Bez kabineta klusuma

Asiņainie notikumi (vēl arvien tos grūti nosaukt par rituāliem, taču ar milzu laika distanci tos varētu dēvēt arī tā) katrā no abām galvaspilsētām risinājās savādāk. Šī savādība, kura parādās klaji ekstrēmos apstākļos, toties stilistiski mazāk pamanāma tā saucamajos “miera laikos”, šķiet viena no retajām koordinātēm, lai runātu par kādu īpašo “lietuviešu mākslu”, iepretim kādai īpašajai “latviešu mākslai”. Lietuvieši 1991. gada janvārī bija aktīvāki un uzbrūkošāki. Latvieši it kā iekšēji gatavojās lēcienam, un tad, kad sāka šaut, vēl nogaidīja. Izņemot māksliniekus, jo tagad arī fotogrāfus, kinooperatorus un režisorus drīkst dēvēt šajā visumā cildenajā vārdā. Netālu no iekšlietu ministrijas Rīgā aizgāja bojā režisors Andris Slapiņš, no ievainojumiem mira operators Gvido Zvaigzne. Turpat parkā aiz koka vēl bija fotogrāfs Valts Kleins, ja nemaldos, arī Ojārs Pētersons, kuri, paldies Dievam, izdzīvoja.

Dažas dienas pirms šīs Rīgas liktenīgās nakts Viļņā tanki sabrauca daudzus desmitus lietuviešus. Viņu mākslinieki nebija hronisti. Viens no visu laiku izcilākajiem Baltijas valstu māksliniekiem, lietuvietis Mindaugs Navaks atradās netālu no tankiem uz jumta un ar bisi šāva uz padomju specvienību karavīriem. Viņš nebija vienīgais lietuviešu mākslinieks, kurš tonakt šāva. Izrādās, viņiem, tolaik salīdzinoši jauniem ļaudīm, mājās bija bises. Un ne jau lai ietu medībās.

Kad mūs organizē, mēs dodamies strēlniekos un demonstrācijās, viņi neorganizēti šauj, bet padomju laikos gluži kā tādi liepājnieki mūsdienu Latvijā stājās kompartijā, lai kaut cik saglabātu kontroli. (Liepājniekus pieminu tādēļ, ka tas ir tāds īpašs, no “augšas” neorganizētu cilvēku paveids, kurš, klusi iestājoties visās esošajās partijās, nodrošina kontroli par labu savai pilsētai.)

Stingri ņemot, pat vienā grāmatā par tik tuviem kaimiņiem neko distances piesātinātu neuzrakstīsi. Bet pārdomas, kuru nosacītais aplūkojamais priekšmets ir lietuviešu dailininkai, rosināja decembrī Rīgā notikusī lielā mūsdienu lietuviešu mākslas parāde Mākslas muzejā Arsenāls.

Pēdējos gados bez leišu mākslas neiztikām. Jau pieminētā Mindauga Navaka milzu sarūsējuša metāla skulptūra “Horizontālais cilindrs” jeb “govs”, kā to nokristīja rīdzinieki, pirms pieciem gadiem kaitināja pieaugušos un priecēja bērnus Esplanādē. Pirms diviem gadiem viņa personālizstāde - atkal ar lielu āra skulptūru, ar nosaukumu “Didžioji vaza” (Lielā vāze), kas gan drīzāk atgādināja milzu iekostu ābolu -aicināja skatītājus Nacionālajā mākslas muzejā.

Pērn Lietuvas prezidents Valds Adamkus atklāja vēl viena lietuvieša Šarūna Saukas gleznu izstādi mūsu Ārzemju mākslas muzejā, par kurā redzamajiem katolicistiski barokālajiem miesu blāķiem un asiņainajām mistērijām nedaudz neērti bija muzeja pirmajam “lakmusa papīrītim” - cienījamajām uzraudzēm.

Šī decembra izstādē Rīgā - kārtīga, profesionāla, nedaudz akadēmiski rutinēta - it kā nebūtu tā vērts, lai to īpaši izceltu. Pasaulē notiek daudz kārtīgu izstāžu, un kas par to, ka tā ir lietuviešu un piedevām liela?

Tomēr man personīgi šī skate bija sava veida krustpunkts kādai iekšējai sarunai, uz kuru ārpasaule, proti, mākslas zinātnes vide vēl nav gatava. Jautājums ir par iespējamību klasificēt mākslu (tas gan tiek nemitīgi un produktīvi veikts) pēc piederības stiliem, tehnikām, žanriem, laikmetiem, teoriju strāvojumiem un pat nacionālās piederības. Klasifikācija un periodizācija notiek ražīgi, tā ir nepieciešama akadēmisko prasmju sastāvdaļa, taču krustpunkts (strupceļš) iestājas tad,kad vēlamies ko vairāk. Par šo vairāk arī lika aizdomāties lietuviešu izstāde.

Ikvienam cilvēkam, kurš nopietni interesējas par mākslu, nereti pavīd doma, kā par to var runāt, kā par to var rakstīt? Vai mākslas zinātnes metodes, kuru arsenālā ir formas apraksti, empīriski kontekstuāli vēstījumi, iespējams, arī filozofijai raksturīgā valodā izteiktas atziņas, ir tas formāts, kurš cilvēku pietuvina kādai mākslas būtībai, kas to padara par mākslu?

Atmetot arī mūsu mākslas vidē nedaudz ekstravaganto skatījumu, ka visa tēlotājmāksla ir “dekorācija”, tātad kaut kas tāds, kas noteiktā formā darbojas uz noteiktas virsmas, protams, ar kādu noteiktu vēstījumu uztvērēja virzienā, tomēr vēl arvien neviens nav aizliedzis gluži vecmodīgi taujāt pēc patiesības, kurai vēl nav aizliegts izpausties arī mākslā. Kā to patiesību notvert, kā viņu aprakstīt? Šogad man bija brīnišķīga iespēja ilgi sarunāties par Vermēru ar Imantu Lancmaņa kungu. Pēc šīs sarunas manā mājā nokļuva monogrāfija par Vermēru, kuru Lancmaņa kungs uzskata par labāko dižā gleznotāja daiļrades interpretāciju. Tomēr pat labākajam no labākajiem netika aiztaupītas mūsu gleznotāja (jo Imants Lancmanis vispirms ir gleznotājs, nevis Rundāles saimnieks) nievas - arī šis mākslas zinātnieks neesot pateicis neko būtisku par to, kas Vermēra mākslu padara izcilu. Tas nav un nevar būt tikai līniju jaukums, kompozicionālās īpatnības, kāda piederība skolai. Saruna ritēja tik kaismīgi, ka Lancmaņa kungs gluži vai pieteica izstāšanos no mākslas zinātnieku vidus, paužot savu sašutumu par vēl arvien neuzrakstīto grāmatu par Vermēru.

Latvijas kultūras videi par laimi, nekas tāds nenotika, jo izstāties var tikai no Mākslinieku savienības, bet piederība pie kopīgas garīgas un profesionālas vides, pat ja tā bieži šķiet kaitinoši pašpietiekama, pēc tai veltītā ilgā laika ir pilnīgi nenovēršama.

Kādēļ nepilnu lapaspusi īss apraksts Marsela Prusta romānā “Zudušo laiku meklējot” par Vermēra “Delftas skatu” ir trāpīgāks par vislabāko no labākajām monogrāfijām? Kādēļ filozofs Nīče par komponistu Vāgneru rakstījis labāk nekā dižie mūzikas kritiķi? Kādēļ labākos tekstus par mākslu ir radījuši nevis mākslas zinātnieki, bet kādas citas jomas mākslinieki vai rakstnieki?

Atbilde varbūt nav tik sarežģīta. Svarīgs, tā šķistu, ir paša interpretējošā teksta spēks, ko nodrošina līdzvērtīgs talants, tajā ierakstītās emocionālās un tēlainās paralēles (līdz pat visspēcīgākajai iespējamajai metaforai “Delftas skata” literārajā episkajā miniatūrā), vieliskuma klātbūtne starp rindām. Izprast mākslas darbu un attiecīgi to aprakstīt nevar kā kukaini zem mikroskopa.

Un to nevar ar talanta spēku vien. To var tikai, kā teiktu Vasilijs Šukšins, ar sopereživaņije.

Ar līdzpārdzīvojumu.

Šis sopereživaņije nav iemācāms, tas nav arī kādas ļaužu kopas darbs. Tas ir tikai individuāls, viena saprāta auglis. Patiesība runā tikai caur personībām, ja to vēlamies notvert mākslā.

Kad vēl taustījos ap saprašanas iespējamību, nomaldījusies dažu latviešu mākslinieku trijās priedēs, palīdzēja lietuvietis. Tas pats Mindaugs Navaks, pirms 13 gadiem Varšavā. 1996. gadā izstādē “Personīgais laiks. Igaunijas, Latvijas, Lietuvas māksla 1945-1996” viņš ilgi pētīja Bruno Vasiļevska, Miervalža Poļa, Imanta Lancmaņa gleznas. Tad viņš īsi pateica, ka tas viņam ir liels atklājums. Ka šie mākslinieki ir lielas personības. Kaut ko tādu viņš no latviešu mākslas nebija gaidījis. Tātad viņš tomēr kaut ko bija skaidri paredzamu gaidījis, taču būdams sava talanta un gribas pilns uz sopereživaņija, ieraudzīja kaut ko svarīgāku.

Šie gleznotāji, arī agrīnā Līga Purmale (Navaks viņus visus dēvēja par “reālistiem”), neveido nekādu latviešu mākslas “skolu”. Tās ir personības, kas savulaik - lai arī intelektuāli rosīgas - drīzāk radīja kabineta klusumā, nevis agorā, lai arī nebūt nebija kādi sistēmas ārēji pretinieki. Skola vispār jau nebūtu jāliek pēdiņās, jo Latvijā runājam gan par skolām, gan par stiliem. Vērojam vēsturisko Vilhelma Purvīša skolu, tagad - Ojāra Pētersona Vizuālās komunikācijas nodaļas skolu. Ir bijis skarbais stils, ir bijušas arī citas parādības. Taču to mākslinieku darbos, kuri burtiski satricināja Navaku, skolas pazīmes nebija. Tas neizslēdz to, ka viņi ir un būs latviešu mākslinieki, kuru darbos vērojami vietēji motīvi un stāsti, taču viņu darbos pirmējais ir personības spēks.

Gluži tāpat ir ar lietuviešiem. Konteksts nav izslēdzams, stereotipi ir pamatojami un pieņemami, ja tas nav vienīgais kritērijs. Lūk, es saredzu, ka lietuvieši ir temperamentīgāki un individuālāki - par to kaut kādā mērā liecina atmiņas par 1991. gada janvāri, taču kāda atsevišķa lietuviešu personība var atklāt kaut ko interesantāku un būtiskāku.

Mēs jau viens par otru - mēs, latvieši, par igauņiem, igauņi par latviešiem, latvieši par lietuviešiem, lietuvieši par igauņiem, igauņi par lietuviešiem utt. - zinām to, kas būtu jāzina. To, kas zināšanās pamatots. Tās nav nepareizas zināšanas, gluži otrādi. Taču ieraugot kaut ko vairāk un kaut ko citu, paveras gluži cita aina. Tā saucamās empīriskās zināšanas ir par publisko telpu, pārsteigumi staro no kabineta klusuma.

Zināšanas priecājas par īpašo lietuviešu ekspresionistiskās glezniecības skolu. Un par īpašo lietuviešu tēlniecības skolu. Tā ir taisnība, tās ir kaut kas īpašs un vēl pagaidām paliekošs.

Var tikai pabrīnīties, kā padomju laikos lietuviešu gleznotāji Vitkūns, Kurs, Kisarausks, Vaitekūns, Šaltenis un citi radīja ne tikai temperamentīgu, ārkārtīgi krāsās saprotamu glezniecību, bet reizē caur to vēstīja savus, lietuviešu stāstus, kurus tā pa īstam spēj pamatot tikai citādie katoļi lietuvieši un poļi. Es varu dzīvot, pilnībā ignorējot Latvijas luterticību (cita jautājums, vai es to vēlos), taču Lietuvā katolicismu ignorēt nav iespējams. Tas ir tik klātesošs dažādās dzīves formās, ka Mindaugs Navaks skarbi pasaka: “Neieredzu laukus (ģerevņu). Dabu mīlu, bet laukus neieredzu.” Skaidrs šis izteikums top tikai Lietuvas katolicisma kontekstā. Eņģeļi, mocekļi, pazudušie dēli un ceļotāji, krucifiksi - tādu mākslu tik lielā daudzumā un tādā kvalitātē pie mums, Latvijā, 20. gadsimta otrajā pusē neatrast. Zināšanas stāstītu par Krusta kalnu, kuru brāļu tauta atjaunoja ik dienas, kad padomju varas iestādes centās to nopostīt naktīs. Zināšanas stāstītu par lietuviešu ģēniju, 20. gadsimta sākuma simbolistu Čurļoni un saskatītu viņa mākslā kādu arhetipisku pamatu simboliskajam leišu ekspresionismam. Savukārt nav zināšanu par to, kādēļ tieši Ričarda Povila Vaitekūna māksla tos, kuri mīl un saprot glezniecību, aizkustina visvairāk. Kādēļ ekspresīvā lietuviešu melnbaltā fotogrāfija, tik aizkustinoši atspoguļojot sociālās saites starp Lietuvas ļaudīm, tomēr savu pilnziedu sasniedz Antana Sutkus darbos?

Egle un pārējie lietuviešu mākslinieki, kuri nav vienkārši procesa “lietuviešu māksla” sastāvdaļa, ir iegrimuši līdzpārdzīvojumā pret pasauli, par kuru viņiem nav ilūziju, bet ir zināšanas.

Lietuviešu izstāde Rīgā, ja drīkst atkārtoties, bija zināmas krustceles. Tā sāks jau sen izdarāmu darbu, kurš nav mūsu izdarītais mājasdarbs. Tā liks vaicāt, vai pastāv kāda Baltijas valstu identitāte, kurā mākslai ir sava loma. Šis stāsts vēl nav uzrakstīts, jo to nevar uzrakstīt patiesi, runājot tikai par procesu. Vēsturē, kura veido kolektīvo identitāti, paliek tikai dažas personības, ar nosauktiem vārdiem un darbiem. Šķiet, ka bailes no kolektīvā spiediena, kas kavētu intelektuālu izvērtējumu, Baltijas valstīs vēl ir pārāk lielas.

Uz ko vajadzētu vedināt šiem prātojumiem? Laikam jau uz diferencētu skatījumu, aplūkojot kādas valsts nosacīto mākslas izlasi. Nenoliedzot tradīcijas, skolas, ietekmes, tomēr atcerēties, ka liels mākslinieks, lai arī nevar rasties tukšā vietā, ļauj ieraudzīt tādu būtību, kuru citādi kā par metafizisku nenosauksi.

Te varētu iebilst, jautājot, kāds sakars ar metafiziku ir, piemēram, starptautiski ļoti pazīstamo lietuviešu mākslinieku Nomedas un Gedemina Urbonu darbiem? Viņi pēdējos gados veido tikai tā saucamos sociālos projektos, veicot tādu kā arhivāra un dokumentālista darbu. Tieši par viņiem bijušais Lietuvas kultūras ministrs izteicās apmēram tā, ka viņi abi īsteno politiskus projektus par nodokļu maksātāju naudu. Tik tiešām, viens no projektiem, šķiet, bija pret kinoteātra nojaukšanu Viļņā. Taču arī tādā mākslas aktivitātē jūtīgs skatītājs saskatītu smeldzi un bailes no tukšuma, bet vispārinājumu mīlošs mākslas zinātnieks - lietuviešiem raksturīgo kaislīgumu.

Šādas Urbonu sociālās manifestācijas nav mazāk metafiziskas kā 1995. gadā tapušais Gedemina Urbona melnais granīta sniegavīrs Helsinku centrā. Tās nav mazāk metafiziskas kā Mindauga Navaka gludi nopulētā milzu granīta virsma grubuļainajā Somijas kalna miesā. Un tās nav mazāk kaislīgas kā ik gadu topošās paradoksālās, gigantiskās, ekspresīvās Navaka skulptūras daudzos pasaules nostūros.

Visi izcili mākslas darbi ir metafiziski, - ja to neredz, tad vainīga ir skatītāja netrenētā acs un nejūtīgā dvēsele, nevis kāds vienkāršots, dažādās sociālās teorijās pamatots pasaules redzējums.

Kādēļ ar tādu piezemētu patosu jārunā par personības un konteksta attiecībām? Tādēļ, ka pēdējā gada laikā Rīgā notikušās grupu izstādes, kas reprezentē noteiktu valsti vai mākslas virzienu (2008. gadā bija aplūkojamas divas Krievijas laikmetīgās mākslas skates, Gunta Belēviča kolekcijas izstāde, vācu ekspresionisti, vairākas palielas mūsu jauno gleznotāju kolektīvās parādes, tās gan notika, tā teikt, “pa kaktiem”) vairāk ir raisījušas apceres par kopīgo, nevis kādai izcilībai raksturīgo.

Baltijas valstu 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta sākuma mākslas vēsture nav vēl uzrakstīta. Tā likumsakarīgi nebūs uzrakstīta ātrāk, pirms paies tie slavenie 40 Mozus gadi, jo pārmantoto un no jauna iegūto sociālo saišu ietvarā izkristalizētās vietējās autoritātes nākotnē izzudīs patiesības sietā.

Arī lietuviešu mākslā notiks sijāšanas darbs, neraugoties uz to, ka bija un būs atsevišķu valstu mākslas izstādes kā nepieciešams reprezentatīvs darbs kultūrā, nevis mākslā. Lai lietuviešiem veicas Vītauta Dižā, kurš reiz paplašināja savu valsti līdz Melnajai jūrai, gleznas aizsegā, ar šo gleznu sākas Viļņas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcija.

(Mums savukārt Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā aplūkojamas Vairas Vīķes-Freibergas portrejas un tērpi.) Uz lietuviešiem skatīties ir vieglāk, jo tur, pasakot, ka Egle, Antans, Ričards Povils, Mindaugs, Gedemins vai Deimants (neviena no viņiem, izņemot Egli, Rīgā nebija) ir daudz pārāki par pārējiem, pēc tam nav jābaidās iet uz ielas. Tikmēr šeit tiem 40 gadiem ir jāpaiet.

P.S. Bet mans personīgais lielākais pārdzīvojums lietuviešu mūsdienu mākslas izstādē Rīgā bija atklāšanā. Jauna fotogrāfe, “iemūžinot” vernisāžas apmeklētājus, no postamenta nesatricināmi nogāza mākslas darbu - ar stikla kastīti apsegtu krēsliņu.