Bez noilguma

Romāns Polaņskis ir dzimis 1933. gada 18. augustā Parīzē (šim faktam vēlāk būs izšķiroša nozīme viņa dzīvē). Viņa tēvs bija poļu izcelsmes ebrejs Rišards Līblings. Māte Bula Kaca-Pžedborska dzimusi Krievijas ebreju ģimenē. Trīs gadus vēlāk viņi pārceļas dzīvot uz Krakovu un, karam tuvojoties, maina uzvārdu, visdrīzāk, drošības apsvērumu dēļ. Polaņskis savas ebrejiskās saknes vienmēr ir uztvēris kā visai nosacītas, savu tēvu viņš dēvējis par “agnostiķi”, māte vispār bijusi kristīta katoliete, taču nekādu šaubu nav bijis vācu administrācijai, kas pēc Polijas okupācijas pārvietojusi viņus uz ebreju geto. 1943. gadā desmitgadīgais Romāns izkļūst no geto un atrod patvērumu pie kādas poļu ģimenes. Viņa tēvs nokļūst Mauthauzenas koncentrācijas nometnē Austrijā, kur izdzīvo un pēc kara beigām atgriežas pie dēla Krakovā. Māte iet bojā Aušvices nometnē. Holokausta tēma Polaņska filmās parādīsies tikai vienreiz - 2002. gada filmā “Pianists”.

Polijā Romāns Polaņskis nodzīvo līdz pat 30 gadu vecumam, visai agri sāk filmēties, studē Lodzā un uzņem vairākas īsfilmas. Viņa pirmā pilnmetrāžas filma “Nazis ūdenī” tiek uzskatīta par pirmo nozīmīgo poļu pēckara filmu, kas nav par karu. Tā tiek pamanīta un pat nominēta Oskaram kā labākā ārzemju kinofilma. Gadu vēlāk, ielidojot Londonā, viņš neprata angļu valodu, nevienu nepazina un neviens nepazina viņu. Filmu “Nazis ūdenī” bija redzējuši labi ja pāris cilvēku. Pēc sešiem mēnešiem par Polaņski zināja visi. Tas ļauj Polaņskim pamest Poliju un sākt starptautiska kinorežisora karjeru - nākamās trīs filmas (“Riebums”, “Cul-de-sac” un “Bezbailīgie vampīru mednieki”) viņš uzņem Anglijā. 1968. gadā viņš ierodas ASV jau kā slavenība. Viņš uzņem mistisku trilleri “Rozmarijas bērns” un apmetas uz dzīvi Beverlihilsā. Viņa laulības ar kinoaktrisi un modeli Šāronu Teitu tiek rūpīgi atspoguļotas smalko aprindu hronikās, Polaņskis ir visu modīgo ballīšu neiztrūkstošs viesis, viņa nākamo filmu gaida visi, bet jaunā sieva gaida bērnu. Tad notiek viens no šokējošākajiem noziegumiem Amerikas vēsturē. Hipiju subkultūras ideologa un sātanista Čārlza Mensona komūnas biedri, pārsvarā - knapi pilngadīgas meitenes, veic uzbrukumus Losandželosas bagāto rajoniem un izdara vairākas nemotivētas slepkavības. Viena no villām, kas (kā vēlāk izrādīsies) pilnīgi nejauši izvēlēta paraugnozieguma pastrādāšanai, ir māja numur 10050 Sielo ceļā Tajā tobrīd atradās Šārona Teita ar draugiem, Polaņskis bija Anglijā, kur gatavojās ķerties pie jaunas filmas “Delfīna diena”. Slepkavības tika pastrādātas asiņainā un nežēlīgā veidā, neskaitāmiem nažu dūrieniem, atstājot uzrakstus uz sienām, kas liecināja par slepkavību kā terora aktu. Šārona Teita bija devītajā mēnesī. Pirmais, kas ienāca prātā ikvienam, bija pārāk uzkrītošā saistība ar Romāna Polaņska iepriekšējo filmu, kurā sātanistu grupas teroram tiek pakļauta sieviete, kas gaida bērnu. Tikai vēlāk, vairākus gadus ilgušā tiesas procesā izrādījās, ka Mensona “ģimene” neko nezināja ne par Polaņski, ne par viņa filmām, ne par to, ka viņu upuru vidū būs grūtniece. Viņu mērķis bija izraisīt bailes un paniku Losandželosas iedzīvotāju vidū, šādi izprovocējot pilsoņu karu starp baltajiem un melnādainajiem amerikāņiem. Polaņskis steigšus atgriežas, taču neko mainīt vairs nevar - viņa uzbūvētā laimes saliņa ir sagrauta un viņš pats no bezrūpīga šovbiznesa ballīšu apmeklētāja vienā acumirklī pārtop par traģisku nelaimi pārdzīvojušu atraitni, kam jūt līdzi visa Amerika.

Te vēl uz brīdi jāapstājas un jāpievērš uzmanība Polaņska filmogrāfijai. Acīmredzama ir neatbilstība starp režisora publisko tēlu un viņa filmu noskaņu - visas viņa pilnmetrāžas filmas, kas uzņemtas līdz traģiskajam notikumam, stāsta par slepkavību - īstu vai iedomātu. Jebkurā gadījumā, galvenie varoņi izjūt patiesas šausmas, viņi jūk prātā, tiek apdraudēti, filmas mūzika un atmosfēra arī skatītāju noved baiļu un pazemojuma stāvoklī. Pat filma par bezbailīgajiem vampīru medniekiem, kas uzņemta retro komēdijas žanrā ar pašu Polaņski galvenajā lomā, ataino baisu “transilvānisku” sižetu, kas uzdzen šermuļus, neskatoties uz komiskajiem tēliem tajā. Pats Polaņskis arī dzīvē un darbā izskatās neaizsargāts un komisks - neliela auguma, neveikls un kautrīgs jauneklis (viņš vienmēr ir izskatījies jaunāks par saviem gadiem), kas ar akcentu runā angliski un mulsi smaida, taču ātri vien nodibina patiesi draudzīgas attiecības ar vīriešiem, bet sievietēm sagroza galvas, savaldzina un pakļauj. Nevienam nav bijis noslēpums, ka viņš ir rūdīts pavedējs, kas pēc sadarbības filmēšanas
laukumā vismaz trīs aktrises apprecējis, bet “noteikti pārgulējis” ar visām pārējām. 1988. gadā, tiesājoties ar žurnālu Vanity Fair, kurā publicētas baumas par to, ka Šāronas Teitas bēru laikā viņš esot lencis nepilngadīgu modeli, solot viņu “padarīt par nākamo Šāronu Teitu”, Polaņskis atzīstas, ka nav bijis Šāronai uzticīgs pat viņu laulības pusotra gada laikā. Tiesas procesā viņš gan uzvar, jo dokumentāli pierāda, ka nav bijis minētajā vietā minētajā laikā. Polaņska sēras pēc sievas un gaidāmā bērniņa nāves ir patiesas, viņš vairākkārt ir teicis, ka nožēlo to, ka nav bijis tajā naktī mājās (visdrīzāk, tas būtu beidzies arī ar viņa nāvi), un nākamo filmu uzņem pēc Šekspīra “Makbeta” motīviem. “Makbetu” apvij pavisam konkrēts mīts - visus, kas centušies iestudēt šo lugu vai Verdi operu ar tādu pašu nosaukumu, ir piemeklējušas noslēpumainas nelaimes, dekorācijas nositušas aktierus, režisori gājuši bojā un tā tālāk. Polaņska Makbets ir drūma un asiņaina drāma, kas nekādi nebūtu varējusi kļūt par kases grāvēju. Uzņemšanas process, ko varētu uzskatīt par pašnāvības mēģinājumu, norit bez starpgadījumiem, un dzīve turpinās. 1976. gadā Polaņskis uzņem savu veiksmīgāko filmu (nomināciju un balvu skaita ziņā) - “Chinatown”, kas atkal stāsta par slepkavībām, korupciju, incestu, pasniedzot to sulīgā 30. gadu gangsterfilmu stilistikā. Šajā filmā vienu no savām zvaigžņu stundām piedzīvo Džeks Nikolsons, bet viņa “pārgrieztais deguns” (filmā to savaino mafijas boss, kuru notēlo pats Polaņskis) kļūst par spilgtu un citētu kino klišeju. Šajā laikā Polaņskim jau ir attiecības ar aktiera Klausa Kinska meitu Nastasju Kinsku, kurai viņu iepazīšanās brīdī bija tikai piecpadsmit gadu. Polaņska fotografētā Nastasja iekļūst žurnāla Vogue lappusēs, bet drīz vien viņa kļuva par Vima Vendersa filmu aktrisi. Pats Polaņskis Nastasju uzņem filmā “Tesa” 1979. gadā, pirms tam aizsūtot viņu studēt Lī Strasberga teātra skolā. Nastasja Kinska 70. gadu beigās kļūst par seksa simbolu, viņas kailfoto (it īpaši - Ričarda Avedona uzņemtie, ar pitonu starp kājām) padara viņu par slavenību vēl pirms astoņpadsmit gadu sasniegšanas. Nevienam nav ne vismazāko šaubu, ka Nastasjai ar Polaņski ir tuvas attiecības, taču eiropiešus tas neuztrauc.

Šādā erotizētā atmosfērā žurnāls Vogue piedāvā Romānam Polaņskim turpināt erotisko fotogrāfiju sēriju, kurā viņš par modelēm izmantotu jaunas amerikāņu meitenes. Polaņskis piekrīt un 1977. gada 27. februārī satiek Samantu Geiliju, trīspadsmitgadīgu modeli, kurai jau bija pieredze šajā biznesā. Polaņskis viņu fotografē, tad piedāvā satikties vēlreiz uz vēl vienu fotosesiju - 10. martā Džeka Nikolsona mājā. Kāpēc tieši tur, nav zināms, Pats Nikolsons nebija mājās, viņi bija labi draugi kopš “Chinatown” filmēšanas laikiem (Polaņskis sastrīdējās tikai ar galvenās sieviešu lomas attēlotāju Feju Danaveju), turklāt, tur bija lielisks baseins. Arī šim faktam ir būtiska nozīme Polaņska turpmākajā liktenī. Samanta Geilija ieradās uz fotosesiju, peldējās baseinā, fotografējās līdz viduklim kaila, dzēra šampanieti un lietoja kaut kādas tabletes, kas “palīdz atslābināties”. Nākamajā dienā Romāns Polaņskis tiek arestēts un viņam tiek izvirzītas sešas smagas apsūdzības par: 1) ierobežotas pieejamības medikamentu sniegšanu nepilngadīgiem; 2) iekāres apmierināšanu neķītrā veidā ar bērnu; 3) nelikumīgām dzimumattiecībām; 4) izvarošanu, izmantojot narkotikas; 5) izvirtību; 6) sodomiju. Vēlāk policijai sniegtajās liecībās Samanta stāsta: “Šķiet, es teicu, ka man slāpst. Viņš devās uz virtuvi un atnesa šampanieša pudeli. “Vai man to atvērt?” viņš jautāja un es atbildēju: “Man vienalga.” Viņam plaukstā bija tablete, sadalīta trīs daļās. “Vai tas ir Quaaludes?” viņš jautāja. “Jā,” es teicu. Viņš jautāja: “Vai gribi daļu?””

Polaņskis fotografēja Samantu pie loga, aiz kura bija redzams jūras līcis. Viņš palūdza meiteni novilkt blūzi, un viņa to izdarīja. Savās liecībās Polaņskis atzina, ka tajā brīdī izjutis erotisku uzbudinājumu. Tad Samanta izģērbās un iekāpa baseinā. Polaņskis uzņēma pāris fotogrāfijas un pateica, ka tur esot par maz gaismas. Viņi devās iekšā mājā, un Polaņskis palīdzēja meitenei noslaucīties. Tad viņš pieliecās un noskūpstīja viņu. Tālāk liecības atšķiras. Samanta izmeklētājiem teica, ka esot pateikusi: “Nē.” Polaņskis apgalvoja, ka meitene uz skūpstu esot atbildējusi. Bijis jūtams, ka viņai ir iepriekšēja pieredze. Bet tālāk viņš neko daudz neatceroties. Polaņska viesnīcas apartamentos tika veikta kratīšana, konfiscētas tabletes, fotoaparatūra, filmiņas. Tajās bija kādi desmit kadri, kuros Samanta redzama baseinā. Ūdens šajos attēlos sniedzās pāri viņas krūtīm, tāpēc to, vai viņa ir kaila vai peldkostīmā, nav iespējams pateikt. Kratīšanas laikā pats Polaņskis stāvēja līdzās un nepārtraukti runāja. Policijas darbinieks vēlāk kādā intervijā stāstīja, ka bija skaidri redzams - šīs cilvēks nesaprot, ka sekss ar trīspadsmit gadus vecu meiteni ir noziegums, viņš ir uzaudzis citā kultūrā, kur tas ir normāli.

Notikušais tūdaļ kļuva par sensāciju. Tā bija galvenā tēma presē nākamo mēnešu laikā. Žurnālisti dežurēja pie iesaistīto personu durvīm, tiesas zālē, policijas iecirknī. Radikāli pretēji viedokļi bija Eiropas un ASV presei. Eiropiešu skatījumā Polaņskis bija izcila un heroiska personība, kas pārdzīvojis holokaustu un komunistu režīmu, izlauzies Rietumu pasaulē un saviem spēkiem sasniedzis slavas virsotnes. Jebkādas apsūdzības pret viņu ir tikai sīkumaina piekasīšanās, kas raksturīga nenovīdīgām viduvējībām. Amerikāņu viedoklis aizvien vairāk sliecās pretējā virzienā. Romāns Polaņskis no traģiska cietēja vieglu roku bija pārtapis par perversu ļaundari. Iespējams, arī amerikāņu sabiedrība šajos astoņos gados bija kļuvusi citāda - attieksme pret narkotiku lietošanu, seksuālu vardarbību un bērnu tiesībām bija mainījusies. Un Polaņskis perfekti atbilda klasiska ļaundara lomai - kā atzīmēja filmu producents Roberts Melniks: “Viņš bija ārzemnieks, viņš runāja ar akcentu, viņš bija bagāts un bija maza auguma.” Tiesas laikā cietušās meitenes vārds netika izpausts un amerikāņu presē netika publiskots, taču Eiropas žurnālisti bija to noskaidrojuši un publicējuši ne tikai Samantas fotogrāfijas, bet arī viņas skolas un mājas attēlus. Taču lielāko traumu viņas pieredzē atstājis nevis pats notikums vai preses attieksme, bet gan pieredze policijā un prokuratūrā pratināšanu laikā.

Turpmāko gadu procesu virzīja nevis izmeklēšanas rezultāti, bet gan sarunas starp Polaņska advokātu Daglasu Daltonu, tiesnesi Lorensu Ritenbendu un apsūdzības prokuroru Rodžeru Gansonu. Klīda baumas, ka apgabala prokuratūrā viņa kandidatūra izvēlēta tāpēc, ka viņš bija mormonis un vienīgais visā prokuratūrā, kuram nav bijušas dzimumattiecības ar nepilngadīgo. Tiesnesis savukārt bija pazīstams ar savu kāri pēc publicitātes un skaļiem procesiem. Viņš bija vadījis aktiera Gerija Granta paternitātes lietu, Elvisa Preslija un Priscillas šķiršanos, lēmis Marlona Brando dēla aizbildniecības lietā. Viņa ofisā pienāca telefona zvani no visas pasaules ziņu aģentūrām ar lūgumu rezervēt vietu zālē žurnālistam. Tiesnesis Ritenbends arī savas sēdes vadīja kā režisors - pārliecināts un valdonīgs. Viss, ko viņš vēlējās no šī procesa - skaistu un pamācošu izrādi, kurā triumfē taisnīgums. Lai to panāktu, nebija obligāti vajadzīgs cietumsods, pilnīgi pietiktu ar publisku nokaunināšanu, nosacītu sodu, izraidīšanu no valsts, bet tad tam bija jānotiek skaļi. Advokāti prognozēja, ka tiesnesis pieņems lēmumu par soda veidu un termiņu, kas būs balstīts probācijas dienesta ziņojumā un šāds ziņojums par sabiedrībā pazīstamu un respektējamu cilvēku nevar būt negatīvs. Tiesa sākās datumā, kurā pirms astoņiem gadiem tika nogalināta Polaņska sieva. Sabiedrības, žurnālistu, tiesas procesā iesaistīto personu emocijas bija sakāpinātas līdz maksimālai robežai. Tiesas procesa gaitā daudz kas bija atkarīgs no tiesneša lēmuma, taču jau pašā sākumā cietušās puses advokāts piedāvāja Polaņskim vienošanos (sarunas par to notika vairāku nedēļu garumā) - lai pasargātu meitenes identitāti un viņai nebūtu jāliecina tiesā, viņi piekrīt atsaukt apsūdzību piecos punktos, ja vien Polaņskis atzīs savu vainu atlikušajā punktā - par dzimumattiecībām ar nepilngadīgo. Tā bija visvieglākā apsūdzība, par kuru bija iespējams piespriest sodu, sākot ar trim mēnešiem un beidzot ar 50 gadiem cietumā. Polaņskis tiesas zālē atzina, ka viņam ir bijušas seksuālas attiecības ar sieviešu dzimuma partneri, kas nav viņa sieva, un šis partneris ir bijis nepilngadīgs. Uz prokurora jautājumu, cik veca, viņaprāt, bijusi meitene, viņš atbildēja: “Jā, es zināju, ka viņai ir 13.”

Prokurors Gansons bija pavisam cita kaluma cilvēks. Viņš vēlējās noskaidrot patiesību - ne tikai par notikušo noziegumu, bet arī par tā motīviem un iespējamām sekām. Smieklīgi šajā gadījumā ir runāt par sagadīšanos, bet tīras sagadīšanās pēc šajā laikā Losandželosā, pareizāk sakot, tās priekšpilsētā Santamonikā, notika Romāna Polaņska filmu festivāls. Nupat Francijā uzņemtā filma “Īrnieks” tajā tika rādīta kopā ar “Nazi ūdenī”, “Riebumu” un “Rozmarijas bērnu”. Kinoteātris, kurā notika šī retrospekcija, atradās uz tās pašas ielas, kur apgabala prokuratūra. Gansons nopirka biļetes un noskatījās sava apsūdzamā radīto. Pirmais, ko viņš ievēroja - visās šajās filmās cilvēks tiek psiholoģiski vai seksuāli pakļauts, pazemots un izmantots. Visās šajās filmās tam ir kāds sakars ar ūdeni. Polaņska pirmajā filmā bagāts pāris dodas atpūtas braucienā ar jahtu un paņem līdzi nejauši satiktu stopētāju - nabadzīgu studentu, kas nekavējoties nonāk emocionāla cīniņa situācijā ar jahtas kapteini.

Zēnam līdzi ir nazis, kapteinim - sieva, viņi ir tikai trīs šaurā kajītē, neizbēgama konflikta un briesmu atmosfēra tiek uzturēta ar klaustrofobisku vidi un spēcīgiem tuvplāniem. Konflikts sasniedz kulmināciju agri no rīta, kad kapteinis it kā neviļus iemet ūdenī zēna nazi - vienīgo lietu, kas viņam pieder un padara viņu par vīrieti. Spriedze finālā rodas no galveno varoņu nespējas atzīties tajā, ka viņu vēlmes ir pretrunā ar to, ko pieļauj viņu apziņa. Filmu “Riebums” Polaņskis filmēja Londonā, galveno lomu spēlēja pavisam jaunā Katrīna Denēva, kurai režisors filmēšanas laikā lika ievērot celibātu, lai labāk saprastu prātā jūkošas sievietes iekšējos pārdzīvojumus. Šim nolūkam Polaņskis noīrēja speciālu dzīvokli un lika aktrisi uzmanīt vairāku nedēļu garumā. Filmas varone pamazām sajūk prātā dažādu ārēji ikdienišķu iemeslu dēļ - plaisa dzīvokļa sienā, māsas orgasma skaņas blakusistabā, pilošs ūdens, uz ielas satikts vīrietis, vientulība un atsvešinātība svešā pilsētā. Zīmīgi, ka neprāts un šausmas kulmināciju sasniedz ainā ar pārplūdušu vannu, no kuras uz visām pusēm tek ūdens. Vannā filmas finālā atrodas arī neprāta brīdī nogalinātā vīrieša līķis. “Bezbailīgajos vampīru medniekos” vampīrs nolaupa jaunavu, kas tajā brīdī mazgājas vannā. Filmā “Rozmarijas bērns” Mias Ferovas varone tiek sistemātiski sazāļota un seksuāli iegūta narkotiska miega laikā. Filmā “Chinatown” visa korupcijas shēma ir savijusies ap apūdeņošanas iekārtu būvi, galveno varoni cenšas nogalināt noslīcinot, ūdenī tiek atrasti būtiski nozieguma pierādījumi, bet galvenais ļaundaris ir izvarojis savu meitu. “Šim cilvēkam ir problēmas,” nodomāja prokurors. “Viss, par ko viņš spēj domāt, ir izvarošana, pazemošana un nogalināšana, it īpaši, ja tā saistīta ar ūdens tuvumu. Viss, kas man atliek - pārliecināt piesēdētājus, ka tas, ko viņš dara savās filmās, ir cieši saistīts ar to, kas noticis reālajā dzīvē.” Iespējams, tieši šis apstāklis bija par iemeslu tiesas procesa ievirzīšanai noteiktā gultnē - pieprasot psihiatru analīzi, kas būtu pamatā probācijas dienesta ziņojumam. Jautājums, kas šajā gadījumā interesēja prokuratūru un tiesnesi, bija tas, vai apsūdzētajam ir piemērojams MDSO statuss (MDSO - angliski Mentally Disordered Sex Offender, psihiski nelīdzsvarots dzimumnoziedznieks), kas ļautu piemērot smagāku sodu. Psihiatrs Ronalds Markmens, kas veica sākotnējo analīzi, skaidri apzinājās MDSO statusa juridiskās sekas un definēja to kā personu, kam psihiskas nelīdzsvarotības rezultātā piemīt nosliece uz dzimumnoziegumu pastrādāšanu, un tas to padara bīstamu apkārtējo veselībai un drošībai. “Viņš bija labvēlīgi noskaņots, taču nedaudz atturīgs cilvēks. Ļoti tiešs un atklāts intervijas laikā. Viņam raksturīga neuzticēšanās cilvēkiem un vilšanās, kas sasniedza kulmināciju, kad viņš bija atradis to, ko uzskatīja par stabilām un drošām attiecībām, bet tad tās vienā acumirklī tika sagrautas. Kopš tā laika viņam ir zināmas grūtības nodibināt attiecības ar sievietēm, kas izpaužas nedrošībā un, iespējams, bailēs,” vēlāk stāstīja Markmens. “Mans viedoklis tika skatīts paralēli probācijas dienesta ziņojumam un es nekādi neskāru jautājumu par to, vai viņš būtu jāliek cietumā, vai nē. Es koncentrējos vienīgi uz psihiatriskiem secinājumiem. Un mans ieskats bija, ka Polaņska kungs nav psihiski nelīdzsvarots dzimumnoziedznieks.” Kad kļuva skaidrs, ka ziņojums būs Polaņskim pozitīvs, tiesnesi pārņēma bailes no tā, ka jebkura reāla cietumsoda piespriešanas gadījumā Polaņskis sniegs apelāciju un pārsūdzēs spriedumu augstākā instancē līdz pat Augstākai tiesai. Apelācijas ir nepatīkamas jebkuram tiesnesim, bet šeit bija maksimālu publicitāti ieguvusi lieta, apsūdzētais bija bagāts un pārliecināts par to, ka nav pastrādājis smagu noziegumu. Šķiet, šajā brīdī radās ideja atrast kompromisa variantu, kas apmierinātu visas puses - nosūtīt apsūdzēto uz padziļinātu novērošanu 90 dienu laikā cietuma slimnīcā. Šādu nosūtījumu Polaņskis nevarētu pārsūdzēt, jo tas vēl nebūtu gala spriedums, bet tajā pašā laikā sabiedrības acīs tas izskatītos kā reāls cietumsods - ne pārāk bargs, taču reāls. Tiesnesis ataicināja pie sevis uz pārrunām probācijas dienesta pārstāvi, prokuroru un Polaņska advokātu, lai paziņotu, ka ir nolēmis nevis sekot probācijas ziņojuma rekomendācijai par nosacīto sodu, bet gan par sodu izmantot padziļināto psihiatrisko pārbaudi Čino cietumā. Prokurors Gansens protestēja, sakot, ka padziļināto pārbaudi nevar izmantot par soda veidu, jo tā nav tam paredzēta. Uz to tiesnesis atbildēja, ka nevēlas uzņemties atbildību par to, ka reāla cietumsoda piespriešanas gadījumā parastā cietumā Polaņskis tiktu nosists. Polaņska advokāts iebilda, ka tagad apsūdzētais nevar atļauties iziet padziļināto pārbaudi, jo strādā pie jaunas filmas uzņemšanas (te gan advokāts nedaudz sameloja, vēlāk, lai apliecinātu viņa teikto, Polaņskim nācās izmantot pazīstamu producentu labvēlību un simulēt aktīvu darbu, ieguldot šajā simulācijā reālus līdzekļus). Tiesneša piedāvājums pārsteidza abas puses - viņš lūdza tiesas zālē izlikties, ka šī saruna nav notikusi un izspēlēt sekojošu scenāriju: prokurors varētu pieprasīt reālu brīvības atņemšanu, advokāts - nosacītu sodu, bet tiesnesis nāktu klajā ar savu variantu. “Tas man atgādināja studiju laiku juridiskajā augstskolā, kur mēs klasē izspēlējām paraugprāvas, un katram bija sava iepriekš iestudēta loma, taču pat tad mēs nezinājām, kāds būs spriedums,” atceras Polaņska advokāts Daltons. Tiesnesis piešķīra Polaņskim 90 dienas, lai “pabeigtu iesākto filmu”, un pēc šī termiņa 90 dienu ilgu padziļināto pārbaudi. Lai attaisnotu pārcelto pārbaudes termiņu, Polaņskis dodas uz Eiropu, kur steigšus sāk darbu pie filmas “Viesuļvētra” rimeika, bet tad notiek vēl viena liktenīga sagadīšanās - kāds draugs viņu uzaicina uz Oktoberfesta pasākumu Vācijā, ko Polaņskis, lai arī negribot, tomēr pieņem. Viņi dodas uz alus telti, kur paslēpjas atsevišķā nodalījumā ar vairākām meitenēm un pilnu galdu alus kausiem. Tieši tajā brīdī garām nejauši gāja kāds fotogrāfs, kurš uzņēma trīs kadrus. Viens no tiem nokļuva presē - Polaņskis tajā bija redzams divu jaunu meiteņu kompānijā, smaidošs, ar cigāru rokā. Publikācija nonāca uz tiesneša Ritenbenda galda un kalpoja par pierādījumu tam, ka Polaņskis tiesai ir melojis. Nelīdzēja pat producentu ierašanās un sniegtie paskaidrojumi par to, ka režisora atrašanās Minhenē un alkoholisku dzērienu lietošana ar filmu izplatītāju pārstāvjiem darba sarunu laikā ir kino ražošanas procesa sastāvdaļa. Tiesnesis jutās publiski pazemots un kļuva nepielūdzams. Polaņskim atlika nekavējoties doties uz Čino cietuma slimnīcu.

Te jāpieskaras kādai tēmai, kas parasti šādos gadījumos tiek apieta, runājot par to aplinkus vai ar mājienu palīdzību. Persona, kas apsūdzēta vai notiesāta par pedofiliju, cietumā vienmēr atrodas apdraudētā stāvoklī. Kriminālā vidē, kas veido ieslodzījuma vietu iekšējo klimatu, noziedznieka statusu, ierakstīšanos noteiktā hierarhijā, attiecības ar pārējiem ieslodzītajiem nosaka vairāki faktori un pastrādātā nozieguma raksturs bieži vien ir būtisks. Ir godājami noziegumi un ir nicināmi noziegumi. Bērnu seksuāla izmantošana tiek uzskatīta par zemāko un derdzīgāko no noziegumiem, kas nav pat salīdzināms ar “godīga zagļa” vai kriminālas autoritātes statusu. Šādi noziedznieki cietumos tiek pazemoti, sisti, izvaroti un nogalināti - ar cietuma administrācijas piekrišanu vai bez tās. Tas notiek, pareizāk sakot, var notikt jebkurā cietumā, jebkurā sistēmā, jebkurā valstī. Čino cietuma slimnīca, kurā tika ievietots Polaņskis, nebija izņēmums. Viņš gan tika izmitināts atsevišķā, apsargātā palātā, nošķirts no pārējiem ieslodzītajiem, taču viņu fizisks tuvums, arī vizuāla klātbūtne āra pastaigu laikā vai pārvietojoties cietuma teritorijā, lai tiktos ar apmeklētājiem, atstāja nepārejošu draudu sajūtu. Polaņskis tika atbrīvots ar cietuma administrācijas lēmumu pēc 42 dienām. Psihiatra slēdziens atkārtoja to pašu, kas bija rakstīts iepriekšējos atzinumos - tiesai tika ieteikta nosacīta soda izmantošana ar pārbaudes laiku. Polaņskis jutās izpildījis savu pienākumu pret likumu - viņš bija atzinis savu vainu, viņš bija “izcietis” piespriesto sodu un nu bija atbrīvots. Gluži pretējs viedoklis bija apgabala prokuroram - par noziegumu, kas draud ar desmit, divdesmit gadu ieslodzījumu stigra režīma cietumā, vainīgais bija saņēmis vien 42 dienu atpūtu slimnīcā. Šādos apstākļos tiesnesim bija beidzot jāpieņem galīgais lēmums. Ritenbends atkal izsauca pie sevis prokuroru un advokātu, piedāvādams jaunu vienošanos - Polaņskim ir jāsaņem reāls cietumsods, taču tā ilgumu viņš samazināšot jau pēc tiesas sēdes beigām, kad ēku pametīs žurnālisti. Tas, ko viņš vēloties, ir, lai Polaņskis izcieš vēl vismaz 48 dienu ieslodzījumu, kas tiesneša skatījumā aizvietotu sodu, bet tikmēr viņš vēlas, lai sabiedrībai un presei rastos iespaids par nopietnāku sodu. Advokāts devās pie Romāna Polaņska, lai izstāstītu, kas gaidāms nākamās dienas rītā tiesas zālē. Pēc visa spriežot, viņš teica, tiesnesis vēlas panākt vēlāku izraidīšanu no valsts, bet līdz tam liekot pavadīt Polaņskim 48 dienas cietumā. “Vai mēs varam viņam ticēt?” jautāja Polaņskis. “Nē,” atbildēja Daltons. Tad Polaņskis esot piecēlies, izgājis no istabas un nekavējoties devies uz kinoproducenta Dino De Laurenti biroju, atdevis topošās filmas scenārija uzmetumus, iesēdies mašīnā un aizbraucis līdz lidostai, nopircis biļeti vienā virzienā uz Parīzi. Pāris stundas pirms tiesas sēdes sākuma viņš pameta Amerikas Savienotās valstis, lai tur vairs neatgrieztos turpmākos trīsdesmit gadus. Pāris dienas vēlāk tiesnesis Ritenbends izraksta orderi Polaņska arestam.

Prasība par Polaņska izdošanu visu šo laiku tika paturēta prātā. Šajā laikā viņš uzņēma vēl astoņas filmas, to skaitā “Tesu” ar Nastasju Kinsku galvenajā lomā, “Neprātīgo” un “Rūgto mēnesi” ar Emanuellu Signeri, kas kļuva par viņa sievu, “Meiteni un nāvi” ar Sigurniju Vveri un Benu Kingsliju - stāstu par seksuālu pazemošanu un piedošanu, skumju un bezcerīgu filmu par ebreju geto “Pianists”, kas nopelnīja Oskaru, taču to saņemt Polaņskis neaizbrauca. Viņš izvairījās iebraukt valstīs, kurām ar AVS bija noslēgtas vienošanās par noziedznieku izdošanu. Francija šajā ziņā bija lojāla pret saviem pilsoņiem, un Polaņskis bija dzimis Francijā. Viņš ir izbraucis - uz Maroku, uz Poliju. Daudzkārt viņš ir viesojies Šveicē, kur Gštādē viņam pieder maza mājiņa kalnos. Ziemā viņš turp ir devies slēpot un atpūsties no sabiedrības. Tiesas procesa laikā ar Vanity Fair Magazine, kas notika Londonā, Polaņskis sniedza liecības, izmantojot videokonferences savienojumu, šķiet, pirmoreiz pasaules tiesu vēsturē. Polaņskis uzskata, ka savu parādu pret Samantu Geimeri (tāds ir viņas uzvārds pēc apprecēšanās) viņš ir nokārtojis pēc civilprasības 80. gadu beigās. Kā noskaidrojies, izlīguma rezultātā kā morālu kompensāciju viņš ir samaksājis pusmiljonu dolāru. Tiesnesis Lorenss Ritenbends tā arī nesagaidīja Polaņska arestu, viņš aizgāja pensijā 1989. gadā un četrus gadus vēlāk nomira.

Viena no šī juridiskā procesa pretrunām ir tajā, ka piecas apsūdzības, kas tika atsauktas, tiesai sākoties, nav atceltas, jo tiesa tā arī netika pasludinājusi lēmumu. Teorētiski šobrīd Polaņskim var izvirzīt visas sešas apsūdzības no jauna. Trīsdesmit gadu laikā šajā tiesību jomā nekas daudz nav mainījies, gluži otrādi - sabiedrība ir kļuvusi daudz neiecietīgāka pret bērnu seksuālu izmantošanu. Šajā laikā lielā mērā ir mainījies noskaņojums Eiropā un visā pasaulē, vairāki skaļi pedofilijas skandāli ir pievērsuši šai problēmai nopietnu tiesībsargājošo institūciju uzmanību. Domājams, ja viss šis gadījums būtu noticis šodien, Polaņskim būtu daudz mazāk aizstāvju nekā 1977. gadā. Tie, kas uzskata, ka noziedzniekam ir jāsaņem sods, noraida tādus argumentus kā apsūdzētā vecums, noilgums, upura izteiktā piedošana un vienošanās par morālās kompensācijas saņemšanu. Trīspadsmit gadus vecas meitenes sazāļošana un seksuāla izmantošana ir smags noziegums jebkurā interpretācijā, taču beigu beigās jebkuri argumenti nonāk pie dilemmas, kas atrodas visai tālu no likuma sfēras. Jautājums tomēr ir par to, vai konkrētais Romāns Polaņskis mums visiem ir labāks tad, ja atrodas amerikāņu cietumā, vai tad, ja turpina uzņemt filmas, filmēties, piedalīties teātra izrādēs un iestudēt mūziklus? Jautājums arī nav par to, cik slavens, bagāts vai sabiedrībā cienīts viņš ir - tas viss, protams, ir smieklīgi, ja runa ir par noziegumu. Vienīgais īstais jautājums ir par to, vai ģēnijs ir tiesīgs pārkāpt likumu un palikt nesodīts. Kur tur ir ģēnijs, var jautāt. Smieklīgs, frustrēts režisors, kas to vien zina, kā risināt savas psiholoģiskās problēmas ar samākslotu un nesaprotamu filmu palīdzību. Turklāt, katra otrā filma ir pilnīga izgāšanās, ja ne mākslinieciski, tad komerciāli. Interesanti, ka seksuālās izmantošanas un ūdens tēma viņa filmās atkārtojās arī pēc notikušā. Erotiskā drāma “Rūgtais mēness” stāsta par kāda pāra attiecībām, kas robežojas ar fizisku un psiholoģisku sadismu, un šīs stāsts tiek stāstīts uz kuģa. “Meitene un nāve” ir par noziegumu, kas pastrādāts autoritāra režīma laikā, bet upuris un pāridarītājs satiekas vairākus gadus vēlāk, kad iepriekšējā režīma atbalstītāji tiek sodīti taisnīgā tiesā. Tikai pazemotā sieviete vairs netic taisnīgai tiesai un vēlas spriest tiesu pati, līdz pēdējam brīdim nespējot panākt skaidrību par to, kas patiesībā ir noticis. Izšķirošajā ainā viņa savu pāridarītāju aizved pie kraujas un liek atzīt savu vainu pirms soda izpildes. Ir saglabājusies fotogrāfija, kurā Polaņskis redzams, nokritis ceļos pie šīs kraujas, raugoties uz ūdeni un demonstrējot Benam Kingslijam, kā pārliecinošāk nospēlēt apsūdzētā lomu. Un atkal viss savijies vienuviet - vara, pazemojums, ūdens.

Šobrīd 76 gadus vecais režisors atrodas apcietinājumā Šveicē un gaida tiesas spriedumu par izdošanu. Viņa veselība vairs nav spīdoša, un varas iestādes vairākkārt ir ļāvušas veikt medicīniskas pārbaudes ārpus ieslodzījuma vietas.