Bērnība tulkojumā

Larijs Lemperts: Bērnu literatūra pēc savas dabas mēdz būt īpaši lokāla, iesaistīta konkrētas nācijas kultūras kontekstā un tradīcijā - vēl lielākā mērā, nekā literatūra vispār. Norobežotību pastiprina grāmatizdevēju izvēle, kas, protams, atspoguļo sabiedrības uzskatus. Es teiktu - Zviedrija šai ziņā ir slikts piemērs, zviedri ir diezgan akli pret literatūras daudzveidību, viņi orientējas uz “Rietumiem”, saprotot ar to galvenokārt anglosakšu kultūras. Latvijā, šķiet, varētu būt visai līdzīgi? Es izskatīju bērnu un jauniešu literatūru, kas Zviedrijā izdota no 2000. līdz 2006. gadam - septiņos gados zviedriski no jauna vai atkārtoti ir iznākušas 10 000 bērnu grāmatas. Mazāk nekā 70 no tām nākušas no Dienvidamerikas, Āfrikas, Āzijas. Ap 40 tulkoto grāmatu, kas nāk no Āfrikas un Āzijas valstīm, oriģinālā ir uzrakstītas angļu valodā. Piecas ir no Krievijas, divas trīs no Latīņamerikas, ļoti maz grāmatu no pārējās Eiropas. Tulkoti galvenokārt darbi no Ziemeļamerikas, Lielbritānijas, Austrālijas. Tāda ir zviedru grāmatizdevēju izvēle. Viņu apsvērumi ir pirmām kārtām komerciāli, viņi zina, ka vecāki un skolotāji pazīst zviedru rakstniekus un tos labāk pērk, jo Zviedrijā ir ļoti sena un stipra bērnu literatūras tradīcija, un daudzi no šiem rakstniekiem ir ļoti labi. Bet zviedri neko daudz neuzzina par Ķīnas, Japānas vai Korejas, vai Latvijas bērnu grāmatām - pat par Somijas nē. Acīmredzot viņi neuzticas citas valodas un citas kultūras vērtību tulkojamībai. Viņi nezina, kā tās lasīt, tieši to es domāju, teikdams, ka vajadzīgas šīs “īpašās acis”.

Ieva Lešinska: Man šķiet, tieši valodai šeit ir izšķiroša nozīme. Bērnu grāmatas, līdzīgi dzejai, ir vislielākajā mērā “valodiskas”, turklāt tās reproducē savas kultūras klišejas, tādēļ, tāpat kā dzeju, tās citā kultūrā ir visgrūtāk pārtulkot.

Lemperts: Man liekas svarīgi sabiedrības akceptēto vērtību dēļ nepazaudēt pašu literatūru. Tas nozīmē - lasīt itāļu vai grieķu rakstnieku tieši kā itāļu vai grieķu rakstnieku, nevērtēt viņu pēc tā, vai viņš “domā kā zviedrs”. Mēs, zviedri, mēdzam uz daudz ko skatīties drusku no augšas. Mēs gribam, lai bērnu grāmata cīnās par bērna brīvību, kā to dara zviedru bērnu literatūra, mēs negribam lasīt Bolīvijā uzrakstītu grāmatu, kuras varonis ir puika no reliģiozas ģimenes un neko lielu neiztaisa par to, ka tēvs viņu reizēm noper - grāmata nav par zēna cīņu pret šo tradīciju, kura zviedram ir nepieņemama, un mēs negribam noticēt, ka tas puika nav nelaimīgs, ka viņa dzīve nav tik slikta, kā mums šķiet. Var par to pašu uzrakstīt ārkārtīgi pareizi, vienmēr cīnīties par pareizajām vērtībām, pret nabadzību un varmācību - bet ja grāmatai nav īstās garšas un smaržas, ja tā nesmaržo pēc Lapasas, bet pēc vērtībām, tā vienkārši nav grāmata. Un mums ir jāiemācās pieņemt, ka bērnu grāmatas nebūs vienmēr tik “tīras”, kā mums gribas.

Zandere: Es pieņemu, ka “īpašās acis”, ja pārejam no metaforām pie realitātes, nozīmē ideālos tulkotājus, cilvēkus, kas dzīvo vairākās kultūrās. Latvija šajā nozīmē ir akla pret lielu daļu pasaules.

Lemperts: Un tomēr ļoti lielā mērā tās nozīmē arī izdevējus, zviedru situācija ir tāda, ka mums ir labi tulkotāji, teiksim, no ķīniešu valodas, un tomēr izdevēji ļoti bieži noraida tulkotas ķīniešu grāmatas, uzskatot, ka tas neies, to nepirks, zviedriem tas nebūs vajadzīgs. Un tas savukārt nozīmē, ka līdzīgi domā arī bibliotekāri, kas veido bibliotēku saturu, bibliotēku iepirkumu. Lielās izdevniecības
parasti ir viskonservatīvākās. Mazajām izdevniecībām, kam ir vairāk drosmes un intereses, nav līdzekļu. Pārvarēt šīs izdevēju bailes, šo piesardzības aklumu, kas neļauj izdot kaut ko citādu, nezināmu, var palīdzēt tikai valsts atbalsts.

Zandere: Tomēr, piešķirot bērnu rakstniekiem Astridas Lindgrēnes balvu, ko mēdz dēvēt arī par “mazo Nobelu”, zviedri vērtē bērnu literatūru no visas pasaules, nevis tikai zviedriski izdoto?

Lemperts: Četrsimt astoņdesmit institūcijas visā pasaulē var ieteikt žūrijai grāmatas. Kas ir tās izredzētās organizācijas? Nu, izdevniecības tās nav. Piemēram, Latvijā tā ir Latvijas bērnu un jaunatnes literatūras padome, jo tā ir viena no Starptautiskās bērnu un jaunatnes literatūras padomes nacionālajām nodaļām. To drīkst darīt arī Latvijas Rakstnieku savienība un Latvijas Nacionālā bibliotēka. Neviena no šīm trim neko nav mums nominējusi.

Lešinska: Kā jums šķiet, kāpēc?

Lemperts: Nu, pirmkārt, tāpēc, ka tas ir liels darbs. Bet, otrkārt, droši vien bažas par to, ka tāda maza valsts kā Latvija jau nevar uzvarēt. Un tā ir liela kļūda. Lindgrēnes balvas žūrijai katrs izvirzītais rakstnieks, katrs ilustrators ir tikai un vienīgi šis viens konkrētais autors, neatkarīgi no tā, kas viņu izvirzījis. Pat tad, ja nebūs atsūtīta neviena no šā autora grāmatām, mēs paši tās visas nopirksim. Un ja grāmatas nebūs pieejamas nevienā no valodām, kurās lasa žūrijas locekļi, mēs meklēsim tulkotāju.

Lešinska: Taču tas nozīmē, ka jūs paļausieties uz tulkojumu, lai spriestu par oriģinālu. Kā jūs varat būt pārliecināti, ka tulkojums ir tiešām labs?

Lemperts: Žūrija cenšas rūpīgi izvēlēties tulkotāju un paralēli iet arī otru ceļu, meklē ziņas par autoru, atrod ekspertu Zviedrijā - piemēram, Stokholmas Starptautiskajā bibliotēkā mēs strādājam ar grāmatām 27 valodās, un šie bibliotekāri tiek iesaistīti kā referenti, kas lasa grāmatas oriģinālvalodā un informē žūriju. Mēs meklējam ekspertu, kas vērtē šo grāmatu attiecīgās bērnu literatūras kontekstā. Vārdu sakot, mēs tērējam tam ļoti daudz laika un naudas. Un galvenais, nekad neatmetam malā nevienu autoru tikai tāpēc, ka mums trūkst zināšanu par viņu.

Katru reizi teorētiski varētu būt jāizskata saraksts, kurā ir vairāk nekā pusotrs tūkstotis pretendentu, tomēr daļa vārdu sarakstā vienmēr būs jau atkārtoti. Visās valstīs ir tā saucamie “elefanti”, rakstnieki cienījamos gados, kuriem garām nevar tikt, kā tas notika, piemēram, Krievijas gadījumā - jā, viņš, protams, ir lielisks rakstnieks, bet nevar nominēt, kamēr balvu nav saņēmis Sergejs Mihalkovs! Zviedriem ir daudz ļoti labu jaunu rakstnieku un pāris ļoti labu vecu rakstnieku, kuri sacerēja lieliskas bērnu grāmatas jau 50. un 60. gados, mēs uzskatām, ka jāskatās uz to visu bez aizspriedumiem un jāredz bērnu literatūra kopumā, tomēr šis paaudžu konflikts, bez šaubām, pastāv. Pati vērtēšana ir liela cīņa, jo 12 cilvēku žūrijai ir jāpanāk simtprocentīga vienošanās. Mēs runājam no dažādas pieredzes viedokļiem un mācāmies cits no cita, un katra vērtēšana, katra žūrijas diskusija padziļina šo pieredzi.

Zandere: Kas, jūsuprāt, ir svarīgāk - lai bērni lasītu tikai labas grāmatas vai arī, lai viņi lasa jebko, galvenais, lai vispār lasa?

Lešinska: Es par to varbūt varu mēģināt spriest kā māte. Man ir bijusi izdevība klusībā pārskatīt grāmatplauktu, domājot, kas no tā būtu lasāms manai meitai, un man bija ļoti dažādas izjūtas. Tur bija tulkoti Disneja, šolaiku Disneja izdevumi, un tie lielākoties bija ļoti slikti tulkoti, zaudējot pat to vērtību, kas nu šīm grāmatām vispār varētu piemist. Tās es noliku pavisam malā. Tur bija grāmatas, kas man pašai ļoti patika bērnībā. Tomēr, lasot tās priekšā Annai, es biju spiesta atzīt, ka manas cerības nepiepildās - viņa nelikās diez ko ieinteresēta, turklāt katrā lappusē bija pieminētas padomju laika lietas, kuras viņa nesaprata. Būtu jāpavada stundas, to skaidrojot, turklāt pagaidām ne Padomju Savienība, ne padomju sistēma vispār vēl nekad nav bijusi mūsu sarunu tēma. Šīs grāmatas es plauktos noliku tā, lai Anna tomēr var aizsniegt, ja viņa to vēlētos. Nākamā daļa nāca no mana tēva bērnības dienu bibliotēkas - latviešu 20.-30. gadu izdevumi. Man tās ļoti patīk, un daudzas ir brīnišķīgi ilustrētas, tomēr jāatzīst, ka Annu šīs grāmatas varētu arī nepiesaistīt, jo šis valdzinošais “vecmodīgums” bērnam nešķiet tik pievilcīgs, un tā vienkārši ir reāla problēma. Man šķiet, ka nav tik viegli noskaidrot, kas tad vispār ir laba bērnu grāmata.

Reizēm bērns prasa, lai nopērkam ko tādu kā “Vāģi” vai tamlīdzīgi, tāpat kā reizēm viņa grib kādu plastmasas rotaļlietu, kas mums nepatīk. Dažreiz mēs pretojamies, bet dažreiz padodamies. Bet, kad Anna saka, lai viņai to palasām priekšā, mēs sakām - nē, ja nu tu tiešām gribi to lasīt, tad lasi pati! To viņa vēl nedara. Bet, ziniet, ja nu viņa paņems tieši kādu no šīm grāmatām un sāks lasīt pati - es tomēr būšu ļoti laimīga.

Lemperts: Kādreiz, 70. gados, es kā tēvs biju šajā ziņā diezgan strikts. Es biju bibliotekārs, es lasīju saviem bērniem katru vakaru, un viņiem vispār nebija iespēju tikt pie sliktām grāmatām. Es arī teicu, ka bibliotēkai nav lieki jātērē līdzekļi visādiem niekiem, lai naudas nepietrūktu labām grāmatām. Kā vectēvs es neesmu vairs tik stingrs.

Zandere: Ļaujat grauzt čipšus un sūkāt saldumus pirms pusdienām?

Lemperts: (Smejas.) Tas nenozīmē, ka es būtu zaudējis modrību un nespētu vairs atšķirt labu grāmatu no drazām, bet ir mainījusies pati lasīšanas situācija. Un jebkura grāmata, kuru bērns lasa, tomēr var kļūt - es, protams, nesaku, ka noteikti kļūst, bet var kļūt par izejas punktu arī labu grāmatu lasīšanai. Ziniet, kur tā nelaime - bērns nevar izlasīt grāmatu, kas viņam nepatīk, nu, nav tas iespējams. Un visi mēs esam bērnībā lasījuši arī lubenes.

Lešinska: Es jau pieminēju padomju laika grāmatas, nav šaubu, ka starp tām netrūka drazu, un patiešām mēs esam lasījuši gan vērtīgo, gan nevērtīgo, bet svarīgi ir tas, ka mums bija lasīšanas ieradums.

Lemperts: Ja mēs gribam, lai katrs bērns lasītu un saprastu lasīto - un ja lasīšanas ieraduma veidošanas iespēja ir lētais repertuārs, pat galīgi dumja grāmata, tad es saku - jā, mēs saprātīgi izmantosim arī to - kā iespēju sākt komunicēt.

Zandere: Tomēr es gribētu saglabāt nepiekāpību vienā jautājumā: ka bibliotekāriem ir jābūt gudrākiem par bērniem, viņi paši nedrīkst būt tik nevainīgi un dzīvot rozā poniju pasaulē, kurā tiek ievilināti bērni, viņiem tomēr ir jāpalīdz bērnam pārsēsties zirgā. Un nevajadzētu lolot ilūziju, ka cilvēki, vienalga, bērni vai pieaugušie, paši zina, ko viņi grib - kaut vai tāpēc, ka viņi nespēj gribēt to, ko nekad nav redzējuši. Ko jūs domājat par grāmatu marķēšanu, norādot uz konkrētu vecumu, kam grāmata domāta?

Lemperts: Protams, ka lasīšana ir individuāla lieta, par šo rekomendēto vecuma grupu vairāk domā izdevniecību mārketinga nodaļas.

Lešinska: Bet, kad es nonāku lielā grāmatveikalā, kur tiešām ir pilna zāle ar bērnu grāmatām, tādas norādes man tomēr ir palīdzējušas orientēties un izdarīt izvēli.

Zandere: Nu tad varbūt mēs varam piedāvāt kādu orientieri, vismaz Ziemsvētku vecītim, kas bāž grāmatas maisā. Vai jūs būtu tik laipni un pastāstītu par grāmatu, ko paši lasījāt, teiksim, piecu gadu vecumā?

Lešinska: Kad man bija pieci gadi? Jāpadomā, bija jau vesela kaudze. Man ilgi ļoti svarīga bija grāmata, ar kuru es laikam arī biju iesākusi patstāvīgo lasīšanu - vecāki bija pārāk aizņemti, lai man palīdzētu, tāpēc, cik atceros, tas notika vienkārši tā, ka es noliku uz galda grāmatu un sāku lasīt - un tā bija kāda ukraiņu rakstnieka grāmata par Katrusīti, tulkota latviešu valodā: “Katrusīte jau liela”. Grāmata arī bija liela izmēra, stāsti par meitenītes ikdienu.

Zandere: Lauku bērns?

Lešinska: Nē! Viņa dzīvoja Kijevā, un pēc tam devās ceļojumā uz Maskavu! Es to grāmatu gandrīz zināju no galvas. Katrusīte dzīvoja komunālajā dzīvoklī un viņas kaimiņiene bija skolotāja, veca un ļoti laipna, un es neatceros, ka šajā grāmatā būtu bijis daudz propagandas. Mani fascinēja garais vārds, ko es ilgi nevarēju salasīt, “Dņepropetrovska” - jo viņa brauca arī uz turieni. Savukārt māte man deva lasīt latviešu klasiku, 19. gadsimtu, un ne uzreiz, tomēr es atklāju tās pievilcību.

Zandere: Jā, nu, lūk, 19. gadsimts... Man līdzīgus jautājumus bieži ir uzdevuši bērni bibliotēkās un skolās, un ir nācies gandrīz tā kā atvainoties, bet tā nu tas ir: es tajā vecumā izlasīju Pumpura “Lāčplēsi” - biezu grāmatu ar Ģirta Vilka ilustrācijām, kam pāri bija zīdpapīrs un sumpurņi caur to skatījās milzīgām acīm. Es nezinu, vai sapratu, varbūt daļēji jā - jo tas līdzinās pasakai, bet mani laikam paņēma forma, jo es fiziski sajutu, kā valoda plūst lieliem, smagiem viļņiem. Pirms dažiem gadiem uzzināju, ka mūsu klasisko valodu ekspertei Inārai Ķemerei tēvs esot lasījis priekšā “Īliadu” - sengrieķu valodā. Un viņai esot ļoti paticis klausīties. Tas mani pilnīgi nomierināja attiecībā uz manu “Lāčplēsi”. Blakus tam plauktā stāvēja Raiņa luga “Uguns un nakts” tumši sarkanos vākos, tur jau man daudz kas likās pazīstams. Lai gan vispār man patika Spīdola, no galvas es skaitīju “Vai, vai, mūsu mīļie”.

Lešinska: Nu, nebija jau jautāts par sešu gadu vecumu! (Smejas.) Tad es, protams, palūdzu, lai no plaukta noceļ “Dona Kihota” divus sējumus ar Dorē ilustrācijām - visvairāk jau šo ilustrāciju dēļ, bet tiešām ļoti daudz nozīmē pati “grāmatas sajūta”. Starp citu, kad esmu mēģinājusi Annai lasīt padomju laikā izdoto bērnu literatūras klasiku, kaut vai Lindgrēni - šķiet, viņu kaut kas atgrūž šo grāmatu fiziskajā veidolā. Papīrs, uz kura tās iespiestas, ir tik slikts.

Lemperts: Es sākumā aizrāvos ar Tarzānu, aizrāvos tikai ar tā saucamo zēnu lasāmvielu, ar dažādām un ļoti ļoti daudzām piedzīvojumu grāmatām - bet vēlāk ķēros arī pie “meiteņu literatūras”, skolas stāstiem. Mans bērnības varonis bija Deivijs Krokets, leģendārs, folklorizējies Amerikas 19. gadsimta vēstures personāžs, ko rādīja arī Disneja televīzijas šovos - Mežonīgie Rietumi.

Man jāpasaka, ka es augu piecu bērnu ģimenē ASV. Manas mātes dzīvē grāmatām piederēja ļoti ievērojama vieta, viņas dzīve pagāja lasot, un arī mana dzīve bez lasīšanas nebija iedomājama. Starp citu, tas, protams, nebija vairs gluži agrā bērnībā, bet kad viņa ieraudzīja mani lasām Steinbeku zviedru tulkojumā, viņa ironiski aizrādīja, ka ir muļķīgi tulkojumā lasīt grāmatu, ko var izlasīt oriģinālā. Interesanti ir tas, ka no bērnības grāmatām ne pārāk labi atceros sižetus - drīzāk savas sajūtas lasot. Dažus stāstus es varētu izstāstīt, bet ne vienmēr svarīgākais ir pati grāmata, bieži vien tā ir tieši šī lasīšanas situācija, tu pats, kas lasi. Man bija draugs, ar kuru mēs lasījām kopā - mēs apspriedām grāmatu, smējāmies, un es neatceros lasītos stāstus, bet šo kopā būšanas, draudzības sajūtu.

Lešinska: Manā sajūtu atmiņā ļoti spilgts bērnības piedzīvojums bija grāmata, ko māte atnesa ar neatgrieztām lapām. Ļoti agri no rīta, ap sešiem septiņiem, es sēdēju pie virtuves galda - man nekad nebija atļauts aiztikt asus priekšmetus, bet es tur sēdēju un ar nazi griezu vaļā lapas grāmatā, ko pirms manis vēl neviens nebija atšķīris. 

Paldies par atbalstu Jānim Jenzim un restorānam “Ostas skati”