Bakšišs un kultūra

Gandrīz katrs trešais indietis ir “pilnīgi korumpēts”, savukārt katrs otrais balansē uz šī netikuma asmens, ar šādu paziņojumu nācis klajā Indijas Korupcijas novēršanas dienesta līdzšinējais vadītājs Pratjušs Sinha.

LETA, 2010. gada 8. septembrī

Indijā, Orisas štatā Puri pilsētas nomalē, pašā Bengālijas līča krastā atrodas zvejnieku ciemats. Katru rītu vairāki desmiti zvejnieku sievu dodas uz piecus kilometrus attālo okeāna krastā augošo mežu lasīt žagarus. To darīt ir aizliegts, jo šis mežs jau vairāk nekā desmit gadus izsludināts par aizsargājamu dabas teritoriju. Sievietes atgriežas ciemā vēlā pēcpusdienā, uz galvas nesdamas milzīgus žagaru saišķus. Dažkārt viņas aptur privātās drēbēs tērpies vīrs, kuram nastu nesējas kaut ko neuzkrītoši iespiež saujā. Kukuļa apmērs parasti esot 20 rūpijas – ap divdesmit santīmu.

Zvejnieku sievas Puri pludmalē šādi vākušas žagarus gadsimtiem ilgi. Iespējams, viņas kaut ko patiešām arī paposta – dažkārt žagaru buntēs redzami lapegļu zari ar visām skujām. Bet, no otras puses, ja likums tiktu ievērots burtiski, daudzas ģimenes paliktu bez siltām pusdienām, jo ne visiem pietiek naudas, lai iegādātos dārgo balonu gāzi.

Šīs sievietes acīmredzot pieder pie tiem 30 % Indijas iedzīvotāju, kuri, saskaņā ar Pratjuša Sinha vērtējumu, ir “pilnīgi korumpēti”. Jo kā gan citādi varētu iegūt šādu statistiku sabiedrībā, kur lielākā daļa iedzīvotāju (ap 90 %) ir vai nu gados jaunāki par 18 gadiem, sēž mājās (sirmgalvji, mājsaimnieces) vai arī strādā par vienkāršiem zemniekiem, strādniekiem, amatniekiem un savā mūžā nekad nav pieņēmuši lēmumus, kas attiektos uz sabiedrību ārpus viņu ģimenes loka. Pašas zvejnieku sievas savu komunikāciju ar vides aizsardzības inspektoru diezin vai vērtē kā korupciju.

Jautājums, kāpēc dažās valstīs politiķi, amatpersonas un nevalstisko organizāciju pārstāvji cenšas slēpt patieso korupcijas līmeni, bet citās tieši pretēji – to dramatizēt, ir dziļākas izpētes vērts. Transparency International ik gadu publicē korupcijas uztveres indeksu (corruption perception index jeb saīsināti CPI). Delna savā vietnē apgalvo: “Ar CPI mēģināts salīdzināt valstis pēc to korumpētības līmeņa, balstoties korupcijas uztverē profesionālās grupās, kas tieši ir saistītas ar korupcijas riska jomām. Līdz ar to CPI balstīts uz specifisku fokusa grupu – biznesa vides pārstāvju, politikas analītiķu, dažādu jomu ekspertu – kvalitatīvām aptaujām un pētījumiem. Korupcijas līmeni ir gandrīz neiespējami objektīvi novērtēt.”

2009. gadā Latvija kopā ar Namībiju un Malaiziju Transparency International sastādītajā CPI sarakstā dalīja 56. vietu. Lai nu tā būtu. Bet tam, ka Krievija (146. vieta) atrodas tik tālu aiz Marokas (89. vieta) un Ēģiptes (111. vieta), ir diezgan grūti noticēt.

Indija šajā sarakstā ieņem 84. vietu. Protams, korupcija Indijā eksistē – tāpat kā visur pasaulē. Pietiek ielūkoties vietnē www.corruptioninindia.org, lai redzētu šīs valsts vājos punktus – valsts un pašvaldību pasūtījumi, radu iekārtošana „siltās vietās”, atļauju un licenču izsniegšana. Valstī, kas sevi lepni dēvē par „pasaules lielāko demokrātiju” un savā ziņā tāda arī ir, var sastapt šokējošus beztiesības gadījumus. Filmā „Graustu miljonārs” nav nekādu pārspīlējumu.

Lai gan bakšišus (gan lūgtus, gan pieprasītus) Indijā esmu devis daudzkārt, cilvēki, kuri tos saņēmuši, nav bijuši amatpersonas. Varbūt man ir paveicies. Bet divos gadījumos, kad es pats pēc savas iniciatīvas esmu mēģinājis „pateikties” valsts sektorā nodarbinātajiem, esmu saņēmis pieklājīgu, bet kategorisku noraidījumu.

Pirmā reize bija Deli centrālajā dzelzceļa stacijā, kāds darbinieks īpašajā ārvalstnieku apkalpošanas centrā ar saviem padomiem man bija ieekonomējis vairākus tūkstošus. Taču šis cilvēks piespieda man paņemt visu naudas atlikumu (ap 200 rūpijas), ko vēlējos viņam uzdāvināt. Varbūt viņam „traucēja” citu ierēdņu klātbūtne.

Otrā reize bija Trivandrumas pilsētā valstij piederošā hospitālī (Keralas štatā ir komunistu valdība): ārsts, kurš veselas divdesmit minūtes viens pats apstrādāja man kājā infekciju, atteicās no 500 rūpiju banknotes. Pirms tam par šo pakalpojumu slimnīcas kasē es oficiāli biju samaksājis 300 rūpijas. Patiesību sakot, abos gadījumos es jutos pat mazliet apbēdināts.

Lai cik dīvaini tas arī izklausītos, sīkā ikdienas korupcija var būt organiska kādas tautas kultūras daļa, bez bakšiša (kas aglosakšu vai skandināvu kultūrās automātiski tiek kvalificēts kā noziegums) daudzas Āfrikas un Āzijas sabiedrības šodien vispār nespētu funkcionēt. Cilvēku gatavība un pat vēlme ar šo parādību sadzīvot ir tikai daļa no sabiedrības vispārējās kultūras, bet tikai pēc tās vien mēs nevaram spriest par sabiedrības demokratizācijas pakāpi vai gatavību solidarizēties ar apspiestajiem un cietējiem.

Kāda neitrāla zeme Baltijas jūras rietumu krastā, kas lepojas ar to, ka nav karojusi jau divus gadsimtus un saskaņā ar Transparency International vērtējumu aizvadītajā gadā bijusi trešā godīgākā valsts pasaulē, Otrā pasaules kara gados lieliski iedzīvojās, tirgodamās ar nacistisko Vāciju, bet vēlāk, lai pieglaimotos uzvarētājam, atzina Baltijas valstu okupāciju de jure un izdeva Staļinam latviešu leģionārus. Varbūt es kļūdos, bet man šķiet, ka divkārt (atkal saskaņā ar Transparency International piešķirto indeksu) negodīgākajām tautām jūras pretējā krastā līdzīgā situācijā būtu pieticis sirdsapziņas un drosmes rīkoties citādi.

Juris Lorencs