Tiem, kam neironi šķiet pārliecinošāki par daimoniem un sinapses šķiet saprotamākas par moirām, grūti domāt par dvēseli. Īpaši latviešu valodā, kur tā vēl jāizķeksē no sentimentālas lētticības, kristiešu nedomāšanas un poētisku tēlu purva. Vārds tā aizkrāmēts ar nebūtisko, ka ceļš līdz domai kļūst iespējams, tikai laužoties cauri nepārdomātu domu gruvešiem, bet par to, kā no domas nonākt līdz lietai, nav pat nojausmas. “Dvēsele kaut kādā ziņā ir viss esošais”, it kā garāmejot, it kā kopsavelkot reiz uzrakstīja Aristotelis, bet, lai saprastu – “kādā ziņā”, nākas domāt līdzi viņa rakstītajam par domāšanas vai saprašanas iespējamību.
Nesen ar draugiem lasot “Faidonu”, kur Platons vairākos piegājienos tiecas parādīt dvēseles nemirstību, manu uzmanību piesaistīja tas, ka dvēseles jēdziens parādās, jautājot par nāvi. Citiem vārdiem, lai ko saprastu ar “dvēseli”, tā var tikt pamanīta nāves gaismā (vai tumsā, ja gribat). Izjautājot nāvi, izgaismojas dvēsele, vai otrādi – dvēseles jēdziens iegūst jēgu, mēģinot saprast nāvi. Tas ir viens ceļš. Platons dvēseli paradoksāli izpleš starp tīru saprašanu, uz kuru tā tiecas un kurai līdzinās, un ķermeni, kuru dvēsele dara dzīvu, lai gan stipri prieki vai sāpes mēdz dvēseli pienaglot ķermenim. Tomēr Platons dīvainā kārtā neuzdod jautājumu, kas ir dvēsele, un līdz ar to tiešā veidā arī nemeklē atbildi. Šī izvairīšanās liek domāt par to, ka dvēseles būtiska iezīme ir nenoteiktība, bet nenoteiktība paredz, ka dvēsele var kļūt par jebko – cieši saaugot ar ķermeni, kļūt ķermeniska vai, tiecoties pēc saprašanas, kļūt tai līdzīga. Par ko dvēsele kļūs, kas tā būs, noskaidrosies nāves brīdī, kad tā iegūs savu noteiktību. Tikai tad varēs atbildēt uz jautājumu, kas dvēsele ir.
Atgriežoties no “Faidona”, es ar pārsteigumu pārlasīju šajā numurā publicēto sarunu ar islāma filozofijas pētnieku Viljamu Čitiku, kura svarīgākie darbi veltīti sūfijšeiha Ibn Arabī tekstu interpretācijai. Pārsteigumu izraisīja līdzība starp to, ko nesen biju saskatījis sarunās Sokrata nāves klātbūtnē, un Čitika pārstāstīto Ibn Arabī un 17. gadsimta persiešu filozofa Mulla Sadras skatījumu uz dvēseli, kura dzīves laikā top par to, kas tā ir, un uz cilvēku, kuram, atšķirībā no dzīvniekiem un eņģeļiem, pasaulē nav savas iepriekš noteiktas vietas.
Domāt par dvēseli nav viegli nevis tāpēc, ka tā ir kāda nezinātniska, arhaiska skatījuma atlieka, bet tāpēc, ka šī jēdziena veidošana un saprašana iezīmē ceļu pie sevis: cilvēks veidojas par to, pēc kā tiecas, un kļūst par to, kā sevi domā. Neizbēgamu noteiktību šajā ceļā ievieš nāve, kurā, kā Ibn Arabī redzējumu atstāsta Čitiks, ārējais kļūs iekšējs, bet iekšējais – ārējs.