Ar zobenu un fallu?

Savukārt dienests bruņotajos spēkos piedāvā stabilitāti, labu atalgojumu, personīgās izaugsmes un karjeras attīstību – iespēju ir vēl vairāk. Manuprāt, būtisks ieguvums ir arī iespēja valkāt militāro uniformu, jo tajā vīrieši izskatās ļoti labi. Sievietes saka, viņām esot patikšana uz šādiem vīriešiem!

“Aicina dāmas netikties ar vīriešiem, kuri nav Zemessardzē”, Latvijas Avīze, 4. novembrī

Bija laiks, kad zobens un prasme to lietot brīvam vīram bija nepieciešamība, kad no tā bija atkarīga paša un dzimtas labklājība, brīvība un bieži arī dzīvība. Tā tas pilnīgi noteikti bija laikos, kad ar vienotās Ziemeļeiropas kultūrtelpas veidošanu Latvijas teritorijā nodarbojās Egils Skallagrimsons un viņa līdzinieki, un visdrīzāk vēl arī diezgan ilgi pēc tam. Latvijas arheologi zina minēt gadījumus, kad zobeni atrasti arī sieviešu kapos, un tas drīzāk nozīmē nevis to, ka pa Zemgales ārēm un Latgales pakalniem savulaik auļojušas kādas senlatviskas amazones, bet gan to, ka arī pagātnē bijuši gadījumi, kad ģimenes galvas lomu nācies uzņemties sievietei, līdz ar šo nastu saņemot arī attiecīgo atribūtu – ieroci. Taču šie laiki, protams, ir pagājuši uz neatgriešanos, atstādami mums mantojumā pamatīgu vairāk vai mazāk romantizētas literatūras slāni, no kura par reālo militāro darbību attiecīgajā vēstures periodā var spriest apmēram tikpat droši, cik no Edvarta Virzas “Straumēniem” – par lauksaimniecisko ražošanu Latvijā 19. gadsimta nogalē.

Mūslaiku pilsoņa atbildība par teritorijas, ģimenes un paša aizsardzību ir droši deleģēta nacionālajām un pārnacionālajām profesionāļu komandām. Jā, jau augstāk piesauktais arheoloģijas fakts rāda, ka šai atbildībai nav nepārkāpjamas saistības ar dzimumu, vēl jo vairāk mūsdienās, kad modernās tehnoloģijas arī militārajā jomā muskuļu masu padarījušas par visai otršķirīgu faktoru. Tomēr, ja man jautā, vai ir pareizi no pilsoņa gaidīt, ka nepieciešamības gadījumā viņš būs gatavs savu iespēju robežās gan šaut, gan mirt par brīvību, proti, valsti un demokrātiju kā tās īstenojumu, tad es atbildu – ir pareizi. Ciktāl viņš ir uzskatāms par pilnvērtīgu pilsoni. Tāpat, ja man jautā, vai ir pareizi, ka šīs gaidas joprojām pirmkārt tiek attiecinātas uz vīriešiem, tad es atbildu – arī pareizi. Kaut vai tāpēc, ka citu sabiedrībai nepārejoši būtisku funkciju – mātes sūtību – uz vīriešiem īsti nevar un nevarēs attiecināt. Vai ir pareizs uzskats, ka privilēģija būt bruņotam ir nepieciešami saistīta ar pienākumu likt savu ieroci lietā, sabiedrības kopīgās intereses aizstāvot? Protams, ka pareizs! Citiem vārdiem, es vairāk vai mazāk piekrītu gandrīz visam, ko pauž Juris Ulmanis. Es piekrītu, ka stāties zemessardzē, ja jūties tam fiziski un morāli gatavs, ir laba un pareiza lieta. Es piekrītu, ka tas nepavisam nav sliktākais veids, kā pārbaudīt, ko esi vērts. Ne vienīgais, protams, bet to jau neapgalvo arī viedokļa autors. Un pilnīgi es piekrītu, ka tas ir labākais veids, kā, neesot profesionālam militāristam, saprast, ko darīt, ja, piedodiet par vulgāru metaforu, tuvumā sāks ost pēc asiņainiem sūdiem.

Es piekrītu Jura Ulmaņa viedoklim par, iespējams, 99%. Bet atlikušais procents ir tieši tā darvas karote, lai šis viedoklis kļūtu teju nebaudāms. Nu kāds jods vai drīzāk satīrs dīdījis autoru piekabināt tam visam arī pāris seksuāli iekrāsotus bimbuļus? Sievietēm patīk vīrieši uniformās… Dāmas sapņo par bruņiniekiem… Izvēlieties iniciētus vīriešus… Ar to pietiek, lai Ulmaņa viedokļa “liriskais varonis” – iniciētais vīrietis – kļūtu par tādu Antiņu no folklorizētā skolēna sacerējuma, kurš, jo ar zirgu un zobinu, “uzjāja stikla kalnā, paņēma Saulcerīti un nojāja”. Ar dažiem simtiem rakstu zīmju pietiek, lai tos teju 10 000 par atbildību, toleranci, sevis pārbaudīšanu un apliecināšanu utt., u.t.jpr. apvērstu jautājumā par sviedru, asiņu un adrenalīna maisījuma erotisko potenciālu. Kur atbilde ir diezgan uzskatāma ikvienam, kas kaut ko atceras no pasaules daiļliteratūras klasikas, ar Aristofanu sākot, ar Kurtu Vonegutu  beidzot.

Un, protams, Latvijas Avīzes sensacionalizētāji iekampjas šajās verbālajās spurgaliņās kā Kiplinga krokodils zilonēna snuķītī un izstiepj tās līdz antīkā komiķa cienīgiem falliskās butaforijas izmēriem: “Aicina dāmas netikties ar vīriešiem, kuri nav Zemessardzē.”