar vienu kāju atrodas arhaiskajā pasaules ainā, bet ar otru – spiesta mēroties ar mūsdienu neoanalfabētismu. Ikviens brīvmūrnieks savā ziņā pats ir Hīrāms – viņš zina, kā visu darīt pareizi, viņš prot savienot teorētiskās un empīriskās zināšanas, un tieši tālab pats kļūst par ignorances upuri. Iniciācijas rituāla laikā brīvmūrnieks kļūst par Hīrāmu. Jebkurš mīts rituāla laikā kļūst par objektīvu patiesību. Kā savā grāmatā raksta Aleksandrs Pjatigorskis, brīvmūrnieku leģendas trīskāršā nozīme – iniciācijas rituāla subjektīvisms, tempļa pamatu likšanas upura objektivitāte un noslēpumainā vārda zināšanas, kas savieno subjektīvo un objektīvo sfēru, veido brīvmūrnieku filozofijas gnostisko raksturu, proti, tā ir dubulta patiesība, kurā, no vienas puses, brīvmūrnieku leģenda ir lieta pati par sevi, taču tās objektīvā izpratne ir pavisam kas cits. Grieķu kultūrā patiesības jēdziens vienmēr ir konstants un nemainīgs, taču semītu tradīcijās patiesība ir mainīga vērtība, ko lielā mērā nosaka cilvēka individuālais vērtējums. Katrs brīvmūrnieks, vismaz teorētiski, zina, kā dubulto pārvērst vienīgajā, respektīvi, kā uzcelt templi, lai būtu apmierināti gan dievi, gan valdnieki, kas pasūtījuši tempļa celtniecību.