Nu, tā jau ir eklektika

Izdzirdot uzvārdu “Komars”, krieviski rakstošā un runājošā mākslas zinātne gandrīz automātiski reaģē: “... un Melamids”. Vitalija Komara un Aleksandra Melamida duets kā viens no spilgtākajiem Maskavas konceptuālisma fenomeniem iekļuvis visās grāmatās par 20. gadsimta Krievijas mākslas vēsturi. Turklāt tieši Komara un Melamida darbi visbiežāk mēdz būt pazīstami un labi saprotami tai publikai, kuru Maskavas konceptuālisms kopumā ne pārāk piesaista. To nosaka nedaudz citāda valodas atslēga: Iļja Kabakovs vai Viktors Pivovarovs, vēstot par padomju cilvēka skumīgajām ilgām, viņa pamestību gan ideoloģijas “kroņa” semantikā, gan tikpat nemājīgajā tīrās esamības simboliskajā telpā, vienmēr palika nopietni un pat traģiski, turpretī Komars un Melamids ar prieku uzlika komediantu maskas.

Viņu izgudrotais socārta žanrs bija dzirkstoša un nikna parodija par padomju ideoloģisko vizualitāti, par glezniecību, kura slavināja vadoņus, par ielu plakātiem un par buramvārdiem līdzīgajiem lozungiem, kuri neiesaistītu vērotāju pārsteidza ar savu hermētiskumu. Nav iznīcinošāka ieroča par ironiju – Komars un Melamids šo ieroci pārzināja visos smalkumos; viņi ņēma priekšā visas padomiskā Mākslas fonda propagandas banalitātes un noveda tās līdz iznīcinošai groteskai: Staļinu pašrocīgi svētī sengrieķu mūzas, bet pašu mākslinieku profili uz sarkana fona – neiesvaidītajam tie ir tikai profili uz sarkana fona, kas tur liels – izskatās bezmaz pēc dieva zaimošanas: tā ir parastiem mirstīgajiem liegtā Ļeņina un Staļina sakrālā atveidojuma tradīcijas aizskaršana. “Padomju aģitpropa travestija” – šādi socārtu definē pats Vitalijs Komars.

To visu varētu uzskatīt par tīri lokālu tēmu – piederīgu pat ne Krievijas, bet padomju vēsturei: pati sevi ierobežojusi ar pievienojumu “soc-”, tā ir sev pielēmusi aiziešanu arhīvā līdz ar PSRS. 70. gadu beigās gan Vitalijs Komars, gan Aleksandrs Melamids pārcēlās uz ASV, un tieši tur kļuva skaidrs, ka padomju ideoloģijas reālijas nenosaka un arī neierobežo viņu metodi: to var ļoti labi pielietot arī 20. gadsimta beigu kapitālisma pasaulei, un abu Aukstajā karā iesaistīto pušu ideoloģiskie mehānismi ir līdz smieklīgumam līdzīgi, ļaujot tiem, kuri bija ņirgājušies par padomju propagandu, bez īpašas piepūles pāriet uz ņirgāšanos par patēriņa sabiedrību. Rietumi reklamēja kokakolu un bankas kredītus, PSRS – vadoņus un komunisma celtniecību, taču reklāmas valoda abās valstīs bija vienāda, un mākslinieki ar padomju pieredzi to ļoti labi pazina. “Socārts ir padomju popārts,” saka Komars, tādēļ mākslinieki bez mazākās piepūles varēja nomainīt materiālu un sākt parodēt ne vairs vadoņniecības, bet patērniecības patosu. “Pasauli, kurā viss tiek pārdots un pirkts” viņi izsmēja, piemēram, izsludinot dvēseļu iepirkšanas akciju (un oficiāli reģistrējot tirdzniecības biroju, kurš par pieņemamām cenām iegādājās iedzīvotāju dvēseles; iepirkto vidū bija toreiz vēl dzīvā Endija Vorhola dvēsele, kuru popārta tēvs abiem pārdeva par 0 dolāru) vai iedodot ziloņiem vai pērtiķītim mākslinieku instrumentus – no krāsām un otām līdz fotokamerai – un pēc tam izstādot viņu “darbus”.

2003. gadā – pēc vairāk nekā 30 gadus ilguša kopdarba – Vitalijs Komars un Aleksandrs Melamids pašķīrās, lai turpinātu darbu kā patstāvīgi mākslinieki. Taču Komara intereses vēl aizvien ir tādas pašas: viņš vēlas dekonstruēt valsts iestāžu valodu, ideoloģijas – nav svarīgi, sociālistiskās vai kapitālistiskās, – valodu, uzdzīt to patosu līdz parodijas līmenim, tādējādi to atbrīvojot. Tomēr ar šo praksi nesaraujami saistīta ir arī stila pētīšana – stila kā tāda, stila kā ideoloģijas paudēja, tai skaitā arī mākslas vēsturē. Komaru interesē mākslinieka optika, tās atkarība no cilvēka redzes bioloģiskās “oderes”, no katra personiskā bekgraunda. Viņš pēta robežu starp to, no kā personība sastāv pirmsākumos, un to, ko iedevusi visa cilvēces un sabiedrības vēsture. Jebkuram māksliniekam tas ir visai bīstams ceļš, taču Komaru kā bruņutērps sargā jautrība un ironija: viņam tie ir reizē gan aizsardzības, gan uzbrukuma rīki.

Anna Matvejeva

Vitalijs Komars: Ļaudis uzskata, ka visa pasaule, līdzīgi vīriešu un sieviešu tualetei, ir sadalīta divās daļās. Taču visā eksistē arī trešā daļa, un tā ir ļoti svarīga. Matemātiskajā loģikā to sauc par trilemmu. Dabā vienmēr un visur ir trīs! Skatieties, trīs pamatkrāsas: dzeltena, sarkana, zila. Visas pārējās krāsas var iegūt, tās sajaucot. Mums ir trīs laiki: pagātne, nākotne, tagadne. Mums ir trīs zināmās dimensijas. Varbūt to ir vairāk, taču mēs redzam trīs. Trilemma – šādi mēs atzīstam, ka pastāv ne tikai divi, bet trīs pretstati. Visi strīdas: Krima ir vai nu krievu, vai ukraiņu, bet tas, ka varētu būt arī trešais variants – Krima varētu būt neatkarīga –, tas nevienam neienāk prātā, to neviens neapspriež. Vai, piemēram, visi saka: “Smadzenēm ir divas daļas: kreisā puslode un labā.” Nepareizi! Ir vēl trešā, pakauša daiva, kura ļauj noturēt līdzsvaru. Citādi mēs nokristu. Tā atrodas, lūk, šeit, pa vidu. Starp citu, Freids, skaidrodams, kāpēc Trīsvienība ir tāds mistisks tēls, teica, ka tā esot mitoloģisks, neapzināts dzimumorgānu daļu skaita atspoguļojums. Vidū klitors, pa kreisi un pa labi – divas lūpas. Loceklis ir uzblīdusi simetrijas ass, un divas olas. Dabā vienmēr ir trešais elements.

Rīgas Laiks: Varbūt arī starp jums un Melamidu bija trešais elements?

Komars: Protams! Bija trešais elements, nav vārdam vietas. Trešā elementa loma bija darbiem.

RL: Sakiet, vai jūs ar Melamidu patiešām iepazināties morgā?

Komars: Jā, mēs ar Aļiku mācījāmies Stroganova mākslas vidusskolā, kur tika saglabāta vecā, klasiskā zīmēšanas tradīcija. Jūs zināt, renesanses mākslinieki pētīja anatomiju – taču Stroganovkā savas anatomikuma klases nebija, tādēļ anatomikumu mēs izmantojām fizkultūras institūtā. Tur gatavoja fizkultūras skolotājus skolām un nākamos sportistus. Man liekas, tā ir pasaulē vienīgā fiziskās kultūras universitāte, kur sportu varēja apgūt kā profesiju. Kaut arī oficiāli Padomju Savienībā, tā teikt, profesionālā sporta nebija. Atceros, tur bija uzraksts “Smagumu celšanas katedra” (abi smejas). Starp citu, atkal par skaitļa trīs maģiju: sportā, tāpat kā pasaku varoņiem, ceļā uz panākumiem vienmēr tiek doti trīs mēģinājumi. Un tur studentsportistiem bija savs morgs, kurā pasniedza profesors Ivaņickis, grāmatas “Plastiskā anatomija māksliniekiem” autors. Protams, mēs pētījām tikai tos muskuļus un kaulus, kuri saistīti ar cilvēka ķermeņa ārējo reljefu. Nepētījām iekšējos orgānus, kuri, starp citu, ir asimetriski.

RL: Kurš gan var pēc nāves nokļūt fizkultūras institūta morgā un kāpēc? Sportisti?

Komars: Nē. Es Ivaņickim jautāju: kas ir šie cilvēki, kuri mēmi peld formalīna vannās? Viņš paskaidroja, ka tie ir neidentificētie, kurus nav meklējuši ne tuvinieki, ne draugi – neviens. Kad šis cilvēks bija aizgājis bojā vai nomiris uz ielas, mēs nezinājām. Taču vannā vienmēr peldēja relatīvi svaigs nelaiķis. Nezinu, kāpēc, bet nekad nebija nevienas nelaiķes.

RL: Un tur jūs iepazināties ar Melamidu?

Komars: Jā, tieši tur arī mēs iepazināmies. Jo šīs nodarbības bija visiem kopā. Periodiski tur ieradās piedzērušies asistenti, kuri acīmredzot saņēma algu, būdami pierakstīti anatomiskajā teātrī. Viņiem bija lielas šļirces ar formalīnu, un viņi pumpēja līķim vēnās formalīnu, lai tas būtu iespirtots arī no iekšpuses. Ar ārpusi ir par maz, jo sadalīšanās var sākties no iekšpuses. Atceros, viņiem bija tāds barbarisks joks, no kura visas meičas bailēs spiedza, lai gan tik un tā skatījās. Ir viena īpaša artērija cirkšņos – asistents tur ielaida injekciju, un nelaiķim saslējās loceklis.

RL: Nu beidziet...

Komars: Zvēru! Tur bija tāds alkoholiķis, dieva dots cilvēciņš – jauns, bet jau nodzēries: viņš tādā veidā jokoja. Ākstījās. Teica: “Vai, ne tur trāpīju! Nepareizā vēna!”

RL: Kad Ļeņins bija iebalzamēts, tā teikt, gatavs, Krupskaja esot uz viņu paskatījusies un teikusi: “Nu re! Viņš tagad ir tāds jauns un skaists, bet es novecošu.”

Komars: Taču viņa locekli, kā runā, uzreiz esot atdalījuši. Viss nogriezts nost, smadzenes arī izņemtas. Kā stāstīts neoficiālos apokrifos, vadoņa smadzenes esot atradušās Marksisma-ļeņinisma institūtā, peldējušas formalīnā. Visi iekšējie orgāni esot bijuši izņemti un atdalīti no ķermeņa, arī loceklis.

RL: Loceklis gan nav pārāk iekšējs orgāns.

Komars: Nu, laikam aizvākuši visu lieko – to, kam nav kaulu pamatnes. Lai vai kā, mākslinieks Ļevs Zbarskis, kura tēvs bija zinātnieks un bija balzamējis vadoni, stāstīja, ka Ļeņins ticis “kastrēts”. Un, kad viņš to pastāstīja, es teicu: “Tagad ir skaidrs, ka neapzinātais vienlīdzības idejas zemteksts ir kastrācija.” Tā tiek likvidētas pēdējās atšķirības starp cilvēkiem. Ir vairāki pētījumi, kas veltīti kastrātu – skopcu reliģiskās sektas – ticējumiem un paražām. Mans sens paziņa Aleksandrs Etkinds par to uzrakstījis grāmatu. Un tur ir stāstīts par to īpašo viegluma sajūtu, kuru skopci, kā paši stāsta, jūt dažas dienas pēc kastrācijas.

RL: Par Ļeņinu es, protams, sāku runāt ar nolūku. Jūs abi ar bijušo līdzautoru esat attēlojuši sevi kā Ļeņinu un Staļinu.

Komars: Jā, jā, heroiskie varoņu profili medaļās. Viens no mūsu socārta pirmajiem darbiem. Agrīna padomju aģitpropa travestija. Komars un Melamids kā Ļeņins un Staļins uz sarkana fona. Nogrieztas galvas asiņu jūrā.

RL: Pēc tam, kā zināms, vienu no mauzoleja iznesa. Palikāt tikai jūs. Vai viņš.

Komars: Īstenībā interesanti, vai tas viss ir uz ilgu laiku? Viens no mūsu beidzamajiem kopīgajiem projektiem “Ko darīt ar monumentālu propagandu” bija veltīts vēsturiskā taisnīguma idejas atjaunošanai. Vispirms apglabāt Ļeņina mūmiju Volkovkas kapos, kā to bija lūguši izdarīt viņa tuvinieki. Pēc tam izgatavot Ļeņina un Staļina vaska figūras un noguldīt abas blakus, tāpat kā viņi gulēja 1953. gadā. Izveidot tādu kā Tiso kundzes muzeju.

RL: Turpat mauzolejā?

Komars: Jā! Mauzolejs vispār ir interesants padomju konceptuālās eklektikas paraugs. No iekšpuses kičs, no ārpuses avangards. Tas ir ļoti tipiski 20. gadsimtam, kad visi jau ir apjautuši, ka vienlaikus tic un ir iemīlējušies pretējās idejās, stilos, formās utt. Gan socārtā, gan popārtā pastāv kiča un avangarda apvienojums. Tas ir viens no pirmajiem postmodernisma fenomeniem. Nu, droši vien Marsels Dišāns kaut ko līdzīgu darīja agrāk. Piemēram, Monas Lizas ūsas. Dišāns viņu pārvērta par tādu kā kiču, jo ap to laiku viņa jau bija kļuvusi par masu kultūras priekšmetu. Mauzolejs ir viens no vismonumentālākajiem kiča un avangarda apvienojuma paraugiem. Visu kopumā to var uztvert kā konceptuālas eklektikas instalāciju.

RL: Runājot par kiču...

Komars: Šajā gadījumā kičs ir iekšpuse. Nevis mauzoleja forma, bet tā burtiski izprastais saturs. Kičs ir Ļeņina līķis – dramatiski apgaismots kā Bībeles varoņi Karavadžo gleznās. Mauzoleja ārējo formu ir projektējis Ščusevs. Savukārt iekšpusi – interjeru un sarkofāgu – taisīja Meļņikovs. Un tur radās liela problēma. Sākumā sarkofāga stikli atstarodami spīdēja un nevarēja saskatīt Ļeņinu, kurš aiz tiem gulēja. Pēc tam Meļņikovs atrada stikliem tādu leņķi, ka tie neatspīdēja. Vēlāk apmeklētājiem tika aizliegts apstāties, lai rūpīgi aplūkotu savu mūžam dzīvo vadoni. Kad es pirmoreiz, vēl bērnībā, tur biju kopā ar savu vectētiņu, man neļāva apstāties. Mēs kopā ar visiem kosmiskā klusumā lēni virzījāmies uz izejas pusi. Bet toreiz Ļeņins tur vēl gulēja kopā ar Staļinu. Viņi tur gulēja kā mīļākie – sarkanā karoga pavēnī.

Vēlāk es no arhitektūras vēstures uzzināju, ka mauzolejs ir vairākas reizes pārbūvēts. Kaut kad kara sākumā tas bija nomaskēts, lai jauktu prātus vācu bombardētājiem. Kā stāstīja mans vectētiņš, nomaskēta bijusi visa Maskava. Taču bumboja slikti, jo lielāko daļu Luftwaffe angļi bija samaluši miltos kaujā par Lamanšu. Hitlers nebija paspējis atjaunot savu kara lidmašīnu zaudējumus. Tādēļ maskavieši var teikt angļiem paldies.

RL: Es nesen dzīvoju blakus Maskavas Padomju armijas teātrim. Tas ir uzbūvēts kā zvaigzne...

Komars: Skatoties no augšas – jā. Piecstaru zvaigzne.

RL: Un man stāstīja, ka teātra arhitektus vēlāk apsūdzēja, ka viņi tā izdarījuši tīšuprāt, lai ienaidnieki saprastu, kurā vietā Maskavā jāmet bumbas.

Komars: Tā bija paranoja. Taču arhitekti arī nebija muļķi. Visi projekti tika apstiprināti. Pat viesnīcas Maskava projektu bija parakstījis Staļins – tāpat kā projektus visām to gadu lielajām celtnēm. Varbūt iemesls ir tas, ka teātris bija projektēts vēl pirms 1937. gada – represiju apogeja. Nezinu. Taču tā ēka nekad nav pārbūvēta. Tur taču bija gigantiska skatuve! Pa to brauca īsti tanki, lielgabali, traucās kavalērija ar īstiem zirgiem. Tas bija iecerēts ar vērienu, kas bija pielīdzināms priekšstatiem par Senās Romas imperatoru Panteonu.

1993. gadā to mūsu ar Aļiku vaska figūru projektu pat apsprieda Valsts Domē. Tas bija pilnīgi anarhistiskas brīvības laiks, kā Februāra revolūcijas laikos. Bija nodibināts kooperatīvs Sarkanais laukums, zināja teikt, ka to esot nodibinājuši Sarkanā laukuma apsargi. Mākslinieki un galerijas no šī kooperatīva varēja dabūt atļauju performanču rīkošanai Sarkanajā laukumā, tas ir, pašā Maskavas centrā. Visas valsts “centrālajā centrā”.

RL: Jūs jau arī ASV sekmīgi darbojāties kooperatīvā – kad organizējāt dvēseļu iepirkšanu.

Komars: Jā, tas bija mūsu pirmais mēģinājums izprast un parādīt kapitālisma koncepcijas un tēlus. Bija 1978. gada rudens. Mēs bijām tikko ieradušies Ņujorkā. Naudas mums nebija nemaz.

RL: Un jūs gribējāt to nopelnīt ar svešu cilvēku dvēselēm?

Komars: Pēdiņās, jā. Likās, ka “svešie” var kļūt par “savējiem”. Tas bija bizness “ārpus konkurences”.

RL: Kāpēc ne ar mirušām dvēselēm?

Komars: Protams, pēc Gogoļa “Mirušajām dvēselēm” krievu valodā ir izveidojusies groteska saikne starp terminiem “dvēsele” un “komercija”, tomēr man projektā “Komars un Melamids. Pērkam un pārdodam dvēseles” ne mazāk svarīga ir leģenda par Faustu Gētes interpretācijā.

RL: Kā nu ne. Taču Gogoļa dvēseles piedevām ir dzimtcilvēki.

Komars: Protams, tā ir divkārša vārdu spēle. Mūsu projektā bija tas pats. Tajā apvienots komerciālais un garīgais, taču šis apvienojums izpaužas reklāmas vizuālajās formās. Vienīgais kapitālisma paraugs, kuru mēs pazinām, bija mūsu galerija – Ronalda Feldmana galerija. Viņš mūs bija sācis izstādīt vēl pirms mūsu ierašanās Amerikā, 1976. gadā. Darbus nelegāli izveda no Maskavas un izrādīja Ņujorkā. Par izstādi daudz rakstīja. Uzrakstīja pat slavenais Umberto Eko. Ņujorkā mēs iepazinām galeriju pasauli, redzējām, ko dara Ronalds, kā viņš reklamē un pārdod Endiju Vorholu, Jozefu Boisu, Krisu Bērdenu, Arakavu, Golubu un citas pasaules mākslas zvaigznes. Citus privātās uzņēmējdarbības paraugus mēs nepazinām. Projekts “Dvēseles” bija parodija par mākslas tirgu. Mākslinieks iegulda darbā savu dvēseli, angliski – “savu sirdi”. Pēc tam mākslas tirgotājs šo darbu pārdod. 50% saņem galerijas saimnieks, 50% – mākslinieks. Mūsu projektā par svarīgāko un populārāko biznesa formu kļuva nevis pirkšana, bet inscenējums par paša uz papīra rakstītā līguma kā konceptuāla laikmeta dokumenta pārdošanu komisijā. Cilvēks, piemēram, teica: “Es pārdošu dvēseli, bet man vajag miljonu.” Es stāstu, ka man, nabaga emigrantam, miljona nav, un tādēļ es viņam ierosinu parakstīt līgumu par diviem miljoniem uz komisijas pamata. “Pārdošanas gadījumā viens miljons – jums, otrs – mums.” Cilvēki piekrita. Un tādu bija ļoti daudz. Tagad viss šis komerciālais un birokrātiskais dvēseļu pirkšanas un tālākpārdošanas arhīvs ir Pompidū muzeja kolekcijā. Nodrukāti uz sarkana papīra, šie līgumi šķiet ļoti daiļrunīgi un iespaidīgi mūsu laikmeta dokumenti. Vēl, protams, reklāmas! Tās bija veidotas, par pamatu ņemot uzrakstus pie Brīvības statujas. Piemēram: “Nāc un atnes savu gurdo dvēseli...” Un tā tālāk. Tikai statujas teksti bija uzruna imigrantiem – bet mūsu reklāmas uzrunāja visus. Mēs tās publicējām žurnālos, avīzēs un ar Feldmana galerijas un Ņujorkas Mākslas fonda finansiālu palīdzību pat izvietojām gaismas reklāmās slavenajā Taimskvērā. Pašā lielākajā mirgojošajā tablo ar elektrisko skrejošo rindu!

RL: Tiešām?

Komars: Saša Geniss, starp citu, bija redzējis! Viņi ar Vailu toreiz bija braukuši uz žurnāla Новый американец redakciju un pēkšņi no pārsteiguma nobremzējuši, ieraugot milzīgus mirgojošus burtus: “Komar and Melamid. We buy and sell human souls.”

(Abi smejas.)