Arī robotiem ir jūtas

Rakstā aplūkota grāmata

Wolfgang Flür

Kraftwerk. I was a Robot.

Second edition, Sanctuary Publishing Ltd., 2003

Volfgangs Flīrs ir dzimis 1947. gadā Frankfurtē pie Mainas, pilsētā, kas kara laikā bija gandrīz pilnībā sagrauta. Viņš uzauga, kopā ar savu dvīņu brāli rotaļājoties drupās un bumbu sprādzienu radītās bedrēs. Viņa tēvs, Luftwaffe inženieris, bijis karagūstekņu nometnē, mājās no kara atgriezās ar skaņuplašu čupu – tur bija Benijs Gudmens, Glens Millers un Djūks Elingtons, taču vairāk par mūziku mazo Volfgangu fascinēja melnā mūzikas kaste ar uzvelkamo mehānismu un spožo skaļruni. Forma bija iespaidīgāka par saturu. Divdesmit gadus vēlāk viņš sāka spēlēt bungas un nonāca grupā, kura mainīja pasaules priekšstatu par to, kas ir mūzika un kādā formā to iespējams pasniegt. Viņš bija Kraftwerk dalībnieks no 1973. līdz 1986. gadam.

Flīrs 1999. gadā sarakstīja grāmatu “Es biju robots”, taču brīdī, kad tā tika izdota Vācijā, viņš saņēma paziņojumu no Hamburgas apgabaltiesas, ar kuru tika apturēta grāmatas izplatīšana, lai no tās tiktu izņemtas vairākas epizodes un apgalvojumi, pretējā gadījumā tika draudēts ar pusmiljonu marku lielu naudas sodu un pat divu gadu cietumsodu. Prasības izvirzītāji bija viņa bijušie grupas biedri Ralfs Hiters un Florians Šneiders, kā arī grāmatā pieminētais tālaika draugs un dažu Kraftwerk dziesmu vārdu līdzautors Emīls Šults. Savu memuāru otro izdevumu četrus gadus vēlāk Volfgangs jau papildināja ar stāstu par šo konfliktu.

Bet iesākumā – par vēsturi. Ralfs Hiters un Florians Šneiders 60. gadu beigās bija izveidojuši grupu Organisation, kas iekļāvās īpaši neorganizētā, taču ietekmīgā vācu eksperimentālās rokmūzikas virzienā, ko kritiķi drīz vien nodēvēja par krautroku, saskatot tajā kādu vāciešiem vien raksturīgu muzikālu intonāciju. Šī grupa izdeva vienu albumu “Tone Float” un izjuka, bet Ralfs un Florians nodibināja jaunu muzikālu kolektīvu, nosauca to par Kraftwerk un turpināja eksperimentus ar sintezatoriem un instrumentālu mūziku, laiku pa laikam nomainot grupas dalībniekus un izmēģinot atšķirīgu skanējumu. Patriekuši vairākus bundziniekus un vienu ģitāristu (tie drīz vien apvienojās grupā Neu!), viņi meklēja piemērotāku kandidātu. Kāds ieteica arhitektūras studentu Volfgangu Flīru. Kā viņš spriež trīsdesmit gadus vēlāk, iepriekšējie bundzinieki, un roka bundzinieki vispār, ir bijuši pārāk egocentriski un uzskatījuši bungas par solo instrumentu, bet viņš, lai arī nav bijis tehniski spožs, esot piedāvājis vienkāršību un ieklausīšanos pārējos grupas mūziķos. Tobrīd Kraftwerk jau spēra soli minimālisma virzienā, un šāds piedāvājums esot bijis tīri piemērots. Trīspadsmit turpmāko gadu un sešu klasisko Kraftwerk albumu laikā Volfgangs bija grupas bundzinieks, viens no četriem “robotiem”, kas uzstājās koncertos un televīzijas klipos. Būdams glītākais no grupas dalībniekiem, viņš bija arī nenoliedzams “meiteņu magnēts”, kas pievilka fanes, grūpijas un pielūdzējas. Tiesa, rūpīgi izstrādātais un uzturētais mīts par Kraftwerk “nedzīvo un mehānisko mūziku” prasīja arī tikpat dzelžainu aseksuālismu, tāpēc grupas līderu iecerētā un realizētā tēla kampaņa uz daudziem gadiem noslēpa faktu, ka viņu koncertturneju aizkulises ir bijušas tikpat vētrainas kā dažai labai rokenrola zvaigznei.

Mēģinājumi slēpt patiesību par Kraftwerk cilvēcisko seju turpinājās arī vēlāk – 1999. gada oktobrī saņemtajā tiesas paziņojumā Volfgangam Flīram tika prasīts atteikties no šādiem apgalvojumiem:

1) 1973. gadā Ralfs un Florians ir divreiz viesojušies Volfganga arhitekta darbnīcā un ir izteikuši atzinīgus komentārus par viņa bungu spēles prasmi, kā arī aicinājuši piebiedroties grupas mēģinājumam;

2) Volfgangs ir uzkonstruējis savu elektronisko bungu iekārtu, izmantojot jau gatavu ritma mašīnu un paša izdomātu bungu dizainu, lai piedalītos ZDF televīzijas raidījumā “Aspekte”;

3) Volfgangs ir ieteicis ideju par īpašo perkusiju telpu, kas tika realizēta vēlāk Filadelfijā;

4) Volfgangs ir ierosinājis ideju, kas tika izmantota skaņdarbā “Metal on Metal”;

5) Volfgangs ir ierakstījis bungu partiju dziesmā “Autobahn”;

6) Ralfs un Florians ir bieži mainījuši meitenes un apmeklējuši diskotēkas Ķelnē un Diseldorfā ar vienu vienīgu mērķi – sameklēt tur sievieti vienam vakaram, kā arī ir piedalījušies ballītēs, kurās viesi kaili atradušies baseinā, vienlaikus skatoties erotiskas filmas;

7) Ralfs telefona sarunā 1989. gadā esot teicis, ka nepazīst nekādu Volfgangu;

8) Ralfs tikšanās laikā 1996. gadā esot apgalvojis, ka vēlētos spēlēt atkal kopā, un piedāvājis ievērojamu naudas summu;

9) Ralfs un Florians esot piedalījušies šīs grāmatas tapšanā vai atbalstījuši tās izdošanu.

Tika prasīts arī aizliegt publicēt vairākas fotogrāfijas, ieskaitot Polaroid uzņēmumus, kuros redzami grupas dalībnieki dušā dārza ballītes laikā.

Par Polaroid fotogrāfijām tā kā būtu skaidrs – kam gan negadās ballītes laikā iekļūt nepatīkamā kadrā, taču visas pārējās pretenzijas izskatījās tik smieklīgas, ka Volfgangs Flīrs uz tām varētu nereaģēt, ja nezinātu, ar ko viņam ir darīšana. Grupas kodols – mūždien noslēgtie un augstprātīgie Ralfs un Florians – bija noalgojuši dārgākos pieejamos advokātus un nolēmuši cīnīties pa īstam. Te jāpastāsta, ka grupa Kraftwerk ir bijusi atšķirīga ne tikai savās ārējās izpausmēs, bet arī attiecībās starp dalībniekiem. Arī tad, kad viņi bija kļuvuši pasaulslaveni un sāka populārām rokgrupām raksturīgo koncertturneju dzīvesveidu, Ralfs un Florians turējās atstatus no pārējiem – bundzinieki Volfgangs Flīrs un (sākot ar 1975. gadu) Karls Bartoss tika uzskatīti par tāda paša statusa tehniskajiem darbiniekiem kā gaismotāji un skaņu operatori. Volfgangs to skaidro ar atšķirīgu sociālo izcelsmi – lai arī viņu tēvi bija inženieri, Ralfs un Florians esot uzauguši pārtikušās ģimenēs un baudījuši labu, gandrīz vai aristokrātisku audzināšanu, bijuši pazīstami ar māk­slinieku un mūziķu aprindām, izglītību ieguvuši Roberta Šūmaņa Mūzikas augstskolā, pieraduši dzīvot grezni un nedomāt par naudu. Volfgangs un Karls nāca no vidusšķiras, kas pēckara Vācijā drīzāk būtu saucama par mazturīgo inteliģenci, viņa zināšanas par mūziku iegūtas tikai no tranzistoru radio, bet cīņa par izdzīvošanu un naudas problēmas vienmēr bijušas Volfganga ģimenes ikdienas rūpju centrā. To visu Volfgangs neslēpj arī savos memuāros; būdams vienkāršs un atklāts cilvēks, viņš izstāsta pilnīgi visu – sākot ar to, kā čiepis mātes apakšveļu un pielaikojis to spoguļa priekšā, un beidzot ar saviem piedzīvojumiem Kraftwerk koncertturneju laikā. Arī par savu pirmo iepazīšanos ar rokmūziku viņš pastāsta ar atbruņojošu atklātību:

“Kādā nožēlojamā sestdienas pēcpusdienā 1965. gada novembrī, garlaikots un sapīcis, es klausījos radio mūsu dzīvojamajā istabā un masturbēju, lai piešķirtu šai pelēkajai dienai kaut jel kādu jēgu. Piepeši atskanēja The Who dziesma “My Generation”, un es, pat nenojauzdams, ka tā kļūs par vienu no visu laiku nozīmīgākajām jauniešu dziesmām, pie vārdiem “g-g-g-g-g-generation” ar milzīgu atvieglojumu izšļācu spermu plašā lokā pār savu vecāku rokoko stila dīvānu, uz kura es sēdēju līdz potītēm nolaistām biksēm un vaidēdams aizkustinājumā par dzirdēto dziesmu. Es nespēju aptvert, kā cilvēks, kurš stostās un nevar izteikt vārdu “g-g-g-g-generation”, vispār ir ielaists ierakstu studijā, nemaz nerunājot par to, ka šo nožēlojamo valodas vingrinājumu atskaņotu radio. Tas sagrāva visus manus priekšstatus par to, kas ir labs un pieļaujams popmūzikā. Līdz tam es biju klausījies vien agrīno bītlu piemīlīgajās balstiņās, taču te bija grupa, kas brīvi izkliedza savu jauneklīgo dumpi un neapmierinātību ar mietpilsonisko dzīvi, un šīs dzīves iemiesojums – mūsu mēbeļu bezgaumīgais polsterējums – nu bija manis apsēklots. Es skatījos uz to, turot rokā savu trīcošo locekli, un vēlējos, kaut varētu apšļākt ar sēklu arī citas viesistabas mēbeles, kas mūsu vecākiem, šķiet, rūpēja vairāk par viņu bērnu talantu attīstību. Taču manī vairs nebija palicis daudz sēklas, un es arī baidījos tikt pieķerts, tāpēc atlikušo vakara daļu pavadīju berzdams, mazgādams un susinādams smalko damasta audumu, kas klāja manu vecāku no senčiem mantoto dīvānu.”

Cieši nolēmis kļūt par rokmūziķi, Volf­gangs sāka spēlēt bungas un meklēt domubiedrus grupas nodibināšanai, bet starplaikā, izdabājot vecāku uzstājīgajām prasībām, apguva ienesīgo un dzīvē noderīgo arhitekta profesiju. Astoņus gadus vēlāk, arhitektūras studiju pēdējā gadā, Volfgangu viņa birojā apciemoja Ralfs Hiters un Florians Šneiders. Pirms tam jau Volfgangs bija spēlējis vairākās jauniešu grupās, pēdējā no tām – The Spirits of Sound – nupat bija izjukusi, jo viņi nespēja atrast pietiekami labu ģitāristu. “Un nu šie divi kungi stāvēja manā birojā un, ik pa brīdim ieklepodamies, centās uzsākt sarunu. Viņi bārstīja komplimentus un uzteica manu prasmi. Mēs spēlējām kādā Minhenes klubā, kas piešķīra skatuvi amatieru grupām un reizēm pat samaksāja nelielu honorāru. Izrādās, ka Ralfs un Florians bija mūs dzirdējuši un nu piedāvāja man atnākt uz viņu ierakstu studiju, lai piedalītos mēģinājumā. Tas man bija pamatīgs pārsteigums, jo nespēju iedomāties, kā es iederētos viņu mūzikā.” Mēģinājumā atklājās, ka studijā ir tikai miniatūrs bungu komplekts, kas domāts bērniem, taču Volfgangam izdevās atstāt labu iespaidu, un pēc pāris nedēļām viņu uzaicināja doties līdzi uz televīzijas raidījumu. Izmisis par to, ka viņam nāksies spēlēt uz rotaļu bungām, un nespēdams saņemt drosmi, lai pateiktu, ka viņam vajag jaunu bungu komplektu, taču pašam naudas nav, Volfgangs nonāca līdz ģeniālam risinājumam – studijas plauktos atradis nomestu ritma mašīnu, viņš konstatēja, ka tai ir arī pogas, kuras piespiežot, atskan bungu sitiens noteiktā tembrā. Atlika tikai pogas kontaktu pārveidot par apaļu metāla plāksnīti, kura tiek “ieslēgta”, pieskaroties ar metāla stienīti (strāvas stiprums bija pietiekami vājš, lai šo instrumentu varētu spēlēt kailām rokām), un pirmās elektriskās bungas bija gatavas. Salīmējis “kosmiska paskata” ierīci no atkritumu izgāztuvē atrastām metāla detaļām, pārklājis koka pamatni ar foliju, Volfgangs ieradās uz raidījuma ierakstu kā jaunā laikmeta mūzikas dievs un piesaistīja sev nedalītu televīzijas operatoru uzmanību. Ralfam un Florianam, kas tikmēr ar milzīgu nopietnību darbojās ap sintezatoru un flautu, pietika apķērības, lai saskatītu jaunajā tehniskajā risinājumā ideoloģisku un estētisku revolūciju – turpmākie albumi “Autobahn”, “Radio-Activity”, “Trans-Europe Express”, bet jo īpaši – “The Man Machine” un “Computer World” iemiesoja vēsu sajūsmu par tehnikas un tehnoloģiju pārākumu pār cilvēku.

Taču pats notikušā vaininieks ar baudu metās rokzvaigznēm raksturīgo problēmu virpulī, jau pirmās ASV koncertturnejas laikā ievērojot to, ka nekustīgās sejas izteiksmes, uzvalki un kaklasaites, ar breolīnu ieziestie mati un pulsējošais ritms ar raksturīgu basa tembru spēja uzbudināt jaunas meitenes tikpat spēcīgi kā plīvojoši krekli, cirtaini mati un sviedri. “Holivuda, 1975. gada maijs. Losandželosu mēs sasniedzām, kad svelmainā Kalifornijas vasara bija pašā plaukumā. Apmetāmies Regency Apartment Hotel Holivudas bulvārī – luksusa viesnīcā, kuras zemā ēka ieskāva nieres formas peldbaseinu. Kā parasts, Karls un es dalījām vienu numuriņu apakšstāvā un no savas istabas durvīm varējām iziet taisni uz terasi, ja vēlējāmies nopeldēties vai baudīt sauli. Mums bija pāris brīvu dienu, ko veltīt pašiem sev, taču bija tik karsts, ka izgājām pilsētā tikai pāris reižu, lai apmeklētu ierakstu veikalus, kuros mēs vienmēr meklējām, vai tur ir mūsu jaunā plate. Parasti tā tur bija. Mēs apciemojām arī Universal Studios, taču lielāko daļu laika es vienkārši gulēju baseina malā un atpūtos no turnejas stresa. Iespējams, mēs bijām nedaudz naivi, taču numuriņa durvis vienmēr turējām vaļā, lai panāktu vismaz nelielu gaisa cirkulāciju telpās. Katrā istabā bija gaisa kondicionieris, taču mēs tos bijām izslēguši, jo nevarējām izturēt nepārtraukto troksni un nebijām pieraduši pie aukstā gaisa plūsmas. Ziņas par to, kas mēs esam, drīz vien izplatījās visā viesnīcā. Piemīlīgas meitenes apspīlētos peldkostīmos bieži pastaigājās terasē, aizdomīgi palēninot gaitu, kad tuvojās mūsu logiem. Kādu pēcpusdienu, kad es pēc peldes atvēsinājos dušā, izdzirdu, kā man aiz muguras aizveras vannas istabas durvis. Nodomāju, ka tas ir Karls, kas atgriezies no pastaigas pilsētā, bet tad atvērās dušas stikla durvis un kāda meitene, ko es iepriekš nebiju saticis, kaila un blonda panāca man līdzās zem ūdens. Izrādās, ka Holivudā ir jābūt gatavam uz visu. Meitene pielika pirkstu man pie lūpām, tā ka es nespēju protestēt. Es centos neskatīties un neklausīties, lai jaunās meitenes valdzinājums mani nespētu pievarēt, taču pat aukstā duša nelīdzēja un mana augošā iekāre ņēma virsroku – šī anonīmā satikšanās, par kādu kaut reizi ir fantazējis ikviens vīrietis, bija pārāk uzbudinoša. Manā gadījumā fantāzija biju kļuvusi par realitāti. Es nekad nebiju uzsācis attiecības ar sievieti tik pārdrošā ceļā un es pat nezināju, ko domāt. Losandželosā viss bija kā filma, kā uzvedums, kā uzbrukums no slēpņa, viss bija iespējams. Šobrīd man šķiet, ka viss, ko es tur piedzīvoju, bijis tikai sapnis. Meitene izstāstīja, ka bija mani pamanījusi un izspiegojusi no paša sākuma, un noslēgusi derības ar draudzeni. Tad lūk, kā tas notika! Es biju derību upuris. Un ticiet man, es biju priecīgs palīdzēt viņai uzvarēt šajās derībās.”

Volfgangs stāsta, ka meitene turpinājusi ierasties visnegaidītākajos brīžos, viņu esot interesējis tikai sekss, viņa uzmākusies publiskās vietās un piedāvājusi seksu trijatā ar savu draudzeni. “Tas nu bija par traku,” piebilst Volfgangs un atzīstas, ka ar nepacietību gaidījis koncertu, pēc kura grupa lidoja prom. Zīmīgi, ka reklāmas materiālos puiši bija pieteikti kā “Elektroniskās mūzikas kondicionētais gaiss pārkarsušajai Losandželosai” – vēsi un nedzīvi mehāniskie cilvēki no tālās Vācijas, zemes, kur uz šosejām nav ātruma ierobežojumu. Lielākā daļa koncerta apmeklētāju (ap 3000 cilvēku pilnā zālē) nebija dzirdējuši nevienu Kraftwerk dziesmu, izņemot radio hitu “Autobahn”, kura piedziedājumā Ralfs dzied vāciski “fahr’n, fahr’n, fahr’n auf der Autobahn” (mēs braucam, braucam, braucam pa autobāni), taču amerikāņiem tas izklausījās pēc “fun fun fun” – citāta no sērfotāju grupas The Beach Boys vasarīgās dziesmas par jautrību, kas valda pludmalē. Kalifornijas jaunieši bija pārpratuši dziesmas tekstu un nosprieduši, ka dīvainie vācieši atbraukuši ar savu versiju populārajai dziesmai. Kā Volfgangs atceras, tajā laikā iznāca Pītera Fremptona singls “Show Me the Way”, kurā piemīlīgais dziedātājs ar gariem, sprogainiem un blondiem matiem izmantoja ģitāras efektu “wah wah”, ko darbināja nevis ar pedāli, bet ar muti – pūšot īpaši pierīkotā caurulītē. Šī dziesma savā noskaņā bija tik ļoti kaliforniska, vasarīga un dumja, ka drīz vien izstūma “Autobahn” no radio ētera un kļuva par tās vasaras galveno hitu.

Sešos gados Kraftwerk jau bija kļuvuši par industriju, kas devās turnejā milzīgos furgonos un ievāca naudu sporta stadionos, taču attiecības grupā bija kļuvušas vēl vēsākas, bet Ralfa un Floriana noslēgšanās savas ģenialitātes un izredzētības ziloņkaula tornī – vēl izteiktāka. Abi pārējie grupas biedri – Volfgangs un Karls – saņēma tikai atlīdzību par laiku, ko pavadīja studijā vai koncertos, visas autortiesības un peļņa no pārdotajām biļetēm tika “grupas kodolam”. Taču Volfgangs par to nebūt neskuma. 1981. gadā Austrumeiropas turnejas laikā Kraftwerk nonāca Budapeštā: “Pirmajā vakarā, kad es nācu ārā no pirts, pārmetis pār roku viesnīcas dvieli, es pamanīju Ervīnu, mūsu autobusa šoferi, kurš bija piebraucis tieši pie viesnīcas ieejas un sēdēja, atvēris durvis. Pamanot mani, viņš sāka satraukti māt ar roku. Es iekāpu autobusā un vaicāju, kas par lietu. Viņš teica, ka tur mani kāds gaidot. Es devos autobusa dziļumā un pamanīju aizmugures sēdeklī sēžam meiteni. Viņa izskatījās ļoti jauna, viņai bija lielas, zilas acis un zeltaini mati, sasukāti atpakaļ un sasprausti mezglā, atstājot vienu pašu blondu matu šķipsnu, kas karājās pāri pierei. Ervīns teica, ka viņa gaidot mani jau veselu pēcpusdienu un nerunājot ne vārdiņa angliski vai vāciski, vien esot atkārtojusi manu vārdu atkal un atkal. Es piegāju klāt un redzēju, ka viņa dreb. Viņa paskatījās uz mani ar tik tīru un nevainīgu skatienu, ka tas kļuva nepanesami. Tik smalka un skaista, ak, Dievs, es nodomāju, vai tiešām pasaulē var būt kaut kas tik skaists. Un viņa bija gaidījusi tikai mani! Es sasveicinājos, viņa pamāja man pretī ar milzīgu atvieglojumu. Viņa pasniedza man smalkāko plaukstu, kādu es jebkad esmu redzējis, paspieda manu roku maigi, taču pašpārliecināti. “Ļena,” viņa teica un parādīja uz sevi.

Atklājās, ka Ļena prot 13 vārdus angliski, un drīz vien es par viņu uzzināju to, ko varēja pastāstīt ar šī ierobežotā vārdu krājuma palīdzību. Kā izrādījās, viņa bija redzējusi mani koncertā. Droši vien iespaids bija visai spēcīgs, ja reiz viņa nolēmusi rīkoties tik pārdroši. Es paņēmu viņu aiz rokas un gribēju izvest ārā no autobusa, jo nespēju noskatīties, kā viņa cieš no karstuma – par to liecināja sviedru pērlītes viņai uz pieres. Es jau gribēju lūgt viņu nākt man līdzi uz viesnīcu, kur viņa varētu atvēsināties, taču Ervīns paziņoja, ka tas nav iespējams – meitene nedrīkst ieiet viesnīcā ne pie kādiem apstākļiem. Tas šeit esot ļoti strikti noteikts, persona bez pases nedrīkst ienākt manā numurā. Es tam nespēju noticēt. Es jautāju pats sev – kurā gadsimtā mēs dzīvojam! Es teicu, ka es pats varu izlemt, kas drīkst nākt manā numurā un kas nedrīkst. Nē, nē, nē, teica Ervīns, tas neesot pieļaujams. Galu galā, meitene bija mazgadīga un viņas motīvi nebija skaidri. Budapeštā esot daudz prostitūtu, kas cenšas šādā veidā iekļūt viesnīcās. Nu gan man pietika! Ļena nekādi nevarēja būt prostitūta. Vai tad viņš pats neredz, cik cienījami viņa izskatījās, gluži vai aristokrātiskas izcelsmes? Viņa bija ģērbusies baltā kokvilnas blūzītē un bēšas krāsas poplīna biksēs, baltām tenisa čībām kājās. Viņa bija mani aizkustinājusi līdz pat dvēseles dziļumiem. Ko es varēju viņai pateikt? Ko man vajadzētu darīt? Kā mēs varētu sarunāties? Tūkstošiem vārdu palika karājoties gaisā, sastopoties mūsu skatieniem. Mēs zinājām, ka gribam mīlēt viens otru. Es ātri uzskrēju savā viesnīcas numurā, lai pārvilktu peldbikses, metos lejā pie viņas, un mēs pavadījām visu pēcpusdienu, pastaigājoties gar Donavu, viņa izrādīja skaistākos savas pilsētas skatus. Vakarā mēs satikām pārējos grupas biedrus viesnīcas uzgaidāmajā telpā un nolēmām iet vakariņās. Ļena teica, ka viņa zinot labu restorānu tepat netālu, un mēs sekojām viņai. Jā, viņai bija laba gaume. Krodziņš, uz kuru viņa mūs aizveda, atradās klusā šķērsieliņā nost no tūristu takām. Lielākā daļa apmeklētāju bija vietējie. Ēdiens bija izcils, taču mums bija jāsteidzas, jo drīz vajadzēja sākties mūsu otrajam koncertam stadionā.

Protams, mēs paņēmām Ļenu līdzi autobusā un pat atļāvām ienākt mūsu ģērbtuvēs. Viņa bija ļoti lepna un turējās cieši man līdzās. Koncerts izdevās labs, gluži kā iepriekš. Stadions bija pārpildīts, bet priekšējās rindās stāvēja policisti, neskatoties uz mūsu lūgumu padarīt viņu klātbūtni mazāk uzkrītošu. No kā gan viņi baidījās? Iespējams, viņi bija sajaukuši mūs ar kādu no tām smagā metāla grupām. Varbūt viņi domāja, ka visas Rietumu grupas ir vienādas? Lai kā tur būtu, vakars bija lielisks un cilvēku noskaņojums tieši tāds pats. Pēc koncerta mēs ar Ļenu ilgi staigājām gar Donavu, sadevušies rokās, it kā mēs negribētu laist viens otru vaļā. Tomēr mēs abi zinājām, ka mūsu iepazīšanās būs īsa, jo jau nākamajā rītā mums bija jābrauc prom. Netālu no viesnīcas es pamanīju Ervīnu, kas staigāja šurpu turpu un smēķēja. Ieraugot mūs, viņš pienāca klāt un ieslidināja man kabatā autobusa atslēgas, iečukstot ausī, kur atrodas poga, lai aizslēgtu durvis no iekšpuses. Cik lieliska ideja! Man tā nebija pat ienākusi prātā. Mums taču bija līdzi pašiem sava ceļojošā viesnīca bez reģistratūras un šveicariem! Un tā bija neatkarīga Vācijas teritorija, kurā mēs paši diktējām noteikumus. Nekavējoties mēs ar Ļenu devāmies uz autobusu, kuru Ervīns bija atstājis milzīga vītola pavēnī. Mēs nolaidām visus aizkarus, apskāvām viens otru un sākām izģērbties, cik vien ātri iespējams. Mūsu ķermeņi bija karsti no tveicīgās dienas un mūsu iekāres. Mēs iegrimām verdošā vācu–ungāru kaisles virpulī uz nākamajām pāris stundām. Mēs nedomājām par to, kas notiks rīt vai parīt, bija svarīgs tikai šis mirklis, šīs saldākās minūtes un stundas, ko es esmu piedzīvojis savā mūžā. Es jutos jauns, bezrūpīgs un mīlēts. Lai arī man bija jau 33 gadi, es spēju izbaudīt mīlu atkal un atkal no jauna kā pirmo reizi.”

Pēc konflikta, kas sekoja grāmatas izdošanai, Volfganga Flīra vārds pazuda no Kraftwerk albumu bukletiem. 2009. gadā pārizdotajā un remāsterētajā grupas albumu katalogā “Der Katalog” nav nevienas norādes uz to, ka viņš vispār būtu eksistējis vai kaut mazākajā mērā ietekmējis Kraftwerk likteni.