Atmiņas šaurums

Lielās zalves troksnis izraisīja šausminošu zemes satricinājumu. Virs galvām parādījās bezgalīgas gaisa ofensīvas pirmie viļņi, kanonādes trakošanai pievienojās koncentrēta vienlaidus bombardēšana, paši smagākie un ilgstošākie gaisa uzbrukumi karu vēsturē. Pāri pozīcijām nolija 400 šāviņu minūtē. Zemnīcas iegruva, un to iemītnieki tika aprakti dzīvi, visdziļāk ieraktie telefona kabeļi tika izrauti no zemes un sakapāti gabalos. Sasalusī, granīta cauraustā zeme ieguva siltas mīklas blīvumu. Aizstāvji turējās savās irstošajās pozīcijās: apkurluši, negulējuši, pa pusei jukuši no triecieniem un trokšņa, viņi tomēr cīnījās pretī, atkal un atkal atbildēdami, kamēr ienaidnieks turpināja savus nerimtīgos triecienus, dažkārt pāri līķu kalniem. Sniega un zemes aizsargslāņi tika nospridzināti, baļķu un smilšu maisu slāņi pusotra metra biezumā tika pārvērsti putekļos. Betona dotu ārsienas tuvi trāpījumi bija samaluši miltos, un vismasīvāko dotu tērauda stiprinājumi sāka krakšķēt. Dažos ieņemtos dotos, kuri šķita cietuši tikai mērenus konstrukcijas bojājumus, viss garnizons tika atrasts miris bez kādiem redzamiem ievainojumiem, izņemot sasalušu asiņu tērcītes no nāsīm, ausīm un acu dobumiem, gājuši bojā no satricinājumu radītajām sekām vien. Aizstāvju izturībai nav racionāla izskaidrojuma. Izdzīvojušo atmiņās ir pārrāvumi, virpuļi, kuros notikumi zaudē asumu un izvēršas izplūdušā vardarbībā un pārgurumā.

Nebūs grūti uzminēt, ka šis apraksts, savākts no amerikāņa Viljama R. Trotera Ziemas karam veltītās grāmatas lappusēs atrodamiem raksturīgiem un spilgti uzrakstītiem teikumiem, stāsta par padomju ārprātīgā pārspēka ofensīvu Karjalas jeb Karēlijas zemesšaurumā 1939. gada februārī un marta sākumā – tā noslēdzās, somiem noturoties uz bezdibeņa malas.

Ikviens atsevišķa cilvēka mēģinājums domāt par vēsturi nonāk situācijā, kas līdzinās šim šaurumam. Pagātne iepretim cilvēkam ir vēl lielāks pārspēks nekā Padomju Savienība pret Somiju; vēl vairāk – abpus “frontes līnijai” aizstiepjas vienlīdz neaptveramas pagātnes un nākotnes armijas, bet cilvēka galva ir šaurā vieta, kur tās iestrēgst un netiek cauri. Tas ir par daudz. To nevar izturēt. Pat tāds mūžības mērogos atsevišķs gadījums kā Ziemas karš atsakās ietilpt kaut cik saprātīgā, indivīdam aptveramā apjomā. Jo vairāk lasi, jo vairāk saproti, ka tas ne no kā nav atdalāms – ne no Pētera Pirmā uzceltās galvaspilsētas, ko nenosauksi citādi, kā par milzīgu nākotnē ieliktu mīnu, ne no boļševiku revolūcijas Krievijā, ne no Pirmā pasaules kara ar visiem leģendārajiem Liepājā iesvētītajiem somu jēgeriem, kas kļuva par nākamo karu kvalificētajiem komandieriem, ne no neticami asiņainā somu pilsoņkara, ne no Otrā pasaules kara ar tā komplicēto diplomātiju un pasaules mēroga nelietībām, un nepavisam jau nu ne no tā, ko Somijā sauc par Turpinājuma karu un vispār neapskata atsevišķi no Ziemas kara. Proti, no mēģinājuma Vācijas paspārnē 1941.–1944. gadā atkarot krieviem zaudēto un daļēji ļauties arī vēlmei samērot valstu robežas ar senākām etnisko teritoriju robežām, beigās visai pazemojoši atgriežoties pie siles, kura par laimi tomēr nebija sasista, lai gan ieplīsusi. Un protams, Ziemas karš nozīmē gadu desmitiem ilgo “finlandizāciju” – Somijas un Krievijas neizbēgamās līdzāspastāvēšanas specifisko modeli un pašreizējo lēno šās politiskās paradigmas pārtapšanu, kurā svarīga būs Somijas pagaidām vēl nezināmā atbilde uz jautājumu pašai sev, vai tā grib būt NATO dalībvalsts. Ziemas karš, nav šaubu, ir tieši saistīts arī ar Latvijas vēstures neskaidrākajiem un nepatīkamākajiem jautājumiem un mūsdienu politiku.

Bet “domāt par visu” jau ir tikai abstrakcija un izmisums, kamēr stāsta konkrētība un detaļas ir tas, par ko tiešām domāt ir iespējams. Kara atveids tekstos, attēlos un filmās darbojas kā uzticams sakarnieks, kas turpina raidīt universālus, ietilpīgus kodus, ziņojot vairāk, nekā pats zina.

Prettanku akmeņi pie Summas ciema Karjalas pussalā. Kad akmeņus klāja sniegs, krievu tankisti, izsmejot somus, braukāja pa tiem kā pa speciāli sagatavotiem ceļiem (Foto no grāmatas Talvisodan Historia 1. Sotatieteen Laitos, 1977)

Sausi un cieti vērojumi

Pa Karjalas šauruma mežiem, kur Rietumu autori neiesaka lieki blandīties ārzemniekiem, uzcītīgi staigā Ļeņingradas apgabala novadpētnieki un kara vēstures entuziasti, aprakstot savus apsūnojušos atradumus un ar zāli aizaugušās kara rētas. “Pārsteidz somu aizsardzības iecirkņu taktiskā un inženiertehniskā sagatavotība. Ne visas liecības par to saglabājušās un saskatāmas dabā, taču redzams, ka somu aizsardzība bijusi pilnīgi nodrošināta ar ierakumiem, blindāžām un pārvietošanās ejām,” 2009. gadā raksta žurnāls Baltijskij Ščit. Somijas armijas virspavēlnieks Gustavs Mannerheims savos memuāros atzīstas, ka viņš Karjalas zemesšaurumu īpaši iemīlējis, kopš viņam izdevies ķerties pie tā aizsardzības nostiprināšanas: tas ir “Somijas cietoksnis, mūsu Termopīlas. (..) Apvidus visai piemērots aizsardzībai, jo ezeri un purvi sadala zemesšaurumu samērā viegli aizsargājamos iecirkņos. Morēnu grunts ļauj būvēt lauka nocietinājumus, jo apakšā neatrodas klints pamatne.” Kamēr parlaments un valdība aizvien kavējās apstiprināt Mannerheima sagatavotos plānus un piešķirt vairāk līdzekļu, “mums atkal nācās pieredzēt, kā tautas instinkts liek reaģēt uz briesmām. (..) 1939. gada vasarā izveidojās īsta tautas kustība brīvprātīgai aizsardzības būvju celtniecībai. (..) Visu iedzīvotāju grupu pārstāvji četrus mēnešus strādāja plecu pie pleca, ziedojot savus vasaras atvaļinājumus valsts aizsardzībai. Tika savāktas arī ievērojamas brīvprātīgo ziedojumu summas nocietinājumu būves finansēšanai. Organizēšanas praktisko pusi uzņēmās aizsargi. Vasaras gaitā visvairāk apdraudētajos virzienos uzbūvēja galvenokārt prettanku šķēršļus (..). Diemžēl vēlāk noskaidrojās, ka uzstādītajiem akmens bluķiem vajadzēja būt vēl augstākiem...”

Pēc tam notika armijas mācības, kuras pieminot, Mannerheims piezīmē: “Daudzas 1939. gada augusta mācību operācijas kļuva par asiņainu īstenību 1941. gada vasarā, kad tās noveda pie Vīpuru atbrīvošanas un krievu karaspēka ielenkšanas uz dienvidiem no pilsētas.” Taču 1940. gada februāris un marts gan somiem bija jāpārcieš pirms 1941. gada vasaras. Savukārt tai sekoja briesmīgais 1944. gada jūnijs – un šoreiz pēc vājas pretošanās gan Vīpuri, gan zemesšaurums tika zaudēts pilnīgi un galīgi.

Visi Mannerheima vērtējumi par 1939. gada situāciju ir skeptiski, pamudinājumi valdībai izvairīties no kara – veltīgi. Nebija šaubu, ka krievi koncentrē armiju pie robežas, un tobrīd Mannerheimam atlika vairs rūpēties tikai par iespējami ātras mobilizācijas plānu un to, lai somus būtu grūtāk izprovocēt: viņš lika atturēties no jebkādas darbības uz zemes, uz ūdens vai gaisā, ko krievi varētu novērtēt kā provokāciju, un deva pavēli atvilkt visas artilērijas baterijas tādā attālumā, lai neviens šāviņš nevarētu sasniegt robežu, pat ja tiktu izšauts. Krievus tas nesamulsināja, kad pienāca laiks, viņi izšāva paši.

Turpinot lapot bezkaislīgā stilā sacerētus dokumentus, var fiziski sajust, kā no to kancelejiskajiem vai rātni mietpilsoniskajiem formulējumiem laužas notikumi, kas brīžiem lasītāju drudžaini mētā starp smiekliem un bailēm. Kādā 1997. gadā izdotā grāmatā atrodams pa datumiem rūpīgi sastādīts pierobežas pilsētiņas Terijoki robežsargu, komandanta, Vīpuru gubernatora un Terijoki pašvaldības ziņojumu, ārlietu ministrijas notu un avīžu īsziņu apkopojums, kas atspoguļo notikumus uz robežas no 1918. gada, kad vēl bija karastāvoklis, līdz 1939. gadam. Tā ir nebeidzamu provokāciju un vardarbību uzskaite – zvejnieki, kas atradušies puskilometru un vairāk no robežlīnijas, Somijas ūdeņos (vai uz ledus) tikuši apšaudīti (ir arī nošautie), aizturēti, pa krastu trenkti ar suņiem, viņiem atņemti tīkli un laivas. Traģikomiska vēsts: 1938. gada 16. augustā avīze Rannan Sanomat ziņo, ka iepriekšējā sestdienā atkal notikusi divu somu zvejnieku aizturēšana apmēram 400 m no jūras robežas, somu pusē. Aizturēšanas brīdī vecākais vīrs sakarā ar karsto dienu bijis ģērbts tikai apakšveļā un cepurē. Pēc desmit dienām šo ziņojumu papildina vēsts, ka zvejnieki atgriezušies un Juho Rokka pastāstījis: “Acīmredzot krievi gribēja parādīt, ka Somijā valda nabadzība, visu laiku vadāja mani no vienas vietas uz otru. Kur bija vairāk cilvēku, tur mani rādīja.”

Pirms kara Somija atteicās no Zviedrijas labdarības organizāciju piedāvājuma evakuēt bērnus, tomēr zviedru aktīvistes griezās pie Mannerheima un panāca vienošanos, pirmie bērni aizbrauca 1939. gada 15. decembrī. Turpinājuma kara laikā daudzi bērni, kas atgriezās un no jauna mācījās somiski, tika evakuēti otro un pat trešo reizi. No 75 000 bērnu ap 15 000 palika Zviedrijā un tika adoptēti.
(Foto no grāmatas Kansakunta Sodassa. Valtion painatuskeskus, 1990)

Uz somu iebildumiem un priekšlikumiem padomju puse parasti neatbild neko vai vēsi noliedz notikušo. Krievi ignorējuši arī somu divus gadus atkārtoti izteiktos iebildumus pret Lahti radiostacijas traucēšanu ar Kominternes raidītāju, kas nelikumīgi darbojas tajos pašos viļņos. Kopš 1938. gada aizvien pastiprinās lidmašīnu klātbūtne, tās regulāri šķērso gaisa robežu. 1939. gada 18.augustā dzirdama spēcīga kanonāde – viņpus robežai notiek mācības, līdz beidzot laikraksts īsos lietišķos teikumos ziņo par bombardēšanu: “Lidmašīnas līdzinās monoplāniem, tie ir vidējie bumbvedēji, tie tuvojas pilsētai pa trīs mašīnām reizē no dažādām pusēm.”

Tikpat mierīgā, lietišķā tonī ieturēti dokumenti, kas vēsta par gatavošanos Karjalas zemesšauruma iedzīvotāju evakuācijai. Daudzos no šiem papīriem lasāms paraksts, kas labi pazīstams padomju laiku paaudzei: Urho Kekonens. Tas ir tas pats “mūžīgais” Kekonens, kas no 1948. gada stingri turējās pie Padomju Savienībai draudzīgās kaimiņvalsts stūres, būdams vispirms parlamenta spīkers, tad ārlietu ministrs, tad trīs gadus premjerministrs un no 1956. līdz 1982. gadam prezidents. 1939. gadā sportiskais jurists un bijušais detektīvs, kuram piederēja gan izcila augstlēcēja lauri, gan vieglatlētikas federācijas un somu olimpiskās komitejas priekšsēža amats, bija valsts iekšlietu ministrs un tieši viņam bija jāatbild par evakuācijas plāna sagatavošanu un īstenošanu, kad pienāks brīdis. Terijoki apkārtnes evakuācijas plāns, kurā skrupulozi uzskaitīts katrs ciems ar tā cilvēkiem, zirgiem, govīm, siena krājumiem un laivām, katrs vagons, tā ietilpība, paredzētais kustības grafiks un iespējamās novirzes no tā, un dažādu iestāžu evakuējamo arhīvu svars kilogramos, tika īstenots, evakuētie karēļi nogādāti Heinolā. “Kad vilciens stāvēja Vīpuros, man nopirka pudeli limonādes, ko es kāri izdzēru. Sekas bija tādas, ka turpat uz stacijas kāpnēm man palika nelabi, laikam no jucekļa, uztraukuma un tā, ka nebiju paēdis. Vairāk neko no brauciena neatceros. Tikai tumsu un troksni,” stāsta kāds, kas toreiz bija sešus gadus vecs puisītis. Vagoni uz Terijoki nebrauca tukšā – ar tiem ieradās karavīri. Kad visi civilie jau bija prom un pilsētiņā palika tikai armija, robežsargi, amatpersonas un citu neatliekamu uzdevumu veicēji, pēc 1. jēgeru bataljona iniciatīvas kinoteātrī vēl divus vakarus parādīja filmu “Pēdējais uz klāja”. Taču pats lieliskākais no ministra Kekonena parakstītajiem dokumentiem (ar norādi “Slepeni”) reglamentē mobilizācijas pavēles izziņošanu. Tajā precīzi minēti konsteblu uzvārdi un vietas, kur katram no viņiem jāpiesprauž paziņojums: “Keskikilē konstebls Juho Teronens (rezerves konstebls E. Hitinens) piestiprina paziņojumu sekojošās vietās: policijas nodaļa, Kēpes veikala siena, Puistolas hoteļa stūris, klubs, pašvaldības nams, aptieka, krustojums pie rauga fabrikas, Kāsinena nams, tirgus, Sepenena nams, stacijas iekšpuse un ārpuse, Antinkatu, Sammonkatu, Pellervonkatu un citas ielas, cik pietiks paziņojumu. (Tālāk tāpat sastrukturētas vēl deviņas teritorijas.) Paziņojumiem visas pilsētas un apkārtnes teritorijā jātiek piestiprinātiem ar saspraudēm vasarā 3 stundu laikā, ziemā 6 stundu laikā no pavēles izsludināšanas brīža.” Un “knopku paragrāfs” nr. 5: “Izplatīšanai vienmēr noliktavā tiek rezervētas, minimums, 500 saspraudes, kas tiek izdalītas personālam kopā ar paziņojumiem.”

Nevarētu teikt, ka otrpus robežai neplānoja, un kā vēl plānoja. Taču kopējais priekšstats, protams, ir tāds, ka somi savu šauro rocību izplānoja un izmantoja labāk, nekā krievi savus plašos resursus, un tas noveda pie katastrofāliem zaudējumiem un somu noturēšanās līdz miera noslēgšanai. Sauso un lietišķo tekstu korpusā līdzvērtīgi iekļaujas kāds ziņojums, ko padomju armijas vadībai uzrakstīja Ļeņingradas kara apgabala štāba operatīvās nodaļas priekšnieks majors Sergejs Černovs, cilvēks, kurš bija pabeidzis piecas klases un divarpus kursus Frunzes Kara akadēmijā, bet apveltīts ar veselo saprātu un tieksmi domāt. “9. armijas lomu un uzdevumus 9. armijas vadība pamatā sapratusi pareizi, bet pieņemtais lēmums balstīts uz to, ka pretinieks neizrādīs praktiski nekādu pretošanos. Operācijas vidējais temps ieplānots 22 km stundā, neņemot vērā to, ka pašu spēki līdz robežai virzījās ar ātrumu 12–16 km diennaktī, stipri izstiepjoties un atpaliekot tehnikai (galvenokārt artilērijai). Kā tad var plānot tādus tempus pretinieka teritorijā?! Tas nozīmē, ka operācija būvēta uz smiltīm, bez reālajiem apstākļiem un frontes īpatnībām. Aprēķinos pretinieks acīmredzot vispār nav ņemts vērā, par ko pēc tam var nākties samaksāt ar visas operācijas izgāšanos jau pašā sākumā. Virzoties uz priekšu, starp 8.un 9. armiju izveidosies pārrāvums. Somiem ir šosejas un dzelzceļi, kas ļaus veidot reālus draudus flangiem un aizmugurei. Komunikācijas nogriezīs pretinieka diversiju grupas, un divīzijas var palikt bez pārtikas un munīcijas, turklāt tieši uz to būs vērsta somu taktika. Divīzijās tūliņ pat jāizveido labu slēpotāju vienības un jāparūpējas, lai ar slēpēm būtu apgādātas visas divīzijas. Bez slēpēm būs slikti, nevarēs noiet sānis no ceļa un skries pret pretinieku pieri pierē, bet tas stipri kavēs virzību.” Lieki piebilst, ka šie un pārējie majora pat ne pravietiskie, bet vienkārši prātīgie iebildumi netika ņemti vērā.

Ar Mannerheima nocietinājumu izspiegošanu nodarbojās pretizlūkošanas dienesta Somijas nodaļa Ļeņingradā. Tās vadītājs pulkvedis Jūlijs Grodis (1899–1963), latvietis, bijušais sarkanais strēlnieks, tika notiesāts, bet viņa nodaļas savāktie materiāli konfiscēti. Tie pazuda no pretizlūkošanas aprites, lai atkal uzpeldētu tikai 1940. gada aprīlī, kad uzbrukums Mannerheima līnijai, kuras sīkas shēmas esot atradušās Groda nodaļas rīcībā, vairs nebija aktuāls. Ģenerālis Semjons Timošenko, raksta sākumā attēlotās Vīpuru smagās ofensīvas komandieris, šos papīrus ieraugot, esot tikai noplātījis rokas un teicis: “Nabaga Grodis!”, bet ne kara, ne ieslodzītā Groda likteni tas neietekmēja. Tomēr, nosēdējis 18 gadus, atbrīvotais un reabilitētais Grodis 1956. gadā pēkšņi saņēma Ļeņina ordeni, kas nebūt nav tipisks gadījums un liek domāt, ka viņa vadītā nodaļa tiešām bija guvusi kādu izcilu panākumu.

Ķēmi, āksti un plānprātīgie skribelētāji

Kara vēsturei pieder arī teksti ar pavisam citādu ekspresiju. Rakstā, kurš ir 5635 zīmju garš, 8 reizes atkārtojas apzīmējums “šut gorohovij” (ampelmanis, ķēms vai, pieņemsim, ķēmarausis – lai būtu ar “r”, lai mēlei būtu kur pavibrēt) un vēl 6 reizes vienkārši “šut” (āksts). Kā piezīmē kāds krievu vēsturnieks, “nav šaubu, ka atļauju vai pavēli Pravdai tā izsacīties par citas valsts galvu varēja dot tikai viens cilvēks visā PSRS. Stipri iespējams, ka tieši šis cilvēks arī pats izvēlējās feļetona virsrakstu: ļoti jūtams pazīstams stils, ar akcenta pipariņu: “šjut garohavij”...”, proti, tas pats stils un personības spēks, par kuru somu/igauņu rakstniece Hella Vuolijoki 1944. gadā ar cieņu rakstīja: “Mans Dievs, viņš ir dižākais cilvēks pasaulē! Kas par humora dzirksti acīs un kas par sasodītu gudrību!” Staļina buramvārdu iedarbība ir bijusi veiksmīga, ko var labi redzēt frāzēs, kas, nedaudz “saviem vārdiem” interpretētas, vēlāk parādās krievu karavīru vēstulēs ģimenēm.

Pravda, 1939. gada 26. novembris

Ķēmarausis premjera amatā

Somijas valdība baidās uzstāties savā parlamentā. Toties premjerministrs Kajanders ar prieku 23. novembrī uzstājās koncertā. Spēlēja mūzika, premjers runāja. Somu buržuāziju tās tagadējā smagajā stāvoklī vajag izklaidēt. Kajanders izklaidēja, cik spēja. Viņš uzrādīja izcilas āksta dotības. Kajanders koncertestrādi pārvērta par cirka balagāna arēnu. Viņš kūleņoja kā āksts un runāja ačgārni. Viņš stāvēja uz galvas un staigāja uz rokām. Viņš iesākumam izstiepa arēnā krievu caru ģīmetnes un sāka to priekšā zemu klanīties. Viņš darīja to nopietni un dzimuša sulaiņa pieglaimībā. [..] Tad ķēmarausis nostājās uz galvas un ar kāju padraudēja Padomju Savienībai, kura, ko domājies, apdraudot Somijas neatkarību. Patiesi dižena poza! [..] Kad tautas triecieni sagrāva carismu, varu sagrābusī pagaidu valdība atteicās dot Somijai neatkarību. Par šo neatkarību kopā ar somu tautu cīnījās boļševiki, Ļeņins un Staļins. No padomju varas Somija ieguva neatkarību, ko somu buržuāzija vienmēr andelējusi un aizvien vēl andelē imperiālistiskajā tirgū. Tādi ir fakti. Kajanders domā, ka apmetot salto mortale, līdz ar viņu arī pasaule apgriežas ar kājām gaisā. Smieklīga ilūzija! Kūleņo ķēmarausis, bet fakti stingri stāv uz kājām. Visa šī nožēlojamā spēle notiek tikai tādēļ, lai izvairītos no jautājuma, ko somu tauta savai sapinušos intrigantu valdībai uzdod tieši acīs:

– Kāpēc Latvija, Igaunija un Lietuva noslēdza ar padomju valdību līgumus, kas nodrošina viņu neatkarību, mieru un netraucētu darbu, bet Somijas valdība norāva sarunas un liek savai tautai bažīties? Te nevarēs izgrozīties ar vienu lēcienu. Kajanders riņķo, šķobās, brēc gaiļa balsī – ka tik nu vēl neapraudātos. Viņš sēro, sten, plēš drēbes un kaisa cirka arēnas skaidas kā pelnus uz galvas – ne sev, bet Igaunijas, Latvijas un Lietuvas ministriem.

Kajanders šņukst:

– Šīs trīs dzīvotspējīgās Baltijas valstis, kurām priekšā bija spoža nākotne, no patstāvīgām valstīm pēkšņi pārvērtās par valstīm, kas vairāk vai mazāk atkarīgas no Padomju Savienības. Uz mums, somiem, tas atstāja nomācošu iespaidu...

Kajanders apraud Igaunijas, Latvijas un Lietuvas politiskos darbiniekus. Viņi, ko domā, esot izrādījušies netālredzīgi. Un viņš, ķēmarausis premjera amatā, būtu tas tālredzīgais! Viņš tālu redz, šis tālredzīgā Beka, tālredzīgā Moscicka skolas politiķis. Laiks viņam uzzināt, kā jūtas šie poļu ķēmarauši, kas angažementu zaudējuši uz visiem laikiem. (..) Ķēmarausis met savus kukuriņus uz karojošā imperiālisma “kopējās platformas”. Dārd džezs, spiedz taures, švīkst staļļmeistara pletne. Vai ilgi turpināsies šis politiskais balagāns? Nē, jācer – ilgi ne. Jācer, somu tauta neļaus tādām marionetēm kā Kajanders vest Somijas valsts kuģi pa Beku un Moscicku bojāejas ceļu.

Līdzās šim tekstam, līdz kuram mūsdienu literāri politisko komentāru ekspresijai diez vai jebkad izdosies izaugt, iederas vēl viens sacerējums, kurā darbojas “āksti” – speciāli kara gadījumam rakstītās dziesmas “Saņem mūs, skaistule Somija” vārdi. To autors ir Anatolijs Ādolfovičs Frenkels (tas ir viņa katoļu baznīcas kristībās izraudzītais vārds un tēvavārds, Irkutskas farmaceits Ābrams Frenkels savam dēlam kopā ar tēvavārdu Abramovičs bija devis vārdu Noson-Nohims – un nevajag viņu jaukt ar vēlākos laikos pazīstamo padomju dziesminieku Janu Abramoviču Frenkelu), parakstījies ar vienu no saviem daudzajiem pseidonīmiem – A. D’Aktils (А. Д'Актиль). Sibīrietis Frenkels, kurš bija, dzīvodams pie radiem, četrus gadus gājis skolā Ņujorkā, laiski pastudējis Pēterburgā tieslietas, iztulkojis un izdevis “Alisi Brīnumzemē”, vēlāk apmetās Ļeņingradā un nodarbojās ar “estrādi”: skeču, parodiju, operešu un dziesmu tekstu sacerēšanu – piemēram, arī slavenajam Dunajevska “Entuziastu maršam”. Starp citu, viena D’Aktila grāmata 1927. gadā iznākusi Rīgā.

Nu lūk, 1939. gadā viņš raksta dziesmas vārdus un brāļi Pokrasi sacer melodiju:

“Priedulājs nogāzēs cirtojas/ Gar robežas skopo apvārsni/ Saņem mūs, skaistule Somija,/ Dzidro ezeru kaklarotā./ Tanki lauž plašas stigas,/ Lidmašīnas riņķo mākoņos,/ Rudens zemā saulīte/ Dedz ugunis uz durkļiem./ Ne ākstiem, ne plānprātīgiem skribelētājiem/ Vairs nebūs lemts mulsināt jūsu sirdis./ Ne reizi vien jums atņemta dzimtene,/ Mēs nākam to atdot atpakaļ.”

Bet dziesmas sāls jau pat nav tā rinda par ākstiem un plānprātiņiem, lai gan par tiem, kas raksta, tas nu savā ziņā ir, protams, kaut kā ļoti pareizi un vietā teikts. Galvenais te tomēr ir tiešums un erotika, durkļu prasījums: “Raskrivaiķe ķeperj nam doverčivo/ Polovinki širokih vorot.” – Tagad uzticēdamies mums atveriet/ plašo vārtu vērtnes. Somi tās atvēra, un vēlāk folklorizējās kāda krievu ģenerāļa izteikums, ka iekarots tieši tik daudz zemes, lai varētu apglabāt visus savus kritušos.

1939. gada karikatūra no žurnāla Punch

Mans pirmais krievs

Karavīrs Miko Kallionpē, kuram tagad ir 94 gadi, nošāva pašu pirmo krievu karavīru Ziemas karā – un paradoksālā kārtā arī pirmo vācieti Lapzemes karā, tas ir – tad, kad somiem Turpinājuma kara beigās vajadzēja demonstratīvi padzīt vāciešus no Lapzemes uz Norvēģiju.

Ziemas karš sākās pirms septiņdesmit gadiem, novembra pēdējā dienā. Tas gan nav īsti precīzi. Viena Sarkanās armijas nodaļa uzradās pāragri pie Lieksas Inari ciemā. Pretī viņiem bija somu robežsargi, mani ieskaitot. Pirms Ziemas kara es biju pabeidzis robežsardzes skolu un kļuvis par robežsardzes karavīru. 1939. gada augustā nokļuvu uz robežas, pirms tam kopu zirgus. Ārpuskārtas mācībās pie Inari bija iesaistīti rezervisti un aizsargi. No Lieksas centra līdz robežai bija vismaz piecdesmit kilometri. Padomju armijas nolūks bija ieņemt Oulu, lai sadalītu Somiju divās daļās. Sarkanās armijas viena nodaļa bija izgājusi kādu stundu pirms laika un iesoļoja Ziemas karā no Inari puses, viņi galveno – Somijas pārdalīšanas plānu nodrošināja no viena spārna.

1939. gada 30. novembra rītā pulksten sešos robežpunktā bija septiņpadsmit vīru. Dzēru pēdējos kafijas malkus, kad izdzirdēju: nu nāk! Es un mans pārinieks saņēmām pavēli iet un pārliecināties par situāciju. Mēs skrējām, sniegs bija gandrīz līdz ceļiem, un tur viņi bija – vesela rinda nāca pa visu plato ceļu. Apšaude sākās ap sešiem trīsdesmit, precīzi nav zināms, mēs jau pulkstenī toreiz neskatījāmies. Sarkanās armijas smagā artilērija citur sāka šaut pulksten sešos piecdesmit, pēc tam pusmiljons krievu karavīru uzbruka Somijas austrumu robežai, gaisā pacēlās bombardētāji. Tad pirmā cīņa pie Lieksas jau bija beigusies: bruņmašīnu un ložmetējnieku atbalstīti, padomju armijas bataljona 1500 karavīri ielauzās Inari. Domājams, ka tur bija kāds godkārīgs komandieris tajā bataljonā – nu nevar būt, ka tik svarīgā brīdī, kad visiem dota pavēle uzbrukt tikos un tikos, nav līdzi neviena pulksteņa. Komandierim sagribējās ātrāk ieņemt somu teritoriju un pirmajam nokļūt Lieksā.

Sniegā mūsu pēdas bija skaidri redzamas, drīz redzēju, ka uz manu pusi skrien kareivis ar sarkanu zvaigzni. Izskatījās, ka viņš nemaz nebija nobijies. Skriešus nāca. Nometos kupenā uz vēdera un uzbļāvu pāriniekam: diezin vai drīkst šaut? Neviens no mums nebija pirms tam lietojis ieroci, nekad nebijām šāvuši. Uz robežas tas bija stingri noliegts: nedrīkstēja ne rādīties, ne traucēt, ne šaut. Krievu karavīrs mūs pamanīja un nometās iepretim aiz eglītes. Neliela eglīte, virsū kupena. Šis uz kupenas uzmeta ieroci. Es jau kādu laiciņu biju gatavs. Skatījos viņa plintes stobrā. Kādi desmit metri starp mums, es izšāvu, viņš nokrita. Tas tad arī bija tas pirmais krievs. Tas nebija patīkami, bet tai mirklī es jutu, ka tas ir mans pienākums. Viņš ir ienaidnieks. Pēc desmit minūtēm mēs atkāpāmies, un krita arī pirmais soms. Kalle Rajala.

Grāmatās minēts, ka vēlāk somu karavīri jukuši prātā no nebeidzamās nogalināšanas, kā miesnieki šaudami krievu sūtīto lielgabalgaļu, kas viņu acu priekšā krājās kaudzē.

Siltie un aukstie stāsti

Maskēšanās apmetņus ar kapucēm, kas somu slēpotājiem bija virs drēbēm, britu militārais novērotājs sers Volters Sitrins kaut kā neasprātīgi nodēvēja par “amerikāņu kukluksklana formām līdzīgiem”. Somi ģērbās kā jau aukstumā – lai kārtu būtu daudz un aši novelkamas, valkājot rokdarbus, ar kādiem mājās mēdz būt pilns skapis – somu sievietes kara laikā, šķiet, adīja kā iedamas uzbrukumā, adīja nepārtraukti, ne tikai cimdus, šalles un zeķes, bet arī vestes, zem ķiveres pavelkamas kapuces, pat veselus slēpošanas kostīmus, ne visi esot bijuši ļoti skaisti, bet siltums dominēja arī kā estētiska kategorija. Vienā no tālaika hronikām, kur redzams, kā lotas – 1921. gadā tika dibināta brīvprātīgo organizācija Lotta Svärd, kas Ziemas kara laikā iesaistīja vairāk nekā 80 000 sieviešu – tin dziju, saiņo paciņās adījumus, pats interesantākais, kā viņas gatavo karavīriem siltās vestes, sagriežot avīzes, saburzot tās un piepakojot adījumu ar šādu starpslāni, biezu “preses oderi”. Aptuvenās zināšanas par “aukstuma fizioloģiju” lasot ļauj mierīgi savienot paskaidrojumus par to, ka aukstumā ātrāk sākas gangrēna, ar brīnumu stāstiem par tādiem gadījumiem kā janvārī pie Summas – par karavīru Lāksonenu, kuram caur formas tērpu un aitādas vesti cauri ķermenim izgājušas sešas lodes, bet neviens caurums neesot asiņojis, viņš pēc pāris stundām siltumā nācis pie samaņas – prasījis, protams, uzpīpēt – un dakteri teikuši, ka viņu no noasiņošanas izglābis tieši aukstums.

Uz sievietes pleciem Ziemas karā bija visa Somijas ekonomika, kas citādi būtu sabrukusi. Mājsaimniecības darbi, arī kara preču sagāde un ražošana – puse no ražošanā iesaistītajiem bija sievietes. Mazās lotas, vairāk nekā 500 grupas, kas organizēja meitenes, kopā 13 000 ļoti jaunu meiteņu, bija nodarbinātas kara virtuvēs un slimnīcās. Kinohronikās redzams, kā lotas – medmāsas trenējas sanitārajā vilcienā, nesot “ievainotos” vagonos iekšā un ārā, katram vagonam uzkrāsots sarkanais krusts, taču reāli šie krusti nelīdzēja pasargāt ievainotos no padomju uzlidojumiem, drīzāk otrādi – un tāpēc līdz kara beigām tika aizkrāsoti.

Apturētais padomju 163. divīzijas konvojs mežos pie Somusalmi. Šī garā kolonnā izstieptā divīzija bija viena no tām, ko somi iznīcināja ar matti  taktiku - ceļu pārrāvumi, saskaldīšana, novārdzināšana aplenkumā. (Foto no Somijas Ģenerālštāba Fotogrāfiju centra)

Ziemas kara sākumā tika pavēlēts somu karavīrus apbedīt turpat frontē, tomēr pilsoņkara laikā 1918. gada pavasarī balto armijā iedibinātā tradīcija vest kritušos uz dzimtajām vietām bija tik stipri iesakņojusies, ka pavēli nācās atcelt nedēļas laikā. Ziemas kara laikā kritušo pārvadāšana problēmas nesagādāja, bet Turpinājuma kara vasaras svelmē, īpaši pēc lielām kaujām frontē tomēr vaidoja pagaidu apbedījumus.

Atgriežoties pie stipri iepriekš pieminētās zāles – “aizaugt ar zāli”, protams, ir populāra aizmirstības metafora, bet ne jau tikai. Zāle pēc kara ir cita – pateicoties zirgiem. Karjalas zemesšauruma mežos, kur nomaļākās vietās vēl esot manāmi zirgu transportam izbūvētie improvizētie ceļi un pie tiem šur tur pa sarūsējušam pakavam, novērots arī tas, ka vietās, kur baroti krievu zirgi, kā arī gar ceļiem, pa kuriem vests siens, esot mainījusies augu valsts, ieviesušās pirms tam šeit neraksturīgas puķītes un zālītes, kuru sēklas ar sienu nokļuvušas šaurumā no Pievolgas un Krievijas vidienes.

Savukārt zirgs vai, precīzāk, cilvēka attieksme pret zirgu kara aprakstos nepārprotami lietota kā civilizētības mērs, un ļoti lielu somu nosodījumu izraisīja aculiecinieku ziņojumi par to, ka krievi savus zirgus dzinuši pa priekšu cilvēkiem mīnu laukos. Erki Palolampi savā grāmatā “Kollā turas”, kas balstījās uz kara laika piezīmēm un 1943. gadā iznāca arī latviski, apraksta krievu “kavalēriju bez jātniekiem”, kas dzīta pa ledu. Kāds smagi ievainots zirgs palicis netālu no somu pozīcijām, briesmīgi mocījies, vaidējis un kliedzis cilvēka balsī, ko nav varējuši izturēt pat daudzas nāves pieredzējuši karavīri, taču viņi gaišā dienas laikā zem pretinieku stobriem baidījušies līst laukā no ierakumiem, lai izbeigtu mirstošā dzīvnieka ciešanas. Tomēr pēc kāda laika kļuvis skaidrs, ka visi sajuks prātā, ja tā turpināsies, un mācītājs Eliass Simojoki pretēji komandiera pavēlei paņēmis pistoli un pa sniegu, pilnīgi atklāti un visiem redzami devies pie zirga. Neviens nav šāvis ne no vienas, ne otras puses, jo visi sapratuši, kas notiek. Pilnīgā klusumā mācītājs zirgu nošāvis un atgriezies ierakumā.

Par somu zirgiem rakstīja, ka tiem, salīdzinot ar lopiņiem, kam jākaro krievu pusē, klājas ļoti labi un, iespējams, tiem zirgiem, kurus somi ieguva kā laupījumu, ir paveicies. Bija sagādātas siena rezerves, hronikas kadros redzams, kā karavīrs zirgam uzmet seģenīti, un, vispār, kā saka somu jātnieku rotas veterāns Ēliss Tiainens: “Zirgu ar suni nevar salīdzināt, zirgs bija cilvēka sabiedrotais gan miera, gan kara laikā. Zirgs armijā bija vienība, viena atsevišķa vienība, tāpat kā viens kareivis.”

1935. gada oktobrī pieteicos brīvprātīgi jātnieku rotā. Mācībās saņēmām izlūkošanas uzdevumu. Diennaktī mēs nojājām vairāk par simt kilometriem! Zirgs darīja, kā vajadzēja, lieki neapstājās. Pēc tam sajūta kā pēc pārspīlētas visa ķermeņa masāžas. Ne visi mācēja uzreiz jāt. Bija, protams, tādu Helsinku kungu dēli, kas bija smalki apmācīti, bija lauku puiši, tie jau pieguļā zirgus bija veduši un jāja bez sedliem. Dažiem ar zirgu nekad mūžā nekāda darīšana nebija bijusi, viņiem bija vairāk jāsarauj un jāmācās. Jātnieku rotas kareivji atšķīrās no visiem pārējiem, ar ko gan citu, kā apburošajām jātnieku biksēm! No Karjalas kad atnāca uz Lapēnrantu puikas, visiem taisnas šauras bikses, bet te priekšā izskatīgi jātnieki platajās biksēs ar dzeltenām strīpām un vēl skeleta jakas – tā mēs jakas ar baltajām strīpām saucām. Nu, un puiši, protams, šo lielo ārējo atšķirību labprāt izmantoja. Vietās, kur bija meitenes, jātnieku rotas kareivji bija derīgākā manta! Starp rotām vispār bija tāda sacensība, kuri labāk izskatās un kuri ir labāki jātnieki. Bet tie jau tādi ierindnieku triki laika nosišanai un savai jautrībai. Mēs skaitījāmies labāki, bet tie, kas no Helsinku puses nāca, skaistāki. Kad jau bija nopietnā lietā jāiet, protams, cīnījāmies kopā līdz pēdējam. Jātnieku kopīgo garu piebeigt nebija iespējams. Jo jātnieku brigādes taču bija labākās, un bez zirga Somija savu neatkarību nebūtu saglabājusi, un pēc kara nekas nebūtu uzcelts bez zirga.

Pēc kaujas. Dzīvi palikušie somu karavīri. (Foto no Olli Kleemola attēlu kolekcijas. Publicēts Me olimme nuoria sotilaita, Otava, 2009)

Taurenītis uz maršala zižļa

Ļaujoties tiešai zirdziskai asociācijai, kas saprotama katram Helsinku centrā bijušam cilvēkam, sekos tāds kā viktorīnas jautājums: kas ir attēlots Somijas aizsardzības spēku attēlu krātuvē visbiežāk meklētajā, medijos visbiežāk publicētajā fotogrāfijā?

Nav grūti uzminēt – tas ir maršals Mannerheims. Aristokrātiski ekscentriskais barons, mundiera, stājas, cita laikmeta ilūziju un krievu imperatora piemiņas nelokāmais glabātājs. Pilsoņkara balto uzvarētāju ģenerālis, kuram izcīnītajā pilsoniskajā republikā pa pēdām sekoja vaina un pārmetumi par to, ka upuru skaits beigās tik ļoti novilka svarus uz vienu pusi, jo uzvarētāji neapstājās un turpināja neticami vērienīgi atmaksāt par sarkano teroru ar balto. Somu valsts aizsardzības sistēmas veidošanā un ārpolitikā ne vienmēr uzklausītais kritiskais prāts, par spīti visam izturētā Ziemas kara vecīgais un nogurušais virspavēlnieks, kas jau pēc pāris gadiem ar tik atsvešinātu sejas izteiksmi redzams nepopulārās Turpinājuma kara laika fotogrāfijās līdzās Hitleram vai Himleram. Pasaules kara beigu skumjais un nefunkcionālais 19 mēnešu termiņa “goda prezidents”, kas pēdējos piecus dzīves gadus vadīja Šveicē vai ar spieķi un punktainu tauriņu pastaigājās Nicā. Savādais Somijas patriots, kurš tikai ap 50 gadu vecumu bija negribīgi iemācījies somu valodu un savas izrunas dēļ ironiski salīdzināts ar Čērčilu, kas runā franciski, piebilstot, ka Čērčilam gan nav jāvalda Francijā. Viņam bija aizspriedumi pret demokrātijas plebejiskumu, bet somi 2004. gadā publiskas apspriešanas un balsošanas rezultā ņēma un iedabūja viņa nesatricināmo vēsturisko tēlu ar visu akmens zirgu tādā masu kultūras kanonā kā dižāko somu TOP 10. Pirmajā vietā.

Otrais jautājums – kā sauc pašlaik topošo līdz šim dārgāko filmu projektu somu kino industrijas vēsturē? Pareizi, “Mannerheims”. Taču par visu laiku dīvaināko Mannerheima tēmas filmu projektu var nosaukt pārdesmit minūšu garo animēto leļļu filmu “Urālu taurenītis” (Uralin Perhonen). Tas nav stāsts par Ziemas vai Turpinājuma karu, tajā atdzīvināts pilsoņkara laiks. “Urālu taurenīti” (tāda savulaik esot bijusi Mannerheima palama) var saukt par aizliegto tēmu rindas ledlauzi, pirmizrāde notika pirms diviem gadiem un Valsts televīzijā to noskatījās pusmiljons somu.

Šās filmas Mannerheims šķīstītavā izsver savus labos un sliktos darbus un nav zināms, vai viņš nonāk paradīzē vai ellē. Kentaurs – čemodāns ar Mannerheima seju Kirgizstānā satiek skaistu jaunu vīrieti, šamaņa mācekli. Mannerheima garās dzīves zelta laikmeta ceļojums zirga mugurā astoņtūkstoš kilometru un divu gadu garumā cauri Turkestānai uz Ķīnu un Tibetu, kurp viņu kā savu pārstāvi, pētnieku un impērijas izlūku sūtīja Nikolajs II, noslēdzās Lhasā, kur viņš iepazinās ar Dalailamu un par prieku un iedvesmu nākotnes filmu sižetu veidotājiem mācīja viņam šaut ar pistoli. Taču “Urālu taurenītī” galīgi nav šā tipa romantikas. Lielacainā lelle Mannerheims, aristokrātiskais kungs, aicina jaunekli sev par kalpu, atved uz Somiju, paved un pārvērš par taurenīti. Tad kentaurs taureni pamet likteņa varā somu pilsoņu kara viducī. “Urālu taurenītī” bez galvenā personāža darbojas nāve, Mannerheima kalps, sieva, sarkanarmijas atraitne un bārenis. Darbs tomēr nav par Mannerheima seksuālo orientāciju un maznozīmīgām dīvainībām, stāsts pilns viegli saskatāmiem tā laika notikumu simboliem: kara šausmas, zaudējums, vientulība un mīlestība, kurā laimīgs nav neviens, uzvarētāja, baltā ģenerāļa rokas notraipītas ar paša tautas asinīm. Filmas veidotāji atzīst, ka viņu metode bijusi galējība un tās mērķis – “modināt cilvēkus, lai runātu par joprojām vaļējām pilsoņkara rētām, ar kurām iesoļots nākamajos karos”. Daudzi gan, apcerot Somijas karus, ir teikuši – ne tikai Staļins, kurš vīlās iedomā, ka somu sociālās pretrunas un pilsoņkarā izlietās asinis 1939. gadā uzspridzinās šo valsti no iekšpuses, bet arī paši somi varbūt bija pārsteigti, ka agresijas priekšā šīs rētas izrādījās aizdzijušas ātrāk un labāk, nekā viņi to bija iztēlojušies. Viens no sakauto sarkano pārstāvjiem, Somijas komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Arvo Tuominens, vēlāk rakstījis par savām dvēseles mokām, apsverot Staļina piedāvāto iespēju atriebties politiskajiem pretiniekiem. Saprotot, ko patiesībā Somijai nozīmēs Staļina valdīšana, viņš tomēr atteicās iesaistīties uzburtajā “demokrātiskās Somijas valdības” parodijā, kas bija nepieciešama tikai agresijas šķietamai leģitimizēšanai – un tā iztika ar Oto Villi Kūsinenu. Tuominens gan esot noklusējis uzzinātos padomju invāzijas plānus, tomēr komunistiem Somijā pavēstījis, lai kara gadījumā rīkojas saskaņā ar savu sirdsapziņu, iznīcinājis partijas kartotēku un nozudis, bet ne mazums Somijā aizliegtās komunistu partijas biedru karojuši par savu valsti tāpat kā pārējie tās pilsoņi. Citējot vēl vienu deviņdesmitgadīgu veterānu, “Ziemas kara garu var raksturot ar teicienu: nepamet draugu nelaimē vienu. Kopības sajūta. Vienalga, tu biji sarkanais vai baltais, visi nu bijām kopā un domājām vienā virzienā.” Viņa vārdus apstiprina kauju iznākums. Taču kanonizētas atziņas miera apstākļos vērts pārbaudīt, nevis lietot kā tabletes, un 21. gadsimta sākuma režisore, vērā ņemama māksliniece, vēlējusies ar leļļu filmu no jauna – vai beidzot – uzsākt sarunu par daudzkrāsainā Mannerheima tumšajām pusēm. Pēc Tamperes filmu festivāla balvas iegūšanas 2008. gadā šo darbu vairs nebija iespējams ignorēt. Skaļākā brēka sacēlās par to, vai drīkst nomelnot nacionālo varoni uz nodokļu maksātāju rēķina, bet animācijas atbalstītājs, Somijas Filmu fonds atgādināja, ka šā fonda dalītā nauda nāk no azartspēļu lietotājiem. Tad Mannerheima aizstāvji lika galdā citu kārti – avīzēs un televīzijā parādījās gados vecāki cilvēki ar stāstiem par to, ka Mannerheims lencis viņu vecmāmiņas. “Filma atgādināja, ka Somijā joprojām uzvarētāji sevi pazīst filmas tēlos un zaudētāji jūtas kā zaudētāji. Ir nu gan uzvarētājiem melna sirdsapziņa, ja viņi nevar izturēt, ka lelles izspēlē un apšauba deviņdesmit gadus vecu varoņsāgu,” apgalvo autore.

Turpinājuma karš: lotas mazgā veļu frontes slimnīcas pagalmā (Foto no grāmatas"Kansakunta Sodassa" . Valtion painatuskeskus, 1990.

Filmas režisore Katarina Lillkvista kino studējusi Prāgā, taču viņa nāk no Tamperes, 20. gadsimta sākuma notikumu ieviestajos terminos runājot – no “sarkanās Tamperes”, kur par vēsturi runā kā par šodienu (“Viņi nesaka: Mannerheims bija fašists, bet gan: Mannerheims ir fašists!”). Starp citu, par saknēm – iespējams, Lillkvista ir labs piemērs ne tikai demokrātiskajām tiesībām mākslā un sabiedrībā par jebko uzdot savus jautājumus, bet arī vienkāršajai vēlmei būt piederīgam, eksistenciālai cilvēciskai nepieciešamībai ticēt tam, ko stāsta mana vecmāmiņa, nevis tam, ko stāsta tavējā, uzturēt un spodrināt savu tradīciju – tradīciju būt opozīcijā. Ļoti spilgti un kvalitatīvi, lai gan nesalīdzināmi akadēmiskāk šo ievirzi pārstāv kreisu uzskatu politiķis, bijušais Somijas ārlietu ministrs Erki Toumioja ar savu sarežģīto propadomisko vecmāmiņu dramaturģi Hellu Vuolijoki, kam viņš veltījis Finlandia balvas godalgotu biogrāfisku grāmatu. Precīzāk, grāmata stāsta gan par Vuolijoki, kas atgādina Aspazijas, Viļa Lāča un Emīlijas Benjamiņas krustojumu, gan par viņas māsu, ortodoksālo britu komunisti Salmi Datu Palmi – gan par visu kompakto, vecu attiecību pavedieniem caurausto somu politisko eliti.

Ilggadējā Lotta Svard organizācijas vadītāja Fanija Lūkonena (no kreisās) pēc Otrā pasaules kara strādāja bibliotēkā un mira no infarkta 1947. gadā. (Foto no Pohjois  - Pohjanmaan muzeja, Uuno Laukkas kolekcija)

Bet Katarina Lillkvista pārzina Tamperes vēstures arhīvu, un tur viņa esot uzgājusi nostāstu par ģenerāļa kalpu, kas uzticīgi gludinājis viņa drēbes. Uzreiz iešaujas prātā frāze no Mannerheima memuāriem, par kuru vēstures beletrists Viljams R. Troters saka – viens no retajiem subjektīvā viedokļa uzplaiksnījumiem, kas izgaismo viņa citādi sauso stāstu. Tērpies cara virsnieka mundierī, Mannerheims ierodas nu jau boļševiku pārņemtajā Petrogradā. “Man bija pretīgi noskatīties, kā ģenerāļi paši nes savas mantas. Man tomēr izdevās atrast divus zaldātus, kuri visai labprāt parūpējās par manējām.” Bet Katarinai ar šo snobisko sentimentu nav gana: “Klausījos Mannerheima pašos pēdējos dzīves gados ierakstītu sarunu, ļoti skumju. Dzīve bija aizgājusi, un kas bija palicis? Kas viņš bija par cilvēku? Viņš izklausījās noguris un pavisam viens. Varbūt viņš tiešām mīlēja to kalpu? Un pārējos? Kā tad ar sievu?” Pēc desmit kopā ar Anastasiju Mannerheimu (dzimušu Arapovu) pavadītiem gadiem laulība pārvērtās par dzīvošanu šķirti, vēlāk to noslēdza oficiāla šķiršanās. Anastasija ar abām meitām, Sofiju un Anastasiju, pārcēlās uz ASV, bet nomira Parīzē. Meitas nekad neapprecējās, Anastasija jaunākā iestājās klosterī. Savos 700 lappušu garajos memuāros Mannerheims laulībai un ģimenei ir veltījis vienu teikumu. Tas nudien nepieder viņa populārākajiem izteikumiem. Daudz biežāk pārlasīts un citēts pavisam cits maršala teksts, ar kuru viņš vērsās pie somu karavīriem 1940. gada 14. martā – pavēle par karadarbības izbeigšanu. Jau pāris dienas vēlāk Latvijas armijas štāba informācijas daļa tās tulkojumu izplatīja arī Latvijas armijā. Šis dokuments ir saglabājies un tajā redzami pasvītrojumi, ar kuriem latviešu štābs gribējis saviem virsniekiem īpaši uzsvērt dažas no somu armijas virspavēlnieka atziņām – apliecinājumus somu varonībai, pretošanās lietderībai un gatavībai to turpināt, neraugoties uz Rietumu atbalsta trūkumu, viedokli par krievu atšķirīgo pasaules uzskatu un par somu vēsturisko misiju aizstāvēt Rietumu civilizāciju. Varētu teikt, Mannerheima formulējumi veido arī latviešu pasaules uzskata tradīciju, lai gan neatbilst latviešu reālajai rīcībai.

Bet somu dokumentālais kino Mannerheimam piezogas arī no Rietumu puses – ar visjaunāko kara tēmas filmu “Gēringa zizlis” (Göringin Sauva, 2010) Režisores Pīas Andelas darbs tikko apbalvots Tamperes filmu festivālā un tas nav nekāds brīnums, jo filmā izmantoti informatīvā kara žurnāla Nr. 52. arhīva materiāli, kas skar kārtējo tabu: Mannerheims un fašistiskā Vācija. Kinožurnāla izrādīšanu kinoteātros, pateicoties Mannerheima prasībai, aizliedza jau nedēļu pēc tā pirmās demonstrēšanas, aizliegumu atcēla tikai pēc sešdesmit pieciem gadiem – un tad to ieraudzīja Andela. “Gēringa zizlis” sastāv no kara operatora Feliksa Forsmana slepenā uzdevuma laikā Vācijā 1942. gada jūnija beigās filmētā materiāla un no 15 gadus vecas intervijas ar pašu dēkaini Feliksu, kurš karā strādāja kopš Ziemas kara pirmās dienas un bija iesaukts par “Filmu Forsmanu”. Forsmans runā par kara filmētāju un fotogrāfu ikdienu, par jauna cilvēka atrašanos kara vidū un pasaules politikas degpunktā. Vecais vīrs nav slēpis to sajūtu, kas nolasāma arī vairākos citos jaunākajos somu dokumentālajos darbos par karu: būt par Vācijas sabiedroto ir bijis mazāks kauns, nekā brāļoties ar Krieviju, un tas ir skaidrs mūžīgi mūžos, āmen: “Es esmu vienīgais, kam ir materiāla oriģināls. Par spīti tam, ka pēc kara Kontroles komisija pavēlēja visu atdot uzvarētājam,” stāsta Forsmans.

Mannerheims Nepālā 1937. gada 1. februārī, medībās kopā ar maharadžu Džudu Šumu Šeri Džumu Bahdūru Ranu. Mannerheima nomedītais tīģeris, kura ādu viņš aizveda uz Somiju, bija 3,23 metrus garš (Foto no Somijas Kara muzeja kolekcijas)

Forsmans nezināja, kas viņam būs jāfilmē 1942. gada vasarā. Tā bija viņa otrā slepenā misija, pirmā bija Hitlera pārsteiguma vizīte Somijā Mannerheima septiņdesmit piektajā dzimšanas dienā – kā uzsvērts filmā, vienīgā reize kara laikā, kad Hitlers esot izceļojis ārpus Vācijas. No šīs vēsturiskās ciemošanās Somijā palika unikāls suvenīrs. Somijas sabiedriskās raidorganizācijas YLE skaņu operators Tūrs Damens vilciena salonā, kur atradās Mannerheims ar Hitleru, ielika mikrofonu. Tā bija operatora paša iniciatīva, ierīces vadi nāca ārā pa logu. Tapa 11 minūtes garš ieraksts un tas ir vienīgais jebkad veiktais ieskaņojums, kur Hitlers nesniedz iepriekš sagatavotu priekšnesumu, bet sarunājas, precīzāk – norunā monologu, brīvi improvizējot. Hitlers Mannerheimam stāsta par savas armijas neveiksmēm pie Maskavas – tajās viņš vaino sliktu laiku, lietu un sniegu. Hitlera personības eksperti norāda, ka balss modulācijas un valodas lietojums šajā ierakstā atšķiras no oficiālā Hitlera – pārsteidzot klausītāju ar proletārisku izteiksmi un atbrīvotību. Vācu aktieris Bruno Gancs Damena ierakstu izmantoja, gatavojoties Hitlera lomai Olivera Hiršbīgela filmā “Sakāve” (Der Untergang). Monologs pēkšņi apraujas, jo Hitlera došībnieki pamanīja ierīces vadus. Damenam viņi ar zīmēm esot parādījuši, ka pārgriezīs viņam rīkli, tomēr nekas slikts ar viņu nenotika. Viena kasete nonāca cenzūras rokās, bet otru Damens līdz pat savai nāvei, līdz 1992. gadam, glabāja garāžā.

Atgriežoties pie Forsmana gaitām – kara operators tika ieģērbts jaunā formas tērpā un kopā ar fotogrāfu Kalli Šēblumu norīkots līdzi Mannerheima diplomātiskajā atbildes vizītē. Felikss atceras, ka mirkli pirms Mannerheima tikšanās ar Hitleru uz “Vilku midzeņa” kāpnēm viņš apjautis, ka atrodas Hitleram pa kājām, bet Hitlers esot iecietīgi apgājis operatoru un apsveicis Mannerheimu ar ierašanos midzenī. Vēlāk somu maršals devās pie Gēringa. Filmētajos materiālos grūti nepamanīt Mannerheimam rokā maršala zizli, kas septiņdesmit piektajā dzimšanas dienā tika viņam piešķirts reizē ar goda nosaukumu Somijas Maršals, zizlis pieder pie parādes formas un ir visur līdzi. Arī Reiha maršalam Gēringam bija līdzīgs. Un, lūk, kamēr Mannerheims ar Gēringu aizgāja iedzert kafiju, Felikss medību villas priekštelpā uz galdiņa pamanīja abu maršalu zižļus, saprata, ka tādas iespējas otrreiz nebūs, paskatījās apkārt, un... radās vienkārši materiāls lieliskai mūsdienu filmai.

Kara operators Fēlikss Forsmans (no kreisās) un Mannerheima fotogrāfs Karls (Kalle) Šjēblums 1942. gada jūnijā, Hitlera štābā "Vilka midzenis" (Foto autors nezināms)

Aizsardzības kora ratēdžija

Somu bibliotēku virtuālajā grāmatu meklētājā Helmet, ievadot atslēgvārdu Talvisota (Ziemas karš), izvēles ailītē parādās pusotrs tūkstotis grāmatu – pētījumu, memuāru, romānu, šīs grāmatas nāk klāt neapsīkstošā straumē, un daļa tikpat viegli aizplūst kaut kādā bezsvara stāvoklī, bet dažas “nosēžas”.

Tamperietis no tekstilrūpnīcas savulaik bija arī Veine Linna, slavenās Turpinājuma karam veltītās grāmatas “Nezināmais kareivis” autors. Romāna ekranizācija tapa jau 1955. gadā, un šī Edvīna Laines filma, ko neviens netaisās atzīt par šedevru, toties skatās regulāri un masveidīgi ap valstsvētku laiku, līdz ar 1989. gadā uzņemto Pekas Parika filmu “Ziemas karš” (Talvisota) pēc Anti Tūri grāmatas, kas arī jāzina visiem somu vidusskolēniem, ir tāds “pamatkorpuss”, pamatīgs un it kā bez liekiem izaicinājumiem. Lai gan izaicinājumi, it īpaši jau “Nezināmajā kareivī”, protams, ir. Anti Tūri centrālie varoņi ir divi laucinieki, brāļi Hakalas no Kauhavas ciema (tā ir arī rakstnieka dzimtā vieta) Pohjanmā jeb Ostrobotnijā – un visi viņu vadā mobilizētie rezervisti, kas vēl pirms kara sākuma dodas uz mācībām, ir no šī novada. Viņiem pietrūkst formas tērpu, dažiem iedod tikai kokardes, ko piespraust civilajam apģērbam, savu pirmo karavīra algu viņi ziedo armijas apgādei. Šajā grāmatā un filmā viss atšķirīgais, lokālās identitātes, proletāriskās un pilsoniskās piederības apzināšanās tikai iezīmējas, bet netematizējas, netiek artikulēts kā svarīgākais, katrā ziņā daudz emocionālāk izskan vilšanās apgalvojumā, ka “Amerika palīdzēs” un smagi ievainotā jaunākā brāļa frāze, kas acīmredzami ietver visas Somijas tābrīža sajūtu – “viņi visi tur aizies bojā”.Veines Linnas grāmatā vienotības cena ir daudz acīmredzamāka, jo viņš sapulcējis vienuviet visu Somijas novadu pārstāvjus, bet par vienības komandieri, vīru ar reālu autoritāti, iecēlis “sarkano”. “Nezināmais kareivis” ir liels izaicinājums tulkotājam, kam jātiek galā ar šo atšķirīguma klātbūtni valodā. Runā, ka pats autors nemaz nav gribējis dialektu lietai pieiet tik enciklopēdiski un novest to līdz konsekvencei, piepalīdzējis esot ļoti darbīgs redaktors, tas pats, kurš veicis dažus politkorektus svītrojumus vietās, kur vīri pārāk sulīgi spriež par “frontes lotu” tikumiem, nolamā politiskos pretiniekus vai izsakās par Dievu, tāpēc reāli pastāv divas grāmatas versijas – izdota ir arī nelabotā, lai gan autors nav protestējis pret laboto. Latviski pirmais izdevums parādījās jau sen – Egona Spēka tulkojumā no zviedru valodas to 1956. gadā izdeva apgāds “Imanta” Kopenhāgenā; drīz redzēsim jauno tulkojumu, kurā Maima Grīnberga attiecībās ar dialektismiem izvēlējusies citu konsekvenci: neviens personāžs nerunā gluži dialektā, bet tas spēcīgi iekrāso katra runātāja literāro latviešu valodu. Galvenā varoņa Anti Rokkas runas, kas vecajā tulkojumā bija pielīdzinātas ventiņu mēlei, tagad, atbilstošāk viņa austrumkarēliskajai cilmei, kļuvušas latgaliskas. Viņš vairs neskaidros: “Tagad paklauses. Liet i tād, ro če. Ja tu sāks jemt kājs pa plecim, tad tov būs jāļeke li pat Botnijjs līc. Viņš ļeks tev nopakaļen, pa to tu var būt drošs. Bet ja tu stāv uz viets un neatkāpies ne coll, ko tu dome, viš dars? Viņam nebūs nikād lab jušen te paše bedre, kur tu i. Tas i noslēpams a vis aizstāvšans kar. Nekād cit skunst nav un nebūs.” Taču viņa uzskati nebūs mainījušies: “Povej. Tā būšana ir tāda. Jo tu laidīsi ļekas vaļā, tod varēsi ļekot līdz Botnijas līcim. Jie nāks pokaļ, por tuo vori nešaubītīs. Bet, jo tu poliksi uz vītas un ne vella nekustēsi, tod kuo šim darīt? Vīnā bedrē jūs abi nesaderēsīt. Tāda ir tā aizsardzības kora ratēdžija. Citas gudrības te nov un nebūs or.”

Savukārt Linnas grāmatas īstenais novatoriskums vēstures un patriotisma interpretācijā parādījās tad, kad tika sareizināts ar režisora Kristiana Smeda veiksmi izrādē, kur skatītājam ir atļauts par smago kara upuri domāt ne tikai kā par neapspriežamu un svētu, no augšas uzliktu pienākumu, bet arī kā par katra cilvēka personiskas izvēles tiesībām. Publika kopā ar “sarkano” Koskelu nodzied strādnieku kaujas dziesmu, sastingusi noskatās, kā mūsdienu somu politiķu bildēm salaiž pierē lodes un beigās pēc vārdiem “Somija ir mirusi...”, ieturējusi klusuma brīdi, ar ovācijām sauc: “Lai dzīvo Somija!”

Somu kājnieku ģenerālis un Mannerheima krusta bruņinieks Ādolfs Ērnrūts, kurš 2004. gadā iebalsots par ceturto dižāko somu aiz trim prezidentiem - Mannerheima, Risto Riti un Kekonena. 1948. gadā Ērnrūts pārstāvēja Somiju Londonas Olimpiskajās spēlēs jāšanas disciplīnā. Ģenerālis turpināja dienestu līdz 1965. gadam, nodzīvoja 99 gadus, personīgi satika 11 Somijas prezidentus un tika apglabāts netālu no Mannerheima. 90. gadu sākumā Ērnrūts kļuva par Somijas kara veterānu publisko seju un jaunāko paaudžu atmiņā palika ar savu runu patētismu un tiešumu. Savā pēdējā runā Ērnrūts izteica atbalstu ProKarelia kustībai un tās plāniem atgūt zaudētās teritorijas Karēlijā. Veterāna runas bieži parodētas un joprojām lielā skaitā atrodamas YouTube. (Foto no Somijas Kara muzeja kolekcijas)

Trauma ar profesoru atļauju

Filmu virknē, kas mainīja spēles noteikumus kara tēmu atspoguļošanā, viena no pēdējā laika virsotnēm bija arī Jerna Donnera 2009. gada rudenī pabeigtā “Pratināšana” (Kuulustelu) – filma, kas kļuva iespējama, kad atklātībā nonāca Helsinku policijas pratināšanas protokolu grāmatas, un padomju spiedzes Kertu Nuortevas lieta izrādījās viena no retajām, kurā visi pielikumi un sīkumi bija saglabājušies, kamēr daudzas citas lietas bija iznīcinātas vai nepilnīgas. Taču šī kino tendence nebija radusies tukšā vietā.Viens no iezīmīgiem mirkļiem, kas daudz ko mainīja, bija 2006. gada 18. novembris, saulaina sestdiena, kad somi savā lielākajā avīzē Helsingin Sanomat ieraudzīja septiņas no simtiem līdz tai dienai slepenībā turētām kara fotogrāfijām.

Jebkurš soms tagad varēja piekļūt trīssimt Ziemas un Turpinājuma kara fotoattēliem Aizsardzības spēku attēlu krātuvē. Savulaik attēlus apzīmogoja kā publicēšanai un apskatei “nepiemērotus”. Vairākkārt atjaunotais lēmums par attēlu slepenību, izrādās, vairāk bijis balstīts politiskos apsvērumos, nekā saudzībā pret attēlos redzamo bojā gājušo tuviniekiem. Slepenība pēc jaunā Informācijas atklātības likuma (Act On Openness) stāšanās spēkā vairs nebija iespējama, un atbildība par fotogrāfiju publicēšanu vai nepublicēšanu nu gūlās uz mediju pleciem.

Helsingin Sanomat septiņu attēlu publicēšanu un izpratni par ētiku pirms četriem gadiem skaidroja šādi: vēlamies ne tikai paplašināt lasītāju priekšstatu par karu, bet arī parādīt, kādi attēli Somijā savulaik uzskatīti par slēpjamiem. Publicējot fotogrāfijas, tika ņemta vērā ne tikai attēlos redzamo personu privātuma aizsardzība, bet arī kopš kara beigām pagājušais laiks. Arhīva mapē ir bildes ar padomju partizānu izpostītu ciemu Lapzemē 1944. gadā. Pūstoši, puskaili bērnu un sieviešu ķermeņi purvainā pļaviņā. Piecus gadus veca blonda zēna ķermenis kravas mašīnas piekabē. Citā mapē – cilvēkēdāji. Ielenktie krievu armijas karavīri, kāda attēla otrajā pusē notikumu izklāsts un datums: “1942. gada janvāris. Pēc kaujas krievu kareivji nogriezuši gabalus no kritušo biedru līķiem un nesuši līdzi mugursomās. Krievu atkāpšanās operācijas laikā somi cilvēkēdājus iznīcinājuši. Trīs kritušo mugursomās atradās gaļas gabali.” Vēl citā mapītē – attēli ar nāves soda izpildes ainām. Noķerts krievu izpletņlēcējs smejas somu virsniekam sejā (fotogrāfijas otrā pusē uzraksts: “Izpletņlēcējs smejas par pēdējo vēlēšanos”). Kara ārprāts turpinās tālākajās bildēs. Pēc krieva un soma kopīgas cigaretes kareivji, nāves sprieduma izpildītāji, ieņem savas vietas un tēmē uz izpletņlēcēju. Pēdējais attēls, spriedums izpildīts. Kaste ar tā sauktajām šausmu bildēm no Ziemas kara un Turpinājuma kara atradās Aizsardzības spēku attēlu krātuves seifā Santahaminā, tajā pašā seifā līdz 2006. gadam glabājās arī lēmumi par šo attēlu slepenību. Pēc tam bildes tika pārvestas uz Kara arhīvu, jo Santahamina ir militāra teritorija, kur var nokļūt tikai ar īpašām atļaujām. Lēmumos nav atrodami izvērstāki skaidrojumi, kāpēc fotogrāfijas nav piemērotas apskatei, bet dažus secinājumus, protams, var izdarīt. Paši slepenākie slēpjamo listē ir attēli ar krievu karagūstekņiem. Nav gribēts ērcināt Padomju Savienību. Tādā pašā svarīguma kārtībā nerādāmo saraksts apstiprināts arī 1981. gada lēmumā. Droši vien domāts arī par to, ka propadomiski noskaņoti somi būtu varējuši izmantot gūstekņu un padomju spiegu bildes savas propagandas vajadzībām.

Pētnieki un žurnālisti zina, ka īpašos gadījumos pielaide seifam tomēr bijusi iespējama jau 1990. gadā, uzreiz pēc Padomju Savienības sabrukšanas. “Mainījās pasaules karte, līdzi mainījās Somijas ārpolitikas virzieni,” avīzē Helsingin Sanomat 2006. gada rakstā “Pārāk šausmīga kara bilde” desmitgades gaitu komentē pensionētais attēlu krātuves priekšnieks Juha Mūrulainens. Izmaiņas noteikumos atspoguļo tā saukto “somiskošanās” laiku – visi, žurnālistus ieskaitot, bija uzmanīgāki, nekā būtu bijis vajadzīgs, visi strādāja ar drošs paliek drošs metodēm. Mūrulainena laikā, 90. gadu sākumā dažus attēlus atļāva publicēt grāmatā par partizānu izpostītajiem ciemiem un civilo iedzīvotāju slepkavībām: “Kara laikā un uzreiz pēc tam tika pavēlēts izvairīties no kara pieredzes atstāstīšanas, un tiem, kas, piemēram, kaut ko zināja par šiem ciemiem, bija jāklusē. Pēc publicēšanas attēli kļuva brīvi nomedījami, no grāmatas lappusēm tie aizceļoja tālāk uz medijiem, bet pa tiešo avīzēm joprojām nekas netika dots. Cilvēkēdāju bildes negribējām dot, jo nav nekādas vajadzības, lai ap tām sāktu ņemties,” saka Mūrulainens, “kāpēc būtu jāizplata runas par krievu kanibālismu? Neviens vesels cilvēks no tādiem attēliem labumu negūst. Esmu dzirdējis veterānu stāstus – kā ir, kad atrod savu komandieri kritušu un ienaidnieks no viņa ir izēdis gabalu. Redzētā ietekme uz cilvēka prātu ir bijusi šausmīga un postoša vēl ilgi pēc kara beigām.” Partizānu attēlus beidzot ieraudzīja arī nopostītajos ciemos bojā gājušo iedzīvotāju tuvinieki, parādījās vārdi, uzvārdi, vecums, upurus pazina. Tagad arī somiem ir bildes ar kaudzēs sakrautām cilvēku mirstīgajām atliekām. Tiem, kas dzirdējuši tikai Veterānu apvienības vadītāja Ādolfa Ērnrūta diženos varoņstāstus, ir svarīgi ieraudzīt kaut ko arī aiz tā. Ērnrūts ir dižo somu topa 4. numurs. Starp viņu un maršalu šajā cieņas tirgū atrodas divi prezidenti – kara gadu prezidents Risto Riti (pirms tam vadīja Somijas banku, bet pēc tam saskaņā ar Kontroles komisijas prasību tika apsūdzēts par sadarbību ar Vāciju un notiesāts uz 10 gadiem), pēckara prezidentūras rekordists Urho Kekonens – lai kā sadalās lomas, visi savā ziņā “kara laika cilvēki”. “Karš ir arī kaut kas cits, ne tikai varonība, un jaunā informācija var pamodināt jauna veida līdzcietību,” atgādina vēstures profesors Seppo Hentila.

Sarkanarmieša Soročinska vēstule sarkanarmieša A. Patlaja tēvam

Patlaja, kurš gāja bojā 4. martā, piecos pēcpusdienā Karēlijas zemesšaurumā, cīņās ar baltsomiem par Pēru staciju pie dzelzceļa līnijas no Vīborgas uz Somijas ziemeļrietumiem, tēvam

Es ar jūsu dēlu kopā nedienēju. Viņš bija citā mūsu 344. strēln. pulka rotā. Kad mūsu pulku kaujās novājināja, 23/II mūsu pulks devās prom no uguns līnijas uz Kemero staciju, lai pārformētos un saņemtu papildinājumu, bet mūs nomainīja cits pulks. No mūsu pulka saformēja triecienbataljonu. Kopš tā momenta mūsu ložmetējnieku vadā palika 5 cilvēki. Mums iedeva papildspēkus, kuros bija jūsu dēls. Mūsu vads kļuva par draudīgu spēku un mēs devāmies likvidēt briesmu perēkli mūsu divīzijas aizmugurē, jo somi pārrāva fronti un no jauna ieņēma savus nocietinājumus. Mums nācās šiem nocietinājumiem uzbrukt no ezera puses. Tā mēs bijām kopā ar viņu no 24/II līdz 26/II. Naktī 27/II mūsu rota devās izlūkos, un līdzi arī mūsu ložmetējnieku vads ar 3 ložmetējiem. Es biju pirmais numurs, bet jūsu dēls bija cits numurs pie mana ložmetēja. Viņš man palīdzēja. Mēs iegājām tālu somiem aizmugurē. Viņi atklāja mūs un sākās kauja. Mūsu rota cīnījās ar somiem viņu aizmugurē. Viņi mūs ielenca un mēs domājām, ka būs jāmirst. Mums uz 3 ložmetējiem bija 60 m lentes. Ienaidnieku mēs iedragājām, ienaidnieks apjuka, mēs izmantojām mirkli un izrāvāmies no aplenkuma.

Mūsu divīzija 27/II bija pārrāvusi pretinieka flangu un mēs bijām tālu iekļuvuši somu aizmugurē, bez kaujas ieņēmām somu štābu un ar nelielu kauju ieņēmām staciju Pēru. Pēru stacijā mūsu rota palika uz 20 stundām atpūsties. Tajā brīdī mums daudzi kaujinieki bija izsisti no ierindas, tāpēc mani, sarkanarmieti Soročinski, ielika par nodaļas komandieri, bet jūsu dēlu par ložmetējnieku – pirmo numuru. Tā mēs arī turpmāk rīkojāmies. Viņš man bija godīgs kaujinieks ložmetējnieks. Es viņam pateicos, kad mēs nebijām piesaistīti virtuvei, viņš mani pacienāja ar nevārītu kāli, dzeltenu. Fronte no Pēru stacijas atvirzījās kādus 10 km un tur somi nostiprinājās pie dzelzceļa. Mūsu bataljonam spēki bija nelieli un mēs vēl nevarējām ienaidnieku triekt tik ātri. Mēs pie šā dzelzceļa turējām aizsardzību un pievilkām klāt pārējos mūsu bataljona spēkus. 4. martā piecos pēcpusdienā tika dota pavēle sasist ienaidnieku nocietinājumā un saņemt gūstā. Es sasēdināju savu nodaļu tankos ar ložmetējiem, ko sedza speciāli vairogi, un mūsu rota sāka virzīties tankos uz ienaidnieku. Ienaidnieks atkāpās un sakoncentrēja spēkus pie nocietinājuma. Mēs apstājāmies, visi nokāpām no tankiem. Tankisti un kājnieki devās pie nodegušajām mājām, ko somi bija atstājuši. Mēs apžāvējām velteņus, autus un dūraiņus, apsildījām rokas un atkal sākām uzbrukt ienaidniekam. Ienaidnieks, lai apturētu mūsu virzību, atklāja stipru uguni no trim pusēm. Jūsu dēls sēdēja pie ložmetēja un šāva no tanka, es sekoju ienaidnieka izvietojumam. Ienaidnieks sakoncentrēja uguni uz mūsu tanku, jo tajā bija mūsu vads ar diviem ložmetējiem, kas nedeva ienaidniekam atelpu. No neliela attāluma tiešā tēmējumā trāpīja pa mūsu tanku, sadragāja abus balsta ložmetējus. Vienu ložmetējnieku ievainoja galvā, sašķaidīja galvaskausu, bet jūsu dēlam šāviņš atrāva galvu. Kažoks aizlidoja kopā ar ložmetējiem, bet galva palika augšā uz tanka. Man cits šāviņš trāpīja rokā un es nolidoju sniegā. Līdz rītam ienaidnieks bija pa tīro iznīcināts, kaut arī sēdēja dotā. Tur par dzimteni gāja bojā jūsu dēls. Es 8/III aizkļuvu līdz frontes hospitālim un mani nosūtīja uz Ļeņingradu. No turienes uz sanatoriju Krimā, ārstēt roku. Tagad esmu atkal armijā, tikai ļoti sāp roka, nezinu, kas būs tālāk. Labi atceros jūsu dēlu. Viņš bija ļoti kluss, pieticīgs, vienmēr naktī man lūdza, lai palaižu viņu tankā pažāvēt velteņus un autus, dūraiņus, un atkausēt maizi, kad tā bija, un es viņam ļāvu, pats paliekot viņa vietā. Pēc minūtēm 30-40 viņš atgriezās no tanka, priecīgs, ar sausiem autiem un atkal gulēja 50 grādu salā sniegā pie ložmetēja, saņēmis rokturus un gatavs katru minūti izšaut 100 lodes uz ienaidnieku.

Atceros vēl šitādu gājienu. Mēs ieņēmām ciemu, izveidojām aizsardzību un viņš man palūdza, lai palaižu. Viņš aizgāja un atkal atgriezās, atnesa man labus skābus somu ābolus un speķi. Atceros, ka 1/III mēs ar viņu vārījām kartupeļus uz degošas somu mājas, jo mūsu virtuve bija aizmugurē.

Nu īsumā tas būs viss.

Ar sveicienu.

Sarkanarmietis Soročinskis.

Par jūsu dēlu tiks ne viens vien ienaidnieks iznīcināts, ja uzdrošināsies vēl mums uzbrukt. Atvainojiet, ka tik slikti rakstu, jo stāvu sardzē un nav laika. Par jums man to visu pateica Sereda no jūsu ciema.

Lūdzu, atrakstiet man vēstuli. Man brālis, tā paša gada kā jūsu dēls, tur nogalināts, bet otrs brālis, 1917. gada, vēl pa hospitāli, norauta kāja.

Aizsardzības spēku attēlu centra bilde nr. 153443: Kritušo pārvadāšana. Ceļš Uusikirkko - Summa, 1944. gada 6. jūnijs. Viens no agrāk slēptajiem kara attēliem, ko Helsingin Sanomat publicēja 2006. gada 18. novembrī. Uz jautājumu, vai kravas kastē ir tikai vienas vai abu karojošo armiju kritušie, attēlu centra speciālistiem atbilde nav zināma (Foto - JPauli Myllymaki. No Poulustusvoimien Kuvakeskus kolekcijas)

Trauma, komplekss – tas ir jaunās paradigmas atslēgvārds. Vēsturnieks Sepo Cetterbergs, kura grāmata par Igaunijas vēsturi bijusi pērnā gada lielākais Igaunijas dižpārdoklis, stāstot par Ziemas karu, beigās pasaka neiztrūkstošo frāzi – “mēs nosargājām savu neatkarību”, un piebilst: “Taču bijām ļoti atkarīgi no Maskavas. Ne velti Brežņevs teica – Somija mums jau ir kabatā. Vai jūs ievērojāt, cik ļoti atturīgi savos izteikumos somu politiķi bija 2008. gada Gruzijas krīzes laikā? Mums vajag, lai nāktu jauna politiķu paaudze, kurai nav “finlandizācijas” laiku kompleksu.” Vēsturnieks Oula Silvennoinens pirms dažiem gadiem satricināja Somijas sabiedrisko domu ar īpaši traumatisku atklājumu, ka pastāvējusi Einsatzkommando Finnland, kas bijusi iesaistīta ebreju iznīcināšanas akcijās ārpus valsts robežām. Vēsturnieks Antero Holmila, nesen izdotās grāmatas “Ziemas karš citu acīm” (Talvisota muiden silmin) redaktors, apgalvo: vispārpieņemtais uzskats, ka karu uzsāka citi, ka vainīgie bija Molotova–Ribentropa pakta arhitekti, nacistiskā Vācija un Padomju Savienība, ietekmē veidu, kā par šo konfliktu tiek diskutēts un kā to atceras. “Ir gan grūti, gan bīstami vispārināt, runājot kolektīvā līmenī. Ļoti maz vietas šajās sarunās ir nožēlai. Es gribētu teikt, ka tā ir trauma, kas attēlota kā varonīga rīcība. Karam bija slēptās ietekmes, un diskusija par traumējošo pusi ir tikko sākusies.” Jaunais un atklātais vēsturnieks, kurš par prieku vectētiņiem un vecmāmiņām atzīst – Ziemas karš “pierādīja, ka morālās vērtības, tādas kā patriotisms un kopīgs darbs liela mērķa vārdā, bija un ir lielā cieņā”, manifestē daudzās galvās mītošu uzskatu: svarīgais virziens, kurp jāiet vēsturniekiem, kurp šīs savas galvas jānes visai sabiedrībai, ir atbrīvošanās no nacionāliem mītiem. Kad viņš saka: “Atmiņās par karu vienmēr ir nostalģisks skats uz Somiju,” rodas divēja sajūta – šis jaunais cilvēks un šis jaunais laiks reizē iedrošinoši uzsit tev uz pleca – un arī izrauj no rokām tādu kā mirušu bērnu, ko tu esi auklējis pārāk ilgi, un nu, viņaprāt, ir laiks to guldīt kapā. Tas šķiet kaut kur jau lasīts – nu, protams, “Nezināmajā kareivī”: ““Jaunais ierocis,” baiļodamies bija stostījies vecīgais tēvs, jauzdams, ka pasaules vēstures gaita nevēlas pieciest šo idilli Eiropas ziemeļu stūrī, kurā viņš tik laimīgi bija dzīvojis. Darbdienā nodrošināti ierēdņa ienākumi, svētdienās aizsargu apmācības ar sekojošiem nākotnes sapņiem. Ar tādiem sapņiem, ko spēj izgudrot vienīgi kādas jaunas nācijas izglītoto aprindu otrās paaudzes sirdsšķīstais naivums.”