Ar muguru pret nākotni

“Valters Benjamins 1921. gadā nopirka Paula Klē akvareli Angelus Novus. Līdz pat 1940. gadam, kad viņš bēga uz Parīzi, akvarelis vienmēr atradās viņa darba telpās. Savā pēdējā rakstā Par vēstures jēdzienu (1940) viņš Klē darbu skaidroja kā atskatīšanos uz vēsturi…” 

Šādu teksta fragmentu starp daudziem citiem vārdiem dzird eņģelis Kasīls[1. Cits bibliotēkas apmeklētājs lasa grāmatu, kur skaidrots tā paša eņģeļa vārds, kurš stāv viņam aiz muguras: “Kasīls, Kascīls, Kafcīls – vientulības un asaru eņģelis, kurš “rāda uz mūžības valstības vienību”. Kasīls ir viens no Saturna planētas valdniekiem, tāpat arī valdošais princis 7. debesīs un viens no sarimiem spēku kārtībā. Reizēm viņš parādās kā atturības eņģelis.”], kurš ieklausās, ko pie sevis lasa bibliotēkas apmeklētāji Vima Vendersa filmā Debesis pār Berlīni. Cilvēki eņģeļus neredz, toties eņģeļi gan redz cilvēkus, gan dzird viņu domas, vismaz filmā. Tāpat kā Venēcija ir lauvu pilsēta, tā Berlīne ir eņģeļu pilsēta; ja kāds Berlīnē var kaut ko saskatīt, tad ar īpašu skatienu; kā daudzām nopostītām pilsētām Berlīnes pievilcība ir galvenokārt tās vēsturē, ko ieraudzīt var tikai, ja drīkst tā teikt, ar gara acīm, kaut ko lasot un domājot.

Uz vācu mākslinieku Aleksandru Polcinu man norādīja no malas, un es varētu vēl apdomāt, kā un kāpēc radās šī norāde, bet nu jau ir par vēlu, jo šādu domu apstādinājusi pati tikšanās ar Polcinu un viņa darbiem. Tagad mana iespēja ir kaut ko darīt ar pēdējo, kas ir manā priekšā, un negribas to nomērdēt ar pārspriedumiem par mākslu: tajos vienmēr ir kaut kāda profesionāla patvaļa un neobligātums.

Man priekšā ir Polcina darbu reprodukcijas, sarunas ieraksts ar viņu, virkne rakstu par viņu, Heinera Millera grāmata Rotwelsch [2. "Rotwelsch” vāciski nozīmē to pašu, ko krieviski – feņa, proti, zagļu žargons.] un Valtera Benjamina raksta Par vēstures jēdzienu kserokopija. Sākot no beigām un atgriežoties pie sākuma, eņģeļi ir viens no Polcina intereses objektiem, un viņš norāda uz iedvesmas avotu, Heinera Millera [3. Heiners Millers (1929—1995) – vācu rakstnieks.] tekstu Nelaimīgais eņģelis. Lūk, šis teksts:

“Aiz viņa skalojas pagātne, ber uz spārniem un pleciem akmeņus, kas rīb kā apraktas bungas, bet viņa priekšā iestrēgusi nākotne, spiežot uz iekšu viņa acis, uzspridzinot acu ābolus kā zvaigznes, vārdu pārvēršot skanošā sprūdā, smacējot viņu ar paša elpu. Kādu laiku vēl redzami viņa spārnu vēzieni, šalkoņā dzirdama akmeņu sišanās viņa priekšā, pār viņu, aiz viņa, tā kļūst skaļāka, kad stiprāks kļūst bezcerīgais mēģinājums izlauzties, un retāka, kad eņģeļa kustība rimst. Tad pār viņu nolaižas mirklis, ātri aizbērtajā laukumā nelaimīgais eņģelis sastingst, lidojuma elpas un skatiena pārakmeņojumā gaidīdams vēsturi. Līdz atkal spēcīgo spārnu vēdas plešas akmens viļņos, piesakot viņa lidojumu.” [4. Paldies Silvijai Bricei par draudzīgo palīdzību Heinera Millera teksta tulkošanā.]

Heiners Millers “eņģeļu tekstu” sacerējis, atsaucoties uz Valtera Benjamina raksta Par vēstures jēdzienu fragmentu. Lūk, šis fragments:

“Klē ir glezna, ko sauc Angelus Novus. Tajā attēlots eņģelis, kurš, šķiet, tūlīt lidos prom no kaut kā, ko viņš redz savā priekšā. Viņa acis ir ieplestas, viņa mute – atvērta un viņa spārni ir atvēzti. Tā būtu jāizskatās vēstures eņģelim. Viņš pavērsis vaigu pagājībai. Kur mūsupriekšā parādās notikumu virkne, viņš redz vienu vienīgu katastrofu, kas nemitīgi krauj gruvešus uz gruvešiem viņam pie kājām. Viņš varētu vēl pakavēties, lai augšāmceltu mirušos un savienotu sasisto. Taču no paradīzes šurp ceļas vēja brāzma, kas ieķeras viņa spārnos un ir tik stipra, ka eņģelis vairs nespēj spārnus sakļaut. Šī brāzma viņu grib nest pretī nākotnei, kam viņš ir pagriezis muguru, kamēr gruvešu kaudze viņa priekšā aug līdz pat debesīm. Šī brāzma ir tas, ko mēs saucam par progresu.”

Abi teksti acīmredzami vācu kritiķiem ir labi pazīstami, bet ne mums. Taču, pat nepārzinot apstākļus un tradīciju, kurā šie teksti tika lasīti, nav iespējams nesaprast, par ko tie ir, un proti: tie ir par pagātni kā laika sastindzinātu, nesaprastu nastu. Aleksandrs Polcins ir tikai viens no daudziem, kuru tēma ir rakņāties pa bijušā atlūzām.

Pamatoti neuzticēdamies savām valodas zināšanām, es veltīgi mēģināju vārdnīcās atrast vārdu Freigräber, jo tieši tā bija nosaukta viena no Polcina skulptūru grupām. Vēlāk izrādījās, ka vārds ir izdomāts, patvaļīgi saliekot to no“frei” (brīvs) un “Gräber” (racis, kā vārdos “grāvracis” vai “kapracis”), “brīvracis”, tā to varētu tulkot latviski. Skan dīvaini, bet runa ir par kādu, kurš rokot kaut ko atbrīvo, savā ziņā tādu kā arheologu, kurš izrakumos slāni pa slānim atsedz bijušās dzīves pēdas. Tieši tā izskatās Aleksandra Polcina gleznas – attēls tajās ir “sarežģīts” daudzās kārtās, kas spīd cauri cita citai, ļaujot gleznas skatītājam “izrakt” to, kas savu formu iegūst tikai šādā “brīvrakšanā”, nevis vienkāršā skatienā.

Par “brīvračiem” Polcins bija nosaucis arī savus raupjos eņģeļus, izstādītus starp baltajām, pārvēsturiskajām antīkajām skulptūrām. “Viņiem ir ļoti nelīdzena virsma,” teica Polcins, “jo viņiem tik daudz kas ir aiz muguras.”

“Ir rakstnieki, kuri izskatās tā, kā viņi raksta,” Polcins norāda uz saviem Heinera Millera zīmējumiem, bet tūlīt pat, protams, piesauc arī Semjuelu Beketu. Viņa teikto es labprāt turpinātu ar Robertu Frostu, V.H. Odenu, Ezru Paundu – mēģiniet atsaukt atmiņā viņu visu sejas –, ja vien nevarētu teikt, ka viņi visi vienkārši ir katrs savā veidāļoti grumbaini. Būtu grūti censties šīs grumbas uztaustīt viņu dzejā vai prozā – tiesa, pastāv fiziognomisks novērojums, ka grumbains ir cilvēks, kas daudz domājis. Visdrīzāk, tās ir blēņas. Tomēr kopš literatūru, mākslu vai filozofiju var saistīt ar vienu cilvēku, vienmēr ļoti gribas redzēt viņa seju, uzreiz pierakstot tai līdzību ar tās īpašnieka domu pasauli. Vācu kritiķis Reinhards Meijers-Kalkuss raksta, ka Polcinu saista “domājoša cilvēka izskats, varbūt pat būtu jāsaka – domājoša vīrieša izskats. Tam ir divas iezīmes – lūpu mežonīgais jutekliskums un bezcerīgo acu tumšums. Ja nerunā par rakstiem, tad domāšanas saspringumu ārēji var novērot tikai mutā un acīs, skatienā un balsī.”

Nevaru noliegt, ka domājoša vīrieša izskats mani ļoti interesē, lai arī savā attēlā nevaru saskatīt neko no viņa iezīmēm.^.Tiesa, Reinharda Meijera-Kalkusa apraksts ir acīmredzami romantizēts un pieskaņots galvenokārt vienam vīrietim – Heineram Milleram. Bet Polcins ir veidojis arī Sokratu – katrs no mums var atcerēties viņa kanonisko tēlu –, aizklājot viņa muti ar gulbja kaklu. Kā zināms, Sokrats vienmēr iztaujāja atēniešus, cenzdamies noskaidrot, kā ir patiesībā, bet Polcins mēģina aplūkot, kas iznāktu no Sokrata, ja viņš nerunātu, ja viņš vērstos pats pie sevis. (Tiesa, gulbis skulptūrā, protams, ir Platons, kuru Sokrats sapnī redzēja kā gulbi sēžam savā klēpī un pēc tam aizlaižamies ar brīnišķu dziesmu; un, tieši pateicoties Platonam, mēs arī zinām visu, ko Sokrats “teica”.) Ja Sokrats nerunātu, mums nebūtu iespējas atsaukties, ka to vai ko citu teicis Sokrats, un izrādītos, ka Sokrata runātais var būt mūsu pašu teiktais. Personību, ja nokrata nepatiku pret šo vārdu, iespējams, neveido vis aplūkojamā cilvēka īpašības, pat svarīgākās, bet gan kaut kas, kas vienmēr atrodas domājamības gatavībā vai kādā citā iesaistītībā. Kad arī Mariju Kallasu Polcins glezno bez mutes, paliek pāri debesis, zeme, jūra, Naksosas marmora vārti, viņas seja, kaklarota un, es gribētu teikt, mūsu gatavība Kallasu dzirdēt, kas savā ziņā ir pat vairāk, nekā viņas balss,lai arī nepastāv bez tās. (Polcins sarunā atgādināja, ka pēc tam, kad OnasisKallasu pameta, viņa zaudēja balsi.)

Džordano Bruno skulptūrā Polcins seju ir aizvācis pavisam – Bruno galva ir “ieskrūvēta” zemē; starp citu, nav saglabājies neviens Džordano Bruno attēls, bet arī bez tā mēs pārāk labi varam iedomāties, kāds viņš izskatījās – lepns un nepiekāpīgs tumsonīgās inkvizīcijas priekšā, tūlīt pat gatavs kāpt sārtā. Tikai nesen Vatikāns atvēra arhīvus, no kuriem redzams, ka Bruno bija gatavs atsaukt savus uzskatus, bet nezināmu iemeslu dēļ baznīca viņam to darīt neļāva – un mūs no jauna varētu interesēt, kā tad patiesībā viņš izskatījās.

Nelīdzens eņģelis no vīrieša Polcinam iznācis arī dzejnieks Pauls Cēlans – tiltiņā izliecies vīrietis pie staba piesietas sievietes priekšā. “Ar viņa galvu bija šausmīgi grūti,” saka Polcins. “Es nezināju, ko darīt ar šo slēpto spēku, kas slēpjas aiz Cēlana estetizētajiem, izkalkulētajiem dzejoļiem. Un vienalga runa ir par kaut ko ļoti eksistenciālu, it kā kāds ar pinceti mēģinātu satvert pagājušā gadsimta šausmas. Cēlana sejā to bija ļoti grūti atveidot, jo viņš izskatās mazliet pēc grāmatveža.”

Jūras malā Mērsragā vasarās pa reizei skan jautras Radio 2 melodijas, bet, kad ierodas zaļumnieki, – tās skan arī naktīs. Bet reiz pirms vairākiem gadiem mūsu austriešu draugs Ēriks bija atvedis Černovcos (Cēlanadzimtajā pilsētā) uzdāvinātu kompaktdisku, kurā dzejnieks lasa savus dzejoļus. [5. Paula Cēlanadzejoļu lasījums atrodams arī internetā, piemēram, Cēlana mājaslapā.] Tonakt no magnetofona uz lieveņa pa visu kluso apkārtni skanēja: “Mēs dzeram agruma melno pienu mēs dzeram to vakaros dzeram to rītos un naktīs mēs dzeram un dzeram… kāds vīrs mājā dzīvo kas spēlē ar čūskām kas raksta kas raksta kad tumst nāve ir meistars no Vācijas… tavi zelta mati Margarēt, tavi pelnu mati Sulamīt…” [6. No vācu valodas atdzejojis Uldis Tīrons.]

Protams, šajā gadījumā man patīk tieši neatbilstība starp galēji sakāpināto vācu meistara dzejoli un Latvijas lauku mieru, kam, kā tas nez kādēļ šķiet, piestāv latviešu šlāgeri. It kā no jūras un priedēm automātiski izrietētu “kam pie jūras mūžs”, bet no kalniem un aizām – “wer reitet durch Nacht und Wind”. [7. Rinda no J. V. Gētes dzejoļa Meža ķēniņš: “Kas auļo tur caur nakti un vētru…” ] Lai cik tas būtu dīvaini, šajā situācijā es saskatu kaut ko līdzīgu plaši apzelētajam Adorno apgalvojumam, ka pēc Aušvices vairs nevar rakstīt dzeju. – It kā to varētu darīt pirms Aušvices. Un ko tad var “pēc Aušvices”? Polcins man atgādināja, ka Pauls Cēlans izdarīja pašnāvību, noslīcinoties Sēnā. Bet viņš to nevarēja izdarīt, jo bija ļoti labs peldētājs. Un tomēr izdarīja.

Mūsu pagātne nav vis tā lineārā vēsture, no kuras, kā pieņemts domāt, mēs izrietam; par pagātnes drupu kaudzi, kas draud mūs aprakt un par ko tik krāšņi runā Benjamins un Millers, kļūst nepārtrauktie notikumi, kurus mēs nepaspējām un visdrīzāk arī nepaspēsim apdomāt, jo mūs ir aiznesis prom “nākotnes vējš”, un to mūsu, kuriem šie notikumi bija domāti, sen vairs nav. Tādēļ domājošs ir vīrietis ar muguru pret nākotni, kas vienatnē cenšas savienot to, kas pastāv vairs tikai kā atlūzas. Būt vīrietim šeit vairāk nozīmēīpašību. Lai gan nākotnei uzgrieztā mugura liek domāt arī par bailēm no neesošā, kuras savā mākslā mēģina pārvarēt Aleksandrs Polcins.