Bads un cieņa

Itālijas Augstākā kasācijas tiesa lēmusi, ka desas un siera gabala zādzība, ko 2011. gadā paveicis bezpajumtnieks, nav vērtējama kā kriminālnoziegums, jo vīrietis bijis smagā pārtikas trūkumā.

The Guardian, 3. maijā

1894. gadā Anatols Franss romānā “Sarkanā lilija” minēja, ka likumi savā majestātiskajā vienlīdzībā kā bagātajiem, tā arī nabagajiem aizliedz gulēt zem tiltiem, ubagot uz ielām un zagt maizi. 2. maijā publicētajā spriedumā Itālijas kasācijas tiesa tomēr demonstrē, ka Temidai nav obligāti jābūt aklai. Lietā par divu siera gabalu un vienas cīsiņu pakas (kopsummā 4 eiro) zādzību tiesa nosprieda, ka šai darbībai nav noziedzīga rakstura, jo tiesājamais esot rīkojies nepieciešamības spiests sakarā ar neatliekamu un vitāli svarīgu vajadzību pēc ēdiena.

Arī Latvijā Krimināllikuma 32. pants neparedz kriminālatbildību, ja ir darīšana ar galēju nepieciešamību – ja persona izdara darbību, lai novērstu kaitējumu, kas apdraud valsts vai sabiedrības intereses, šīs personas vai citas personas tiesības, kā arī šo vai citu personu; ja attiecīgo kaitējumu konkrētos apstākļos nav bijis iespējams novērst ar citiem līdzekļiem un ja radītais kaitējums ir mazāks nekā novērstais. Līdzīga norma atrodama arī Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Šo pantu piemērošanas prakse nav plaša (iespējams, interesantākās lietas tiek izbeigtas vēl pirms tiesas), taču tā pastāv. Piemēram, kādā lietā tiesa atzina, ka nedrīkst saukt pie administratīvās atbildības cilvēku, kurš novietojis savu automašīnu neatļautā vietā, lai palīdzētu mātei, kurai bija sākusies sirdslēkme. Toties citā lietā tiesa atzina, ka tiesājamajam bija iespēja izsaukt ātro palīdzību vai arī palūgt kaimiņus nogādāt slimnieku līdz ārstniecības iestādei, tāpēc viņš nedrīkstēja vadīt auto alkohola reibumā. Kā redzams, galējo nepieciešamību ir diezgan grūti definēt abstrakti – tā ir atkarīga no lietas apstākļiem. Tai ir jāpastāv objektīvi, tā ir “vajadzība”, nevis “vājība” vai “kaislība”. Ja noziegums izdarīts mantkārīgu tieksmju dēļ vai arī alkohola vai narkotiku ietekmē, tas ne vien neizslēdz, bet gan pastiprina atbildību.

Arī civiltiesības ir institūts, kas ļauj tiesai izvairīties no netaisnīga rezultāta, pie kura var novest likuma formāla piemērošana. Civillikuma 1. pants paredz, ka tiesības izmantojamas un pienākumi pildāmi saskaņā ar sirdsapziņu. Tieši tajā balstās taisnīguma princips. Piemēram, kreditoram var būt tiesības pārdot ieķīlāto automašīnu sakarā ar maksājuma termiņa nokavējumu. Taču, ja parādnieks ar dažu dienu nokavējumu vēlas atdot aizņēmumu un saņemt atpakaļ automašīnu, kura vēl nav pārdota, bet kreditors atsakās to pieņemt un pēc tam pārdod mantu, šāda rīcība ir negodprātīga.

Taisnīguma izpratne laika gaitā mainās. Parādības, kuras agrāk gan sabiedrība, gan likums uzskatīja par dabiskām, kļūst par nepieņemamām – un otrādi. Piemēram, 1971. gadā ASV Augstākā tiesa atzina, ka atteikums reģistrēt viendzimuma laulības atbilst ASV Konstitūcijai, bet 2015. gadā pārskatīja savu pieeju – lai arī Konstitūcijas teksts palika nemainīgs. Cits piemērs: 90. gados internetu uzskatīja bezmaz vai par luksusa preci, bet tagad tiesas arvien biežāk ir gatavas atzīt, ka iespēja piekļūt internetam ir cilvēktiesību īstenošanas līdzeklis un pat cilvēktiesības pašas par sevi. Šā gada janvārī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka Igaunija pārkāpusi tiesības iegūt informāciju, liedzot ieslodzītajam pieeju dažām vietnēm.

Kas ir šīs evolūcijas dzinējs? Lielu lomu spēlē pārmaiņas sabiedrībā – tiesa nevar no tās izolēties un ignorēt mainīgus priekšstatus par pieļaujamo un nepieļaujamo. Bet daudzos gadījumos tā rīkojas, vēl pirms sabiedrība ir gatava nostiprināt kādu atziņu likuma tekstā. Te palīgā nāk dažādas tiesību koncepcijas, pirmām kārtām – cilvēka cieņa.

Kā zināms, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pants nosaka, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās. Cieņas pieminēšana šeit lielā mērā ir saistīta ar katoļu baznīcas sociālās mācības ietekmi – piemēram, Žaks Maritēns bija aktīvi iesaistīts deklarācijas tapšanā. Atsauce uz cilvēka cieņu ir iekļauta daudzos cilvēktiesību dokumentos; arī Satversmes 95. pants paredz, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Šī atsauce nav tikai deklaratīva, tā palīdz izšķirt konkrētas lietas, arī izskaidrot, kāpēc iepriekš par normālu uzskatītā prakse vairs nav pieņemama. Piemēram, kāda persona sūdzējās ANO Cilvēktiesību komitejai, ka tās tiesības pārkāpj Francijas aizliegums attiecībā uz “punduru mešanu” – savdabīgām izrādēm, kurās ar rokām met maza auguma cilvēkus, mēģinot aizmest pēc iespējas tālāk. Komiteja nolēma, ka aizliegumam bijis leģitīms mērķis – aizsargāt cilvēka cieņu.

Cilvēka cieņa ir arī viens no Eiropas Savienības stūrakmeņiem. ES Pamattiesību hartas 1. pants noteic, ka cilvēka cieņa ir neaizskarama, tā jāņem vērā un jāaizsargā. Arī šeit cilvēka cieņa ir tik svarīga, ka tai ir dodama priekšroka pat salīdzinājumā ar ļoti nozīmīgām ekonomiskām interesēm. Kāda kompānija Vācijā uz britu franšīzes pamata atvēra “lāzerdromu”, kur cilvēki spēlēja karu ar pistolēm līdzīgiem lāzertēmēkļa aparātiem. Policija šo spēli aizliedza, un tiesa aizliegumu atbalstīja, norādot, ka cilvēka cieņa ir konstitucionāls princips, ko var aizskart vieglprātīga attieksme pret ikviena cilvēka pamattiesībām būt atzītam un cienītam, un šāda attieksme var rasties vai nostiprināties, spēlē veicot fiktīvus vardarbības aktus. Taču aizliegums skāra pakalpojumu sniegšanas brīvību un preču brīvu apriti ES, jo cieta arī britu sabiedrības intereses. Bet Eiropas Kopienu tiesa atzina, ka ES tiesības neaizliedz uz cilvēka cieņas aizskāruma pamata aizliegt saimniecisko darbību, kurā komerciālā nolūkā tiek izmantota cilvēku slepkavošanu simulējoša spēle.

Tāpat kā galēja nepieciešamība, arī cilvēka cieņas jēdziens ir grūti definējams un ļoti dažādi izprotams – par to liecina fakts, ka uz cilvēka cieņu atsaucas dažādu viedokļu piekritēji diskusijās par abortiem un eitanāziju. Bet tiesas rokās šī koncepcija neapšaubāmi ir ļoti labs rīks, ko piemērot, ja ir skaidrs, ka vecā kārtība vairs nav savienojama ar mūsdienu izpratni par cilvēku. Iespējams, Anatola Fransa laikos sabiedrības izpratne par labo un slikto ļāva bargi sodīt izsalkušo par siera un cīsiņu zādzību, bet mūsdienās izpratnei jābūt citādai. Tāpat citos jautājumos – uz cilvēka cieņu norāda arī Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija), kuras parakstīšana Latvijā izraisīja vētrainas diskusijas. Patiešām, tagad cilvēka cieņa nepieļauj tādas lietas, kuras pavisam nesen likās pašsaprotamas, – piemēram, sievas pārmācīšanu ar dūri vai seksuālu uzmākšanos darbavietā.

Autors ir Eiropas Parlamenta Zaļo/EBA frakcijas juridiskais padomnieks, taču šis komentārs atspoguļo autora viedokli un nav saistāms ar Eiropas Parlamentu vai Zaļo/EBA frakciju.